ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

Nākamajā dienā kompānija devās ceļā. Pēc pirmajiem simt soļiem Džīss manīja, ka nekas nesanāks. Rūķi vispār nebija diez kādi soļotāji, bet, apkrāvušies ar rotaļlietām gandrīz sava auguma lielumā, viņi pūta, šņākuļoja, tik tikko vilkās, tomēr pamest dāvanas negribēja. Attālumam, ko Urfins veica divās minūtēs, viņiem vajadzēja divdesmit minūšu. Noskatījies uz sasārtušajiem, nosvīdušajiem rūķiem, Urfins iesmējās.

— Nē, mīļie vecīši, tā tā lieta neies! Cik ilgā laikā jūs atnā­cāt pie manis?

— Vienā mēnesī, — atbildēja Kastaljo.

— Tagad būs jāiet vesels gads.

Urfins atgriezās mājās, izstūma no šķūņa ķerru, sasēdināja tajā cilvēciņus ar dāvanām un aizsoļoja vieglā, atsperīgā solī, dzīdams pa priekšu ķerru. Rūķi jutās kā septītajās debesīs.

Ceļu līdz Arahnas alai Urfins nogāja trijās dienās.

Gaidīdama, kamēr pie viņas ieradīsies Urfins Džīss un Rufs Bilāns, Arahna nolēma pārbaudīt savas burvju spējas. Jo, pirms sāka cīņu ar Burvju zemes tautām, bija jāpārliecinās, vai visas viņas burvības ir saglabājušas savu ļauno spēku.

Lasītāji, bez šaubām, atceras, ka Arahna kādreiz prata pār­vērsties par jebkuru dzīvnieku, putnu, koku … Uzvarai pār ienaidnieku tas bija vissvarīgākais līdzeklis. Un, lūk, Arahna pārliecinājās, ka šo burvestību viņa vairs nepārvalda. Tās bija lielas bēdas.

Kā tas varēja notikt? Buramo vārdu virkne bija ļoti gara un sarežģīta un tik slepena, ka Arahna baidījās tos pierakstīt, lai tie nenokļūtu ienaidnieku rokās. Un, gulēdama miegā, viņa bija tos aizmirsusi. Ko jūs domājat: nogulēt pieci tūkstoši gadu — tas vis nav nosnausties pēc pusdienām! Tur jau var pats savu vārdu aizmirst.

Jā, tagad Arahna cīņā ar ienaidniekiem vairs nevarēja pār­vērsties par vāveri vai lauvu, varenu ozolu vai jestru bezdelīgu. Tagad Arahna varēja paļauties tikai uz savu milzīgo augumu un spēku.

Izrādījās, ka Arahna aizmirsusi vēl šādus tādus buramos vārdus, bet viņai tomēr bija palicis pietiekami daudz iespēju sariebt cilvēkiem. Viņa nebija aizmirsusi izsaukt, piemēram, zemestrīces, viesuļvētras un citas stihiskas nelaimes.

— Nekas, mēs vēl pakarosim, — burve sevi mierināja, kad uz viņas pavēli no kalna galotnes nogāzās klints bluķis un sa­šķīda tūkstoš gabalos.

Jā, ļaunā burve Arahna bija draudīgs pretinieks, un slikti klāsies tam, kas iedrošināsies viņai pretoties!

Pa to laiku Arahnas ielejā ieradās Urfins Džīss, vizinādams ķerrā priecīgu rūķu bariņu. Parādījuši Urfinam ieeju alā, mazie vecīši, cik jaudas, skrēja uz savām krūmos un zem lieliem ak­meņiem paslēptām mājiņām un sasauca savus vēl sīkākos bērneļus, lai atdotu tiem labā tēvoča Urfina dāvanas …

Te autors noliek spalvu pie malas, jo mazuļu sajūsmu ap­rakstīt nav iespējams. Tūkstošiem gadu rūķu cilts pastāvēšanas laikā viņu bērni vēl nebija redzējuši tik skaistas rotaļlietas …

Urfins Džīss iegāja Arahnas alā lēnā solī un cienīgi palocījās pret burvi.

— Ko kundze vēlas? — viņš jautāja.

Džīss bija rūķiem apsolījis izlikties, ka nepavisam nezina, kāpēc Arahna viņu aicinājusi. Un viņš nemaz nenobijās, ierau­got ļaunās fejas milzīgo augumu un viņas bargi sarauktās bie­zās uzacis.

— Tu zini, kas es esmu?

— Cienījamais Kastaljo man pastāstīja par jums.

— Tātad tu zini, ka es nogulēju miegā piecus tūkstošus gadu un dedzīgi vēlos darboties! Mans pirmais nolūks — sagrābt varu Burvju zemē, bet pēc tam varbūt pārcelšos arī aiz kalniem.

Džīss šaubās papurināja sirmojošo galvu.

— Es divas reizes mēģināju kļūt par Burvju zemes pavēl­nieku, un jūs zināt, ar ko tas beidzās, — Urfins mierīgi atbil­dēja.

