ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

— Nu, ko tu teiksi, Huamoko, par šo jauno likteņa dāvanu?

— Ko teikšu, pavēlniek? Gatavo labi daudz dzīvinošā pul- verīša — un ķeries pie lietas! Tagad mēs viņiem parādīsim — šiem smējējiem!

Bet ilgās pārdomas ceļā uz dzimteni Urfinam nebija paliku­šas veltīgas. Kaut kas viņa dvēselē bija mainījies. Un atkal pa­vērušās spīdošās izredzes viņu neaizrāva. Viņš apsēdās uz celma un ilgi domāja, vērīgi aplūkodams asins pilienu uz pirksta, ko bija sadūris pret ērkšķi.

— Asinis … — viņš čukstēja. — Atkal asinis, ļaužu asaras, ciešanas. Nē, reizi par visām reizēm tam jādara gals!

Viņš atnesa no pagraba lāpstu un izraka visus augus līdz ar saknēm.

— Es jūs pazīstu, — viņš dusmīgi purpināja. — Ja jūs atstāšu te, jūs piepildīsiet visu apkārtni, bet pēc tam kāds uzminēs jūsu burvju spēku un pastrādās muļķības. Pietiek arī vienas reizes …

Ūpis krita izmisumā par tik negaidītu saimnieka lēmumu un ilgi lūdza neatteikties no laimes, kas atkal viņam iekritusi klēpī.

— Nu sagatavo kaut vai šķipsniņu pulverīša katram gadīju­mam! — viņš dusmīgi ducināja. — Vai maz kas var notikt?

ĻJrfins noraidīja arī šo lūgumu. Kaltēt augus uz pannām — tas vilktos pārāk ilgi, tāpēc Džīss tos sadedzināja ugunskurā. Kad no brīnumainajiem lakstiem bija palikuši tikai pelni, Urfins tos ieraka dziļi zemē. Pēc tam uztaisīja ķerru, sakrāva tajā man­tību, kas bija glabājusies pagrabā, un devās ceļā. Huamoko pārskaities palika vecajā vietā.

Bet pēc pāris stundām Urfins izdzirda spārnu švīkstoņu: ūpis viņu panāca.

— Zini, saimniek, — Huamoko kautrīgi atzinās, — tev tomēr taisnība! Nekā laba dzīvinošais pulverītis mums neatnesa, un tu pareizi darīji, atteikdamies no jaunām dēkām.

Huamoko, protams, mānījās: viņš nemaz nevarēja tik viegli un ātri mainīt savas domas. Gluži vienkārši savā ilgajā dzīvē viņš bija pieradis dzīvot pie cilvēkiem un mežā justos vientuļš. Urfins to labi saprata, tomēr bija apmierināts: arī viņam būtu grūti panest vientulību.

Vairākas dienas cilvēks un ūpis gāja uz kalnu pusi. Un, kad bija nonākuši pavisam tuvu, ceļā pagadījās brīnišķīga nora, tai pa vidu tecēja dzidra upīte, kuras krastos auga koki ar augļu pilniem zariem.

— Te būtu jauka dzīvošana, — teica Urfins, un ūpis viņam piekrita.

Te Urfins uzcēla sev būdu un iekopa sakņu dārzu. Darbā un rūpēs pagāja dienas, un smagās atceres par pagātni sāka zust no trimdinieka atmiņas.

Un te pēc gada Urfinu Džīsu atrada Arahnas sūtņi. Tas nemaz nebija viegli. Rūķi bija maziņi, kājiņas tiem īsas, un, lai kā tie steidzās, dienā nevarēja noiet vairāk par divām trim jūdzēm. Un atrast Urfina jauno mītni nepavisam nebija vienkārši. Kas­taljo un viņa ceļabiedri vispirms nonāca Zilajā zemē, un tur Gremoņi viņiem pastāstīja, ka Džīss dzimtās vietas pametis.

Bija jāizklaušina putni un zvēri, un tikai pēc gara un nogur­dinoša ceļa, kas ilga veselu mēnesi, iepriecinātie rūķi beidzot nonāca jaukajā norā, kur stāvēja Urfina jaunā būda.

Džīss ļoti izbrīnījās, ieraudzīdams pie savām kājām mazus cilvēciņus ar sirmām bārdām. Četrdesmit gadu viņš bija nodzī­vojis Burvju zemē, bet nekad nebija pat dzirdējis, ka tur dzīvotu rūķi. Jā, bet viņš zināja, ka Burvju zemes brīnumi ir neizsme­ļami, tāpēc pieklājīgi sveicināja negaidītos viesus un apjautā­jās, kas tiem sakāms.

Kastaljo tikko pavēra muti, lai sāktu runāt, bet pēkšņi ne­spēkā pakrita gar zemi. Tas pats notika ar pārējiem rūķiem.

Urfins Džīss iesita sev pa pieri.

— Ak es nejēga! Jūs esat noguruši, izsalkuši, bet es tūlīt uzsāku lietišķas sarunas. Lūdzu mani atvainot, vientulībā dzīvo­dams, esmu par mežoni pārvērties .. .

