ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

— Pārrēķinājies gan, balodīt! — Arahna dzēlīgi iesmējās. — Tevis vairs sen nav pasaulē, bet es dzīvoju, un tagad mani neviens netraucēs rīkoties šajā zemē tā, kā es gribēšu.

Kastaljo pastāstīja burvei, ka skapī glabājoties daudz rok­rakstu — Burvju zemes hronika. Lai kaut ko uzsāktu pret šīs nošķirtās pasaulītes iedzīvotājiem, Arahna nolēma vispirms iepazīties ar tās vēsturi. Ja nu aizritējušos gadsimtos atkal pa­rādījies kāds varens brīnumdaris, no kura jāpiesargās?

RUĶU HRONIKA

Arahna sāka lasīt. Pergamenta tīstokļi bija numurēti, tātad nebija grūti rast sākumu. Burve nebija diez kāda grāmatniece, tāpēc lasīšana vedās gausi.

Vēstījumu par seniem laikiem Arahna pārskatīja nevērīgi. Tikai hronista stāstu par to, kā viņu, Arahnu, iemidzinājis Guri­kaps, viņa lasīja un pārlasīja ļoti cītīgi. Viņa uzzināja, ka lab­sirdīgais burvis atļāvis rūķiem pārnest viņas nejūtīgo ķermeni uz alu un apkopt to, lai saglabātu uz ilgiem gadu simteņiem. Kad Arahna izlasīja, cik uzmanīgi viņas pavalstnieki pasargā­juši to no laika postošā iespaida, pat viņas cietsirdīgajā dvēselē aizkustējās kaut kas līdzīgs pateicībai.

— Rūķi jāapbalvo, — burve teica pati sev. — Es viņiem at­ļaušu savos mežos nomedīt tik daudz zvēru un upēs nozvejot tik daudz zivju, cik vien viņi vēlas . ..

Seno karalistu un impēriju vēstures Arahna nelasīja.

— Feoma karaliste … Balanagara impērija … Varenais iekarotājs Agranats .. . Kam kāda daļa gar šiem ēnu valstībā aizgājušajiem rēgiem?

Par hroniku viņa sāka interesēties tikai ar to brīdi, kad atrada vēsti par princi Bofaro, kurš pirms tūkstoš gadiem dzīvojis Rie­tumu zemē. Bofaro sadomājis gāzt no troņa savu tēvu, jo tas, pēc viņa domām, valdīja jau pārāk ilgi. 1

Dēla nepateicība ļauno sievieti nepārsteidza. Arī viņa pati taču bija apzagusi savu māti, nočiepusi tai visus buršanas amata piederumus. Tas vēl nekas: viņa aizveda tai padotos rūķus no lielās pasaules uz Burvju zemi, atstādama nevarīgo vecenīti vientuļi nodzīvot savu mūžu.

Arahna ar interesi izlasīja, kā Bofaro un viņa piekritēji, iz­dzīti mūžīgā trimdā drūmajā Pazemes valstībā, iekārtojušies tur dzīvei. Viņi sāka iegūt metālus, tāpēc tos iesauca par Paze­mes kalnračiem. Burve ar interesi izlasīja, kā pirmais Alas ka­ralis Bofaro, nespēdams dot priekšroku kādam no septiņiem dē­liem, iecēla tos visus par troņmantniekiem un tie sāka valdīt pēc kārtas — katrs pa mēnesim. Kad hronists stāstīja, kāds juceklis un putrojums ar to izcēlies, burve bija sajūsmā.

Septiņi karaļi! Un katram sava galminieku svīta, savs kara­spēks, savi likumi, kas spēkā tikai vienu mēnesi, savi nodokļi, kurus ievāc no tautas.

Arahna smējās tik skaļi, ka alas velves tik tikko nesagāzās, un viņai vajadzēja ātri izskriet ārā. Bet rūķi, rāpdamies pa kāp­nēm, steidzās cementēt griestus.

— Ak, šis Bofaro, tas tikai ir malacis! — burve sajūsmā blāva. — Jauku dzīvīti sagādājis saviem pavalstniekiem, neko teikt!

Burve nomierinājās, kad bija hronikā izlasījusi, ka pēc vai­rākiem gadsimtiem grūtās dzīves labirintā ap Alu nejauši atrasts Iemidzinošā ūdens avots. Iedzerot šo ūdeni, cilvēks aiz- ' midzis uz ilgu laiku un pamodies dzīvei nepiemērots kā jaunpie­dzimis bērns. Viņam visu vajadzējis mācīt no jauna. Tiesa gan, apmācīšana ilgusi tikai dažas dienas.

