ALEKSANDRS VOLKOVS: DZELTENĀ MIGLA

Tas bija grūts uzdevums, un tomēr viņi ar to tika galā. Bas- tindai bija nolemta nāve no ūdens — viņa pieci simti gadu nebija mazgājusies un tīrījusi zobus. Bet Ella strīdoties uzgāza viņai spaini ūdens, un burve izkusa kā cukurgrauds tējas glāzē.

Kad Ella un viņas jocīgie un mīlīgie draugi atgriezās ar uz­varu un prasīja, lai Gudvins izpilda viņu vēlēšanās, Lielais un Šausmīgais atzinās, ka viņš neesot nekāds burvis, bet esot vien­kāršs krāpnieks, kas muļķojis ļaudis. Viņš slēpies savā pilī no īstajām burvēm, jo briesmīgi baidījies no tām.

— Es jau pašā sākumā paredzēju tur kaut ko nelabu, — Arahna pašapmierināti piezīmēja. — Šis viltus Saules draugs man tūlīt likās aizdomīgs. Jo labāk, viens ienaidnieks mazāk.

Jā, kaut arī Gudvins bija viltus burvis, viņam pietika apķērī­bas, lai iedotu Biedēklim smadzenes no sēnalām, adatām un kniepītēm. Malkas Cirtējam Gudvins iekāra krūtīs ar zāģu skai­dām pildītu lupatiņas sirdi. Bet Lauvam deva iedzert drosmi no zelta bļodas, kurā tā čūkstēja un putoja. Trīs draugi jutās

lepni un laimīgi, viņu karstākās vēlēšanās bija piepildījušās.

Gudvinam apnika slēpties no cilvēkiem, un viņš atgriezās Kanzasā ar to pašu balonu, ar kuru bija atlidojis uz Burvju zemi. Savā vietā par valdnieku Smaragda pilsētā viņš iecēla Biedēkli Gudro. Dzelzs Malkas Cirtējs atgriezās pie Mirkšķo- •ņiem un kļuva par Violetās zemes pārvaldītāju. Bet Drošsirdīgo Lauvu zvēri ievēlēja par savu karali.

— Vai re, cik interesanti sanācis! — Arahna nobrīnījās, uz­zinādama, kā beigušies Ellas draugu piedzīvojumi. — Visi kļu­vuši par ievērojamām personām, valdniekiem un karaļiem. Nu, un meitene? Kas notika ar meiteni?

Lasīdama tālāk, burve uzzināja, ka Ella atgriezusies mājās: viņu uz Kanzasu aiznesušas Gingemas burvju kurpītes.

Pasaukusi Kastaljo — jo viņš taču bija pēdējais hronists, — Arahna stingri noprasīja:

— Paklau tu, mazais, vai viss, kas te sarakstīts par Ellu un viņas draugiem, ir patiesība vai izdomājums? Pārlieku izklausās pēc pasakas!

— Tā ir tīrā patiesība, kundze, zvēru pie savu mazdēlu dzīvī­bas! — apliecināja hronists. — Tas vēl nav nekas, lasiet tālāk, tur jūs atradīsiet vēl dīvainākas lietas.

Arahna, noēduši trīs vēršus un pāris aunu, ar jaunu interesi turpināja lasīšanu. Nākošajā tīstoklī viņa uzzināja, ka burvei Gingemai'līdz viņas bojāejai pakalpojis ļaunais un skaudīgais galdnieks Urfins Džīss. Kad Gingemu nospiedis Ellas namiņš, Urfins aizgājis mežā, dzīvojis tur vientuļi, nevienu nemīlēdams un neviena nemīlēts. [3]

Reiz viņa dārzā vētra ienesusi dīvaina auga sēklas. Augam piemitis neparasts dzīvības spēks. Ar to pieaugušas visas grē­das, un, kad Urfins to izrāvis, sasmalcinājis un izžāvējis uz pannām, radies dzīvinošs pulverītis.

Urfins izgatavojis varenu koka cilvēku armiju un nosaucis šos zaldātus par kokpauriem. Atdzīvinājis kokpaurus, Džīss ar to palīdzību kļuvis par Gremoņu un Mirkšķoņu pavēlnieku un Smaragda zemes karali.

Nokļuvuši Urfina gūstā, Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs nevēlējās atzīt iekarotāju varu. Viņi izmanījās uzrakstīt vēstuli Ellai, un vārna Kaggi-Karr, veikusi tālu ceļu uz Kanzasu, sa­meklēja meiteni.

Kad Ella bija uzzinājusi, ka draugi nokļuvuši nelaimē, viņa devās tos glābt, bet ne viena pati. Viņu pavadīja tēvocis — vien- kājis jūrnieks Carls Bleks, visādu darbu meistars. Jūrnieks un meitene šķērsoja Lielo tuksnesi ar sauszemes kuģi uz riteņiem. Viņi pārgāja pāri Pasaules apkārtkalniem un ieradās Burvju zemē.

