ALEKSANDRS VOLKOVS: DZELTENĀ MIGLA

Ellu un Fredi iesēdināja kabīnē, kas bija nostiprināta uz pie­jaucētā pūķa Oiho muguras, un tas viņus aiznesa uz dzimteni Kanzasu.

Arahna jautāja hronistam:

— Pasaki man, Kastaljo, — vai Raminai bija taisnība un Ella tiešām neatgriezās Burvju zemē?

— Lasiet tālāk, kundze, — rūķis izvairīgi atbildēja. — La­siet — un visu uzzināsiet.

Arahna sāka atkal lasīt. Hronika atgriezās pie Urfina Džīsa un stāstīja, cik drūmus gadus viņš pavadījis savā vientuļajā mājā Gremoņu zemē. [5]

Desmit gadu Urfins rakājies savā sakņu dārzā, un tad pēkšņi viņa liktenis krasi pārmainījies. Viņa mītnes tuvumā nokritis milzu ērglis Karfakss, kas ievainots kaujā ar citiem ērgļiem. Bijušais karalis Karfaksu izārstējis, un viņi noslēguši drau­dzību. Viltīgais Urfins iegalvojis cēlsirdīgajam ērglim, ka viņš domā tikai par to, kā aplaimot citus cilvēkus. Būtu labi, ja viņš kļūtu par kādas atpalikušas, nabadzībā un gara tumsībā dzī­vojošas tautas karali. Tāda tauta Urfina pārvaldībā dzīvotu vienos priekos.

Vistumšākā tautiņa Burvju zemē bija Lecoņi, kas dzīvoja kalnu ieslēgtā ielejā. Lecoņi — viņi sevi sauca par Marāniem — bija tik atpalikuši no citām ciltīm, ka neprata pat uguni lietot. To tad arī izmantoja izmanīgais Džīss. Marānu zemē viņš atli­doja naktī uz milzu ērgļa muguras purpursarkanā tērpā, ar de­gošu lāpu rokā. Džīss sevi pasludināja par ugunīgo dievu, kas nolaidies no debesīm, un lētticīgie Marāni pakļāvās viņa valdī­šanai.

Urfins sāka ar to, ka pārvilka savā pusē kņazu un vecākos. Telšu vietā, kurās tie dzīvoja, viņiem uzcēla siltas, ērtas mājas. Džīss iemācīja dižciltīgajiem Marāniem gatavot uz uguns gar­dus ēdienus, ieradināja tos dzīvot greznībā un rīkot dzīres, un tie stāvēja un krita par Urfinu: viņš bija tiem sagādājis vieglu, bezbēdīgu dzīvi uz vienkāršo ļaužu rēķina.

Tauta bija gatava sacelties, bet Urfins viņu dusmas veikli novirzīja uz kaimiņu ciltīm.

— Jūsu laime nav te, — Urfins teica Marāniem. — No jūsu liesās, neauglīgās zemītes es jūs vedīšu iekarot bagātīgus līdze­numus ar augļu koku birzīm, ar treknu aitu ganāmpulkiem. Mēs ieņemsim Mirkšķoņu un Gremoņu ērtos dzīvokļus, mūsu varā būs Smaragda pilsētas bagātības.

Kareivīgie Marāni ar sajūsmu atsaucās Urfina aicinājumam. Salasījās spēcīga armija. Džīss sagūstīja Dzelzs Malkas Cir­tēju, pakļāva Mirkšķoņus un vadīja zaldātus uz Smaragda zemi. Tajā laikā Smaragda pilsēta jau bija pārvērsta par salu, kok- pauri Biedēkļa vadībā to bija apjozuši ar platu kanālu.

Urfina zaldāti uzcēla pāri kanālam tiltu, pilsētas nocietinā­jumi sagruva no ienaidnieka spiediena. Biedēklis, Garbārdainais Zaldāts Dins Hiors un Vārtu Sargs Faramants atkal nokļuva nekrietnā iekarotāja gūstā. Un atkal viņiem palīgā atsteidzās meitene un zēns no lielās pasaules.

Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna gavilējoši iesaucās:

— Ahā, es jau zināju, ka Ramina kļūdījusies! Tomēr Ella at­kal ieradusies Burvju zemē.

Bet drīz vien burve pieklusa. Meitene izrādījās Ellas jaunākā māsa, un viņu sauca Enna. Enna bija desmit gadu jaunāka par māsu. Saklausījušies Ellas nostāstus par brīnišķīgajiem piedzī­vojumiem, Enna un viņas draugs Tims O'Kellijs sāka sapņot par ceļojumu uz Burvju zemi, un viņu sapņi piepildījās. Viņi pār- kļuva Lielajam tuksnesim un Pasaules apkārtkalniem uz brī­nišķīgiem dzīvniekiem, sauktiem par mūļiem. Kas tie par dzīvnie­kiem, rūķi tā arī nebija sapratuši, viņiem tikai bija kļuvis zināms, ka mūļi barojoties ar Saules gaismu. Enna un Tims pabija lapsu valstībā, izdarīja svarīgu pakalpojumu lapsu karalim Smalkde- gunim XVI, un tas pateikdamies uzdāvināja meitenei sudraba stīpu, kas padarīja neredzamu katru, kurš to uzlika.

