ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

— Šie vientiesīši, protams, nobijās līdz nāvei, kad es viņiem bargi pateicu jūsu prasību, kundze, — viņš ziņoja burvei. — Viņi drīz ieradīsies ar padevības apliecinājumu, un runa droši vien būs tikai par to, lai viņiem neuzliktu pārāk lielas no­devas.

Burve sausi pateicās ar galvas mājienu un sāka gaidīt. Bet Lecoņu mājiņās bija manāma dzīva rosība. No mājas uz māju steidzīgi staigāja vīrieši, kaut ko cits citam pasniedza, bet pui­kas lodāja pa pagalmiem, bieži noliekdamies pie zemes.

Un, lūk, pret kalnu, uz kura stāvēja Arahna, virzījās vairāku simtu cilvēku pūlis. Dīvaini likās, ka tajā nemanīja ne bērnus, ne sievietes, ne večus, tur bija tikai pieauguši, spēcīgi vīrieši, visas cilts zieds. Dīvainas bija arī viņu pozas: viņi turēja labo roku aiz muguras, kaut ko slēpdami burves skatienam.

Pūlis pusaplī ielenca burvi, kas stāvēja uz lidojošā paklāja. Viņa lepni noraudzījās uz nācējiem, pie viņas kājām spiedās Rufs Bilāns. Vecākie Klems, Boiss un Harts pagājās uz priekšu.

— Burve Arahna, — skaļā balsī sāka runāt Harts, — jūs gribat, lai mēs padotos jums un maksātu nodevas. Bet mums pietiek kņazu, burvju un dievu! Lūk, mūsu atbilde! Pļi!

Un Harts izmeta labo roku uz augšu. Pēc viņa signāla pūlis pavērsa uz burves pusi lingas, un simtiem akmeņu nošvīkstēja gaisā.

Trīs lādiņi atsitās pret burves plato pieri, divi pret zodu, vai­rāki desmiti akmeņu ķēra viņas plecus, krūtis un vēderu, pama­tīgs akmens nogāza no kājām Rufu Bilānu.

Uzbrukums bija tik organizēts un pēkšņs, ka Arahna apjuka. Bet, redzēdama, ka Marāni liecas pēc akmeņiem, lai atkal uzlā­dētu lingas, viņa iebaurojās mežonīgā balsī:

— Paklāj, nes mani no šejienes prom!

Un paklājs acumirklī uzvijās gaisā. Dažu izveicīgāko strēl­nieku lādiņi to panāca un izsita paklājā caurumus (starp citu, no tā paklāja celtspēja un ātrums krietni samazinājās).

Burve tā pārskaitās uz Bilānu, ka sagrāba viņu saujā un gan­drīz nospieda — lai tas notiktu, viņai vajadzēja tikai mazliet pielikt spēkus.

Bet, aptvērusi, ka nodevējs viņai var būt vēl noderīgs, viņa to palaida un jauni nošņāca:

— Tad lūk, ar kādu padevību tu pie manis atvedi Marānus, muļķis tāds!

Rufs Bilāns veikli izlocījās:

— Ja jau jūsu gudrība neatklāja viņu viltīgo nolūku, kā tad lai es, vienkāršs mirstīgais, būtu varējis to uzminēt!

Burve iekoda mēlē. Tiešām, ko var prasīt no Bilāna, ja viņa pati, burve, kopš bērnības pieradusi pie visādām viltībām un trikiem, iekrita tik vienkāršā slazdā!

Lai atriebtos Marāniem, Arahna nolēma izsaukt zemestrīci. Bet, tā kā satraukumā viņa sajauca buramos vārdus, tad zemes­trīce iznāca pašķidra: no kalniem novēlās daži akmeņi, un šur tur mājās no plauktiem nokrita trauki.

Ja Arahna un Rufs Bilāns būtu zinājuši tālas aizokeāna zie­meļu zemes sakāmvārdus, tad būtu bijis vietā atcerēties šādu: «Pirmais cepiens piedeg.»

Burves Arahnas kaunpilnās neveiksmes aculiecinieks bija vecs, gudrs sīlis. Aptvēris, ka nākamreiz uzbrukuma briesmas draud Violetajai zemei, sīlis tūlīt uzmeklēja bezdelīgu.

— Lido, cik vien ātri vari, uz Violeto pili, — viņš pavēlēja. — Lai pirmā sastaptā draudzene pa stafeti ziņo Dzelzs Malkas Cirtējam, ka viņa zemei draud briesmas: to grib iekarot milzu burve, trīsdesmit olektis gara. Lai Mirkšķoņi sagatavojas!

Putnu stafete Burvju zemē bija parasts pasākums. To bija noorganizējusi vārna Kaggi-Karr, galvenā sakaru priekšniece, un viņai šajā ziņā jau bija lieli nopelni.