Cīņa ar Urfinu un viņa koka zaldātiem bija ilga un grūta, taču beidzās ar Ellas un viņas draugu uzvaru. Urfinu Džīsu izdzina trimdā, bet kokpauriem pēc Biedēkļa ieteikuma nikno ģīmju.vietā izgrieza jautrus, smaidošus vaibstus, un koka cilvēki pārvērtās par pakalpīgiem, čakliem strādniekiem.

Darījuši galu Urfina valdīšanai, Ella ar tēvoci atgriezās dzim­tenē.

Uzzinājusi par Urfina Džīsa karjeras kaunpilnajām beigām, Arahnai kļuva žēl galdnieka: viņa ļaunais un skaudīgais rak­sturs burvei ļoti patika.

— Jāpatur prātā šis uzņēmīgais cilvēks, — burve noteica.

Arahnu ieinteresēja arī karaļa Urfina Pirmā galvenā valsts rīkotāja Rufa Bilāna liktenis. Šajā augstajā amatā Urfins Rufu Bilānu bija iecēlis nodevības dēļ: viņš nodeva dzimto pilsētu un slepeni atvēra ienaidniekiem pilsētas vārtus. Kad krita Urfina vara, Rufs Bilāns negaidīja sodu par saviem noziegumiem un iebēga Pazemē. Glābdamies no vajātājiem, Rufs Bilāns labirintā apmaldījās un nokļuva pie Iemidzinošā ūdens avota. Ar nejauši atrastu kapli viņš sāka cirst eju akmens mūrī, kas iežogoja ba­seinu, pārrāva ūdens strūklas tecējumu, un ūdens aizplūda zemē. [4]

Par šo smago pārkāpumu tajā laikā valdošais karalis bijušo ministru pazemināja par sulaini, bet Pazemes valstībā Iemidzi­nošā ūdens nozušana sajauca kārtību, kāda tur bija valdījusi gadu simteņus. Karaļi, kuri beidza valdīt un kuriem vajadzēja uz pusgadu iemigt, tagad ar savām ģimenēm slaistījās pa pili

kā pamiruši. Ne galminieki, ne sulaiņi, ne zaldāti un spiegi ne­varēja iemigt…

Visu šo rijīgo varzu vajadzēja barot darbaļaudīm, bet pro­duktu visiem nepietika, valstī sākās bads. Un tad Pazemes val­stībā nejauši ieradās Ella. To izlasījusi, Arahna apmierināti iespurdzās.

— Tas tikai ir skuķis — ziķeris! Skaidri redzams — feja! Jūtu, ka man vajadzēs ar viņu cīkstēties, ja viņa man stāsies ceļā .. .

Ella un viņas brālēns Fredis Kanings bija uz septiņu karaļu Alu atbraukuši laivā pa Pazemes upi. Rufs Bilāns sameloja, ka Ella varot atjaunot Iemidzinošā ūdens avotu, kura izsīkšana bija nodarījusi Pazemes valstij smagu postu. Karaļi paziņoja, ka Ella ar brālēnu paliks līdz tam laikam, kamēr Svētais avots atkal sāks darboties.

Nācās sūtīt ziņnesi pēc Biedēkļa, Malkas Cirtēja, Lauvas un citiem Ellas draugiem. Prasmīgais meistars Lesters atveda līdzi kokpauru brigādi, kas atnesa sūkņus, urbjus un citus ne­pieciešamos instrumentus.

Meistari izurba dziļu caurumu, nolaida tajā caurules un sa­sniedza zemē iegrimušos ūdens slāņus. Kad atkal sāka virt Iemidzinošā ūdens avots, karaļiem paziņoja, ka to atbūrusi Ella.

— Jā gan, droši vien tā arī bija, — noburkšķēja aizdomu pilnā Arahna.

Kad Pazemē atkal parādījās Iemidzinošais ūdens, gudrais Biedēklis izdomāja veiklu triku. Visus septiņus karaļus iemidzi­nāja reizē, nevienu neatstāja valdīt. Bet, kad viņi pamodās kā nevainīgi jaundzimuši bērniņi, tiem iedvesa, ka viens no viņiem agrāk bijis audējs, otrs kalējs, trešs zemes arājs … Un tie uz­sāka vienkāršu darba dzīvi.

Tā beidzās septiņu karaļu valdīšanas laiks, un zeme kļuva brīva. Pazemes kalnrači pārcēlās augšpusē — zem Burvju zemes jaukās saules. Viņi uzcēla ciematus kaimiņos Gremoņiem un nodarbojās ar zemkopību un lopkopību.

Aizlasījusi līdz šai vietai, Arahna dzēlīgi iesmējās.

— Brīvi kļuvuši, dūdiņi, jā? Nu, nekas, kad es tikšu jums klāt, jūs vēl raudāsiet pēc saviem septiņiem karaļiem!

Pēdējās dienas viesodamās pie kalnračiem, Ella sastapās ar Raminu, lauku peļu karalieni. Un karaliene pareģoja meitenei,

ka tā Burvju zemē vairs neatgriezīsies. Biedēklis un pārējie Ellas draugi ļoti noskuma par šo pareģojumu un apsolīja saglabāt pateicīgas atmiņas par mazo lielās pasaules meiteni, kas tik daudz laba darījusi Burvju zemes tautām.