— Tu esi nožēlojams tārps salīdzinājumā ar mani! — burve augstprātīgi iesaucās un pastiepās tā, ka viņas galva atdūrās pret griestiem.

— Piedodiet, kundze, — stingri iebilda Džīss, — es nebūt nerīkojos tik nepārdomāti. Pirmo reizi man bija varena paklau­sīgu koka zaldātu armija, bet otrreiz — divi tūkstoši liels veiklu, spēcīgu Marānu karaspēks. Un abas reizes es cietu neveiksmi. Kundze, es daudz esmu pēdējā gadā pārdomājis un sapratis, ka nav tik viegli brīvas tautas nospiest uz ceļiem .. .

— Lūk, kā, tu vēl iedrošinies man lasīt pamācības? — Arahna nicīgi iesmējās. — No taviem vārdiem izriet, ka tu nepiekriti maniem nodomiem un atsakies man kalpot.

— Jā, nepiekrītu un atsakos! Dzīve man daudz mācījusi, es gribu vientulībā dzīvot tik ilgi, līdz ar mani samierināsies cil­vēki, kuriem esmu nodarījis pāri.

— Ej, nožēlojamais cilvēk, un aizmirsti mūsu sarunu! — burve nikni pavēlēja. — Tu vēl nožēlosi savu atteikšanos. Es būtu varējusi tevi augstu celt…

Urfins paklanījās un gāja. Uz sliekšņa viņš pagriezās un teica:

— Baidos, ka pa kara ceļu jūs iesiet pretim savai bojāejai…

Arahna ironiski pasmaidīja, bet viņā sarosījās negribēta cieņa

pret šo mazo cilvēku, kurš nenobijās no viņas — varenās burves.

«Un es taču šo spītnieku apbērtu ar goda amatiem, ja viņš būtu piekritis man kalpot,» domāja burve. «Jūtams, ka šis cil­vēks var nelokāmi iet uz nosprausto mērķi …»

Norā alas priekšā Urfins sastapa Rufu Bilānu, pēc kura uz Pazemi bija gājis cits rūķu pulciņš. Bijušais karalis ar nicinā­jumu novērsās no sava bijušā pirmā ministra.

«Šis jau neatteiksies no Arahnas kārdinošajiem priekšliku­miem,» nodomāja Urfins.

Viņš nebija maldījies.

RUFA BILĀNA KĀRDINĀŠANA

Izvadījusi Urfinu Džīsu, burve ilgi sēdēja pārdomās. Pēc tam viņa papurināja milzīgo galvu un pavēlēja ievest alā Rufu Bi­lānu, kura ierašanos pieteica rūķi.

Rufs Bilāns ielīda alā gandrīz uz ceļiem, viņa sārtā seja no­bālēja bailēs, viņš neiedrošinājās lāgā pat acis pacelt uz burvi un tūlīt bailīgi novērsās.

— Tu esi Rufs Bilāns? — noprasīja burve.

— Jā, kundze, Pazemes kalnracis teica, ka mani tieši tā sau­cot, — drebošā balsī atbildēja Bilāns. — Bet es neko neatceros par to, kas esmu bijis.un ko darījis agrākajā dzīvē …

Viņš tiešām bija par savu pagātni visu aizmirsis. Kad rūķi uzmeklēja Bilānu Pazemē, viņš tikai pirms divām dienām bija atmodies no ilgā miega. Viņš tik tikko bija iemācījies staigāt un runāt un savā attīstībā līdzinājās piecgadīgam bērnam.

Kalnracis, viņa audzinātājs, vēl nebija paguvis Bilānam iedvest, kas ir labs un kas ir jauns.

Izmantodami mirkli, kad Rufa audzinātāja nebija klāt, vil­tīgie rūķi izmānīja šo lielo bērnu no Alas, iekārdinādami ar līdz­paņemtajiem gardumiem. Ceļā pavadoņi uz Bilāna jautājumiem, kurp viņu ved un ko ar viņu darīs, neatbildēja.

Milzu sievietes izskats lika Rufam nodrebēt, un viņš ar šaus­mām lūkojās uz baigo feju.

— Tātad tev ir slēpuši to, ka tu kādreiz ieņēmi ļoti augstu stāvokli dzimtajā zemē? — ar viltīgu izsmieklu noprasīja burve.

— Es nekā par to nezinu, kundze, — pazemīgi sacīja Rufs Bilāns, bet viņa acīs dīvaini iedzalkstījās tādas kā lepnuma jūtas.

Vērīgā Arahna pamanīja, kādu iespaidu atstājuši viņas vārdi, un tūlīt nosprauda tālākās rīcības plānu.

— Kastaljo, aizved šo cilvēku pie sevis, iemāci viņu lasīt, un lai viņš hronikā izlasa visu, kas tur rakstīts par viņa dzīvi un darbiem, — pavēlēja burve, — un, kad Bilāns atcerēsies savu pagātni, atved viņu atkal pie manis!