ALEKSANDRS VOLKOVS - DZELTENĀ MIGLA

Hronists ļoti labi saprata, uz ko mērķē viņa pavēlniece.

Kastaljo atveda Bilānu pie burves pēc divām nedēļām.

Bijušā valsts rīkotāja sejas izteiksme un stāja bija pilnīgi pārmainījusies. Viņš turējās taisni, solis bija stingrs. Rufs Bi­lāns līdz pēdējam sīkumam atcerējās visu, kas ar viņu bijis. Viņš bija izlēmis sākt visu no jauna, ja rastos iespēja. Un viņš vairs nebija tas vārgais, bezpalīdzīgais bērniņš, kādu rūķi iz­veda no Alas. Arahnas priekšā stāvēja pieaudzis cilvēks, intri­gants un godkāris, gatavs uz jebkādu nodevību. Arahnas viltī­gais gājiens Rufā Bilānā atmodināja visas viņa sliktākās īpa­šības.

Viegli palocījusi galvu uz Bilāna sveicienu, burve teica:

— Tu, bez šaubām, gribi zināt, kāpēc es tevi ataicināju?

— Jā, kundze, bet vispirms atļaujiet kaut ko jautāt?

— Runā!

— Kas bija tas cilvēks, ko es sastapu pie