ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

Un ko viņš izdarīja viņu labā? Bagātniekus viņš padarīja vēl bagātākus, nabagos — nabagākus, viņš iepotēja viņu sirdīs alkas pēc svešas mantas, vadīja tos karot ar kaimiņiem. Un, lūk, ar kādu postu pašam tas viss beidzās …

Ko viņam iesākt? Nevienu cilvēku Burvju zemē Urfins neva­rēja saukt par savu draugu, nekur viņam nerast patvērumu. Pat savu vienkāršo mājiņu Kohidas ciema tuvumā viņš bija node­dzinājis, pirms uz ēgļa Karfaksa muguras aizlidoja pie Marā­niem. Tagad viņš gāja pretim nezināmajam tukšām rokām un tukšām kabatām. Visa viņa mantība bija palikusi pie Lecoņiem armijas vezumā: gultas drēbes, siltais apģērbs, ieroči, darba rīki …

Griezties atpakaļ un lūgt, lai atdod? Augstsirdīgie Marāni, protams, atdos viņa lietas, bet klausīties viņu izsmieklu vai, vēl ļaunāk, līdzjūtību? .. . Nē, to viņš nepārciestu! Un Urfins, drūmi sakodis zobus, sabozies ātri steidzās projām no Violetās pils.

«Neviens vēl Burvju zemē nav nomiris bada nāvē,» domāja Džīss. «Kokos augļu pietiek, bet salauzt zarus teltij, lai pār­nakšņotu mežā, es varu arī ar rokām …»

Mazliet nomierinājies, Urfins atcerējās, ka viņa vecajās mājās Gremoņu zemē pagalmā ir pagrabs, bet pagrabā glabājas gald­nieka rīku rezerves komplekts — cirvis, zāģi, ēveles, kalti un urbji. Ja arī māja nodegusi, tad pagrabs, protams, palicis ne­skarts, un tad jau arī instrumenti būs saglabājušies. Godīgie Gremoņi neko nebūs aiztikuši, par to viņš bija pārliecināts.

«Nu ko!» Urfins greizi pasmaidīja. «Dzīvē divreiz esmu bijis galdnieks, divreiz karalis. Būs jākļūst par galdnieku trešo un nu gan pēdējo reizi …»

Savus nodomus Džīss izklāstīja ūpim, savam vienīgajam padomniekam, un Huamoko viņa nodomiem piekrita.

— Mums nekas cits neatliek, pavēlniek, — teica ūpis. — At­griezīsimies vecajā vietā, uzcelsim mājiņu un dzīvosim, kamēr atkal kaut kas atgadīsies pa ķērienam.

— Ak, Huamoko, Huamoko, — Urfins nopūtās, — veltīgi tu mani mierini ar tukšām cerībām. Es vairs neesmu jauns, un desmit gadus gaidīt jaunu brīnumu man nepietiks spēku. Kāds es tagad pavēlnieks, kam pavēlu? Sauc mani vienkārši par saim­nieku!

— Klausos, saimniek! — Huamoko padevīgi atsaucās.

Un Urfins apņēmīgi aizsoļoja uz rietumiem.

Grūts bija Urfina Džīsa ceļš uz Zilo zemi. Ceļinieks nakšņoja mežā, no nakts vēsuma ierakdamies sausās lapās vai arī uzcel­dams šādu tādu telti. Uzkurt uguni viņš nevarēja: viņa slavenās šķiltavas arī bija palikušas Marānu vezumā. Viņš pārtika no augļiem un kviešu vārpām, ko saplūca tīrumā. Opis viņam šad tad atnesa noķertas irbes, bet Urfins nevarēja tās jēlas ēst un nopūzdamies atdeva atpakaļ Huamoko.

Ceļinieks ļoti novājēja, viņa melnīgsnējie vaigi iekrita, lielais deguns, šķiet, kļuva vēl garāks un rēgojās kā tornis virs iežmaugtās mutes. Urfina seja apauga ar pinkainiem bārdas sa­riem, bet nebija ar ko noskūties.

Uzbāzīgas domas par pagātni visu laiku nedeva Urfinam miera. Vai viņš bija laimīgs, kad pārvaldīja Burvju zemi?

«Nē, nebiju,» izbijušais karalis pats sev atzinās. «Es sagrābu varu ar spēku, atņēmu ļaudīm brīvību, un visi mani ienīda. Pat mani galminieki, kurus es iecēlu augstos amatos, — arī tie tikai izlikās, ka mani mīl. Lišķi un pielīdēji mani slavēja pie dzīru galdiem, bet tikai tāpēc, lai saņemtu no manis ordeņus vai citā­das žēlastības dāvanas. Es izpostīju Smaragda pilsētu, norāvu no ēkām un torņiem dārgakmeņus, mani apmētāja ar ķieģeļiem, kad es staigāju pa ielām. Tad kāpēc gan es tiecos pēc varas? Kā­pēc? …»

Un Urfins uz šo jautājumu neatrada atbildi.

Pār Lielo upi Urfins pārkļuva ar kaut kā sameistarotu plos- tiņu, un tur — pavisam nevietā — uzmācās atmiņas, kā viņa koka armija kara gājiena laikā uz Smaragda pilsētu ieklupa ūdenī.