Gudrais Laika Sargātājs Bellīno sadomājis iemidzināt alkatī­gos galminieku, zaldātu un spiegu barus un pie viena arī pašus karaļus ar ģimenēm pa to laiku, kamēr tie nevalda. Karaļu dzīve pārvērtusies par nemitīgiem svētkiem, kurus pārtraucis sešus mēnešus ilgs apburtā miega periods, kas aizritējis kā viens mirklis. /

Pārcilādama tīstokļus, burve atsvieda malā tos, kas viņu ne­interesēja. Bet tad kāds sens notikums piesaistīja viņas uzma­nību. Aiz Pasaules apkārtkalniem, aiz Lielā tuksneša dažādās milzu kontinenta malās dzīvoja divas labās un divas ļaunās fejas. Labās fejas saucās Villina un Stella, bet ļaunās — Gin- gema un Bastinda. Ļaužu apmetnes virzījās arvien tuvāk feju mītnēm; viņas paskatījās savās maģijas grāmatās, un visām iepatikās Burvju zeme.

Četras fejas devās ceļā vienā un tajā pašā laikā un bija nepa­tīkami pārsteigtas, aci pret aci sastapdamās jaunajā vietā. Vi­ņas mazliet pastrīdējās, bet karu sākt neiedrošinājās un sadalīja Burvju zemi.

— Būtu šīs tarkšķēs mēģinājušas manā laikā noņemties ar dalīšanu! — Arahna nikni iesaucās. — Es viņām parādītu!

Labo burvju pavalstnieki turpināja savu laimīgo, mierīgo dzīvi, toties rūgts liktenis piemeklēja Gremoņus, kas bija padoti Gingemai, un Alirkšķoņus, kurus pārvaldīja Bastinda.

Lēni vilkās gadu simteņi. Arahna gulēja burvju miegā, četras fejas vai nu labi, vai slikti pārvaldīja savas tautas. Bet, lūk, gadu četrdesmit pirms burves pamošanās notika dīvains gadījums. Reiz viesuļvētras laikā Burvju zemes centrā no mākoņiem nolai­dās milzu balons; zem balona karājās grozs, un no tā uz zemes nolēca cilvēks raibā uzvalkā un dīvainu cepuri galvā. Savādais svešinieks stādījās priekšā kā Gudvins, un turienes iedzīvotāji uzskatīja viņu par Lielo Burvi: viņš taču bija nolaidies no debe­sīm un, kā pats teica, esot tuvs draugs Saulei. [2]

— Še tev nu, vēl viens burvis atradies! — lasīdama hroniku, burve īgni noņurdēja. — Lien te kā mušas uz medu.

Arahna, protams, neatcerējās, ka arī pati bija ieradusies Burvju zemē ne lūgta, ne gaidīta.

Gudvins kļuva par Centrālās zemes pavēlnieku. Viņa vadībā uzcēla skaistu pilsētu un nosauca to par Smaragda pilsētu; tā mirgoja smaragdos, kas rotāja pilsētas namu sienas un jumtus un pat bruģa spraugas. Gudvins sevi nosauca par Lielo un Šaus­mīgo Smaragda pilsētas burvi.

Lasīšana aizrāva Arahnu arvien vairāk, viņa augām dienām sēdēja pie hronikas un aizmirsa pat laikā paēst, kas bija ne­parasti, ievērojot viņas apetīti.

Atkal jauni neparasti notikumi Burvju zemē. Fejas Gingemas uzburtais viesulis atnesa no aizkalnes mājiņu — kulbu, kurā atradās meitene Ella un viņas sunītis Totiņš. Mājiņa uzkrita virsū ļaunajai Gingemai un nospieda to. Sunītis atrada Ginge­mas alā sudraba burvju kurpītes un atdeva tās savai mazajai saimniecei.

Notikuma vietā ieradās labā feja Villina. Viņa teica — ja Ella panākšot trīs radījumu karstāko vēlēšanos piepildījumu, tad

Lielais Gudvins viņai palīdzēšot atgriezties dzimtajā Kanzasā. Un Ella, uzvilkusi sudraba kurpītes, drosmīgi aizsoļoja uz Sma­ragda pilsētu pa dzelteniem ķieģeļiem bruģēto ceļu. Viņu pava­dīja jautrais Totiņš.

Ellai nebija ilgi jāgaida, lai sastaptu trīs radījumus ar karsti ilgotu vēlēšanos. Kviešu laukā viņa nocēla no mieta salmu iz- bāzni, ar iesauku Biedēklis. Biedēklis atzinās, ka viņa karstākā vēlēšanās esot — iegūt smadzenes.

Tālāk jaunie draugi mežā ieraudzīja Dzelzs Malkas Cirtēju: tas tur stāvēja jau visu gadu un lietū un slapjdraņķī bija sarū­sējis. Kad viņu ieeļļoja un viņš varēja parunāt, Malkas Cirtējs atzinās, ka viņa viskarstākā vēlēšanās esot — iegūt mīlošu sirdi.

Trešais radījums ar karstu vēlēšanos bija Gļēvais Lauva. Viņš bija tik bikls, ka baidījās pat no maziem zvēriņiem un par visu vairāk pasaulē vēlējās iegūt drosmi.

Šī dīvainā kompānija, pārvarot ceļā daudz šķēršļu, aizkļuva līdz Smaragda pilsētai un atklāja Gudvinam savas vēlēšanās. Lielais un Šausmīgais paskaidroja lūdzējiem, ka viņu vēlēšanās izpildīs tikai tādā gadījumā, ja viņi uzvarēs viltīgo Bastindu un atņems tai Burvju varu.