Te jāpiebilst, ka Burvju zemes ļaudis ar meža zvēriem un put­niem dzīvoja draudzībā. Labvēlīgā daba zemes iedzīvotājiem bagātīgi dāvināja labības ražas, dārzeņus un augļus, pļavās ganījās tik daudz mājlopu, ka viņi pilnīgi iztika bez medīju­miem. Tieši otrādi, cilvēki bieži palīdzēja meža iemītniekiem. Ja pagadījās sausas vasaras un aizkaltušie augļi nobira priekš­laikus, iedzīvotāji piebaroja zvērus un putnus no saviem krā­jumiem.

Savukārt zvēri un putni palīdzēja cilvēkiem, kad tiem uzbruka nelaimes. Tāda palīdzība bija arī putnu stafetes.

Žiglā lidone aizsteidzās, ar švīkstoņu šķeldama gaisu. Viņa bez pūlēm aizdrāzās garām Arahnas lidojošajam paklājam, ko bija sabojājuši Marānu lādiņi. Ziņa pa stafeti tika padota tik ātri, ka par trīs stundām apsteidza Arahnu.

Kāda trauksme sacēlās! Pēdējo gadu, pēc Ugunīgā Marānu dieva gāšanas, Mirkšķoņi ar visiem kaimiņiem bija dzīvojuši mierā un draudzībā. Par kaut kādiem ļauniem burvjiem un bur­vēm nekas netika dzirdēts, un likās, ka it nekas nedraud zemes labklājībai.

Un tomēr šaubīties nedrīkstēja. Briesmas tuvojās, pie tam baigas briesmas: putnu stafete ziņoja tikai par vissvarīgāko; pārējos ziņojumus piegādāja koka kurjeri, kādreizējie Urfina Džīsa policisti.

Dzelzs Malkas Cirtējs tikko bija izcietis kārtējo dispanserizā­ciju. Viņu no jauna izjauca, iztīrīja, ieeļļoja visas detaļas, zīda sirdi piebāza ar jaunām zāģu skaidām. No darbnīcas viņš iznāca nopulēts un tik mirdzošs, ka grūti bija uz viņu skatīties.

Uzzinājis no mehāniķa Lestara — maza vecīša dzīvām kustī­bām — par tuvojošos nelaimi, Valdnieks tūlīt nodeva virkni rīkojumu, no kuriem varēja spriest par viņa gudrību un lielo pieredzi kara lietās.

Uz visām pusēm steidzās sūtņi ar pavēli atstāt tuvākos cie­matus: iedzīvotājiem jāpamet fermas un jāpaslēpjas Violetajā pilī aiz stipriem mūriem. Gani sadzina ganāmpulkus gravās, kuras viņi vienīgie zināja. Tikai kareivji, bruņojušies ar lokiem, ieņēma aizstāvības pozīcijas akmens tornīšos, citi sēdēja uz pils jumta, aizlīduši aiz skursteņiem, bet daži slēpās aiz lieliem ak­meņiem ceļmalā.

Violetās pils apkārtne drīz vien atgādināja kara nometni, kas gatava aplenkumam.

Bet mehāniķis Lestars darbojās gar lielo koka lielgabalu, ar kuru Mirkšķoņi kādreiz bez kaujas bija uzvarējuši kokpaurus, nobiedēdami tos ar vienu pašu šāvienu. Tiesa gan, šāviena brīdī lielgabals pārsprāga, bet Lestars to tūlīt izlaboja, uz­maukdams stobram dzelzs stīpas. Mehāniķim vēl bija krājumā pulveris, ko izgatavoja vienkājis jūrnieks Carls Bleks.

Lestars pielādēja lielgabalu ar pulveri, bet kartečas vietā sa­bēra iekšā saliektas naglas, zirgu pakavu lūžņus un dažādus dzelzs krikumus. Lielgabals bija gatavs kaujai. Pats bombar- dieris stāvēja tam klāt ar kūpošu degli rokā.

Un, lūk, gaisā parādījās lidojošais paklājs — un uz tā mil­zīgais, melnais burves Arahnas stāvs. Šoreiz viņa bija bruņoju­sies ar lielu, no zemes ar saknēm izrautu koku.

Paklājs nolaidās uz zemes labu gabalu no pils, parlamentāris Rufs Bilāns devās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, karodziņa vietā vicinādams baltu dvieli; viņš bija to nočiepis kādā Mirkšķoņa atstātā būdiņā.

Malkas Cirtējs pazina Bilānu. Viņš nicinoši teica:

— Ahā, tas esi tu, nodevēj? Izrādās, ka tev Pazemē nav ap­griezuši kaklu?

— Par ko lai man apgrieztu kaklu? — Bilāns atņirdza. — Bet tagad nebūs runa par mani, ķersimies pie lietas. Tu redzi tur tālumā vareno burvi Arahnu; esmu atnācis kā viņas sūtnis.

— Un ko tad viņa lika pateikt? — painteresējās Malkas Cir­tējs.

— Vispirms viņa prasa bezierunu padošanos un viņas kara­liskās varas atzīšanu kopš šīs dienas uz mūžu mūžiem.

— Tā. Un tas ir viss? — mierīgi noprasīja Malkas Cirtējs.