Pēc bagātīga cienasta un atpūtas Kastaljo izklāstīja sava nā­ciena mērķi. Viņš pastāstīja, kas ir Arahna un kādēļ varenais burvis Gurikaps neatminamos laikos viņu iemidzinājis. Viņš ne­slēpa arī to, ka burve tīko kļūt par Burvju zemes valdnieci un cer, ka viņai palīdzēs Urfins Džīss, kuram jau divas reizes izde­vies iekarot Smaragda pilsētu. Sūtīdama rūķus pie Urfina, Arahna likusi noprast, ka dāsni atalgos savus palīgus, iecels tos par pārvaldniekiem un vietniekiem iekarotajās zemēs.

Urfins Džīss ilgi klusēja. Liktenis viņam atkal bija uzsūtījis lielu kārdinājumu. Vajag tikai stāties ļaunās burves dienestā, un viņš atkal kļūs Smaragda pilsētas vai Marānu zemes pavēl­nieks un ar uzviju atmaksās par pārciestajiem pazemojumiem. Jautājums tikai — vai ir vērts? Viņš atkal nāks pie varas ar spēku, un atkal apspiestā tauta viņu neieredzēs .. .

Vientulībā nodzīvotais gads, kad tik daudz pārdomāts, nebija pavadīts veltīgi. Urfins pacēla galvu un, paskatījies Kastaljo acīs, stingri teica:

— Nē! Es neiešu kalpot jūsu kundzei!

Kastaljo nebrīnījās par tādu atbildi, viņš tikai palūdza:

— Cienījamais Urfin, varbūt tu pats to pateiksi mūsu pavēl- niecei?

— Bet kāpēc? — painteresējās Džīss. — Vai tad jūs nevarē­siet viņai atstāstīt manus vārdus?

— Redzat, kāda lieta, — paskaidroja rūķis. — Kundze mums teica — ja mēs tevi neaizvedam pie viņas, tad mēs esam slikti, nevīžīgi kalpi. Un par viņas uzdevuma neizpildīšanu viņa mums uz visu mēnesi atņems tiesības medīt viņas mežos un zvejot viņas strautos. Ko lai dara, savilksim ciešāk jostas un kaut kā iztiksim-ar veciem krājumiem.

Urfins iesmējās.

— Vai tad jūs nevarat zvejot un medīt paslepeni, kundzei nezinot? Jūs esat tik maziņi un izveicīgi, viņa jūs neizsekos.

Kastaljo un pārējo rūķu acis ieplētās šausmās.

— Zagt medījumu un zivis?! — drebošā balsī iesaucās Kas­taljo. — Cienījamo Urfin, tu nepazīsti rūķu cilti! Tā pastāv tūkstošiem gadu, bet nekad neviens no mums nav lauzis doto vārdu, nekad nevienu nav piemānījis. Drīzāk mēs nomirsim badā …

Aizkustinātais Urfins satvēra Kastaljo savos ciešajos apkam­pienos, uzmanīgi piespieda vecīti pie krūtīm.

— Jaukie mazie cilvēciņi! — viņš mī]i teica. — Lai neiegrūstu jūs nelaimē, es iešu jums līdzi un pats izskaidrošos ar Arahnu. Ceru, ka viņa jūs nesodīs par manu atteikšanos iet viņai pa­līgos?

— Par tavu rīcību mēs neatbildam, — ar cieņu paskaidroja Kastaljo.

— Mēs dosimies ceļā rīt, — teica Urfins. — Šodien jums krietni jāatpūšas.

Lai viesus izklaidētu, Urfins iznesa no būdas klēpi rotaļlietu un nolika tās priekšā rūķiem. Tur bija koka lelles, klauni, zvē­riņi. Meistars tās bija izkrāsojis gaišos toņos, leļļu un klaunu sejas smaidīja, brieži un stirnas bija tik viegli, gaisīgi, ka likās — tūlīt, tūlīt tie sāks skriet. Cik ļoti šīs jautrās, saulainās rotaļlietas atšķīrās no tām drūmajām, kuras Urfins kādreiz tai­sīja, lai baidītu bērnus!

— Tās es taisu vaļas brīžos, — Urfins kautri paskaidroja.

— Ai, kāds skaistums! — rūķi iesaucās.

Viņi pārcilāja lelles un zvēriņus, maigi spieda tos pie krūtīm, glaudīja. Bija redzams, ka brīnišķīgās lietiņas viņiem ļoti patīk. Kāds vecītis uzsēdās uz koka brieža, cits sāka dejot ar rotaļu lācīti. Ciemiņu sejas mirdzēja svētlaimē, kaut gan, jāatzīst, salī­dzinot ar viņu augumu, rotaļlietas bija pārāk lielas.

Redzēdams rūķu prieku, Urfins augstsirdīgi teica:

— Šīs rotaļlietas ir jūsu. Nesiet tās uz savu zemi, un lai ar tām spēlējas jūsu bērni!

Rūķu sajūsma bija neaprakstāma, viņi nezināja, kā vien pa­teikties Urfinam.