Šī maģiskā stīpa un vēl visu redzošā burvju kaste, ko Biedēk­lim dāvāja labā feja Stella, Ennai un Timām ļoti palīdzēja cīņā ar viltīgo Urfinu. Atbrīvojuši no ieslodzījuma Malkas Cirtēju un 5ārējos gūstekņus, Enna un Tims kopā ar tiem pārgāja uz Vio­leto zemi, kur Marānu vara jau bija gāzta.

Urfins veda savu karaspēku pret Ennu un viņas draugiem. Sagadījās tā, ka tajā brīdī, kad Urfina armija pienāca pie Vio­letās pils, divas Mirkšķoņu komandas patlaban spēlēja izšķirošo /olejbola čempionāta spēli. (Volejbolu spēlēt Mirkšķoņiem bija iemācījis Tims O'Kellijs.) Marāni tuvojās ienaidniekiem ļoti ka­reivīgā noskaņojumā. Viņi dega atriebības kārē: Džīss bija izdo- nājis, ka Mirkšķoņi viņu draugus un tuviniekus, kas atstāti Violetajā zemē kārtības uzturēšanai, apsituši, bet līķus sagrie­zuši gabalos un izbarojuši cūkām.

Un, lūk, Marāni, kas bija steigušies kaujā uz dzīvību vai nāvi, samanīja starp spēlētājiem un līdzjutējiem savus draugus un 5rāļus — tos pašus, kuri, pēc Urfina vārdiem, zvēriski nogali­nāti. Šie «nogalinātie» smējās, jokojās ar Mirkšķoņiem un jautri Tiētāja bumbu.

Marāni saprata, ka piemuļķoti, ka «Ugunīgais dievs» ir krāp­nieks, kas rīdījis tautu pret tautām ar vienu vienīgu mērķi — valdīt pār tām. Urfina vara sabruka vienā mirklī, un gāztais dievs ar kaunu bēga. Viņa godkārās cerības atkal bija sagruvu­šas.

— Eh, kā neveicās nabadziņam! — Arahna līdzjūtīgi nopū­tās. — Plāni viņam bija lieli, bet prasmes par maz …

Tālāk burve izlasīja, ka abu armiju karavīri sabrāļojušies un sākuši spēlēt volejbolu, sastādīdami jauktas komandas. Bet Tims un Enna uz saviem Saules mūļiem atgriezušies dzimtenē.

Tas bija noticis apmēram pirms gada.

Pēdējo desmit gadu notikumu apraksta lasīšana Arahnai aiz­ņēma vairākas nedēļas. Un pēc tam viņu pārņēma nepārvarama kāre darboties. Viņa rūgti nožēloja, ka gulējusi tādā laikā, kad Šeit risinājušies tik brīnišķīgi notikumi.

— Eh, ja es nebūtu snaudusi kā pēdējā muļķe, es gan būtu parādījusi visiem tādiem valdniekiem! — Burve nopūtās. — Tad viņi zinātu, kas ir Arahna!

Godkārīgajai burvei iedomās rādījās imperatora mantija vai vismaz karaļa kronis. Viņa iztēlojās sevi par Burvju zemes pa- vēlnieci un domās jau deva pavēles ne tikai saviem padevīga­jiem vietniekiem Biedēklim un Dzelzs Malkas Cirtējam, bet arī šīm vīzdegunīgajām fejām Villinai un Stellai.

Vairāki paklausīgi rūķi sava vecākā Kastaljo pavadībā devās uzmeklēt Urfinu Džīsu, lai atvestu to uz Arahnas alu. Vai viņiem izdevās izpildīt šo uzdevumu, un vai bijušais karalis piekrita stāties ļaunās burves dienestā?

Lai to uzzinātu, atskatīsimies, kas notika pirms gada, kā gāz­tais valdnieks pārcieta savu jauno kritienu.

Ne Marāni, ne Mirkšķoņi nevēlējās viltnieka nāvi, viņi bijušo Ugunīgo dievu vienkārši patrieca ar svilpieniem, kliedzieniem un izsmieklu. Uzticīgais Cāponis pameta savu valdnieku, Urfi- nam padevīgais koka klauns Eots Lings šajā tracī nozuda, un pie Džīsa palika tikai ūpis Huamoko.

Sēdēdams Urfinam uz pleca, ūpis čukstēja viņam ausī:

— Nekas, nenokar degunu! Saturies! .. . Gan pienāks mūsu laiks, mēs viņiem vēl parādīsim — šiem smējējiem . ..

Urfins saprata, ka tie ir tukši vārdi, kas runāti, lai viņu uz­mundrinātu, un tomēr bija pateicīgs ūpim par mierinājumu.

Nepanesams kauns svilināja Urfina dvēseli. Viņš atcerējās pagātni. Pirms dažiem mēnešiem pavisam neparastos apstākļos, tērpts ugunīgas krāsas mantijā, ar degošu lāpu rokā viņš bija parādījies Lecoņiem uz milzu ērgļa, un šie vientiesīši viņu tūlīt atzina par dievību, atdeva savu likteni viņa rokās.