«Kaut upe būtu to aizrāvusi pavisam .. . Nolādētais atdzīvino­šais pulverītis! Kāpēc tas nokļuva manās rokās? Ar to taču viss sākās .. .»

Urfinam kļuva vieglāk, kad viņš beidzot bija nokļuvis uz dzel­teniem ķieģeļiem bruģētā ceļa. Tas laipni lāsmoja viņa acu priekšā, it kā aicinādams iet uz priekšu vien, uz priekšu. Tuvojo­ties dzimtajām vietām, Džīsam pat gaiss likās svaigāks un aro­mātiskāks nekā svešumā. Un arī mīkstsirdīgie Gremoņi, ko ga­dījās sastapt ceļā, pret bijušo karali neizturējās slikti.

Mazie ļautiņi, tērpušies zilās drēbēs, zilās, smailās platmalēs ar zvārgulīšiem, šad un tad nogurušo ceļinieku ieaicināja savās zilajās mājiņās aiz zilām sētām. Uz galdiņa, klāta ar zilu gald­autu, zilos šķīvjos parādījās garšīgi ēdieni, un smaidīga saim­niece devīgi pacienāja izbadējušos viesi. Divas trīs reizes Urfins pat pārgulēja omulīgajās zilajās mājiņās .. .

Un Urfina Džīsa skarbā dvēsele pamazām sāka atmaigt.

«Kā gan tas ir?!» viņš domāja ar novēlotu nožēlu. «Esmu tik daudz ļauna nodarījis šiem labajiem ļautiņiem, es sapņoju tikai par to, lai valdītu pār viņiem, lai tos apspiestu, bet viņi ir aiz­mirsuši visu slikto, ko tiem nodarīju, un ir tik laipni pret mani… Jā, ne tā, kā vajadzēja, esmu vadījis savu dzīvi…»

Bet dalīties savās pārdomās ar viltīgo, alkatīgo ūpi Džīss neiedrošinājās, viņš saprata, ka ļaunais putns viņam nepie­kritīs.

Un, lūk, kādā jaukā pēcpusdienā ceļinieks nokļuva pie dzim­tās mājas drupām. No mājas bija palikušas tikai lietus apskalo­tas ogles, bet Urfins nopriecājās, ieraudzīdams, ka pagrabs ir vesels un atslēgu tā durvīs neviens nav pat aizskāris. Kad Džīss to atrāva un pavēra durvis, viņš pārliecinājās, ka viss viņa bagā­tais darba rīku komplekts ir turpat. Pār Urfina sariem apaugušo vaigu noritēja asara …

— Gremoņi, Gremoņi, — viņš nopūzdamies čukstēja. — Tikai tagad es sāku saprast, cik labi cilvēki jūs esat… Un kā es pret jums esmu noziedzies!

Jau ceļā Urfins bija nolēmis izvēlēties jaunu dzīves vietu — kaut kur tālāk no Kohidas un tuvāk Pasaules apkārtkalniem.

«Lai cilvēki aizmirst manas ļaundarības,» domāja bijušais Burvju zemes pavēlnieks. «Tas notiks drīzāk, ja es nerēgošos viņu acu priekšā, bet aizvākšos kaut kur tālāk .. .»

Pirms pameta dzimtās mājas, Urfins iedomājās apstaigāt visus stūrīšus, atvadīties no sakņu grēdām, kuras tik ilgi un rūpīgi bija kopis.

Iziedams laukumā aiz sētas, Urfins iekliedzās un ķēra pie sirds. Tālajā stūrī kuploja spilgti zaļa audze — augi ar garenām, gaļīgām lapām un dzelkšņainiem kātiem.

— Tie ir viņi! — Urfins dobji iesaucās.

Jā, tie bija tie paši brīnumainie augi, no kuriem viņš priekš daudziem gadiem bija izgatavojis dzīvinošo pulverīti. Vai to sēklas būtu atmodušās pēc ilgas snaudas dziļi zemē? Nē, drīzāk tās sanesis vējš. Urfins atcerējās, ka priekš pāris dienām bija trakojusi spēcīga vētra ar lietu un krusu, no kuras viņš glābās meža biezoknī zem kupla koka.

— Jā, tie atkal ir negaisa nedarbi, — teica Džīss, bet ūpis Huamoko priecīgi ieūjinājās.

Urfinam Džīsam uzmācās baiss kārdinājums. Te nu tas ir — tas pats brīnums, par kuru runāja Huamoko atceļā uz dzimteni.

Un uz to nebūs jāgaida desmit gadu, tas ir šeit, acu priekšā. Urfins pastiepa roku pret kādu lakstu un atrāvās, sadurstldamies pret aso ērkšķi.

Tātad viņam radusies iespēja sākt visu no jauna. Un tagad, kad viņam ir liela pieredze, viņš vairs neatkārtos agrākās kļū­das. Viņš var izgatavot pieci simti … nē, tūkstoti spēcīgu, pa­klausīgu kokpauru. Un ne tikai kokpaurus, viņš var izgatavot neievainojamus lidojošus briesmoņus — koka pūķus! Tie strauji lidos pa gaisu un kā pēkšņs negaiss brāzīsies pār izbiedēto ļaužu galvām. Šādas domas acumirklī izskrēja pa Urfina galvu. Viņš jautri paskatījās uz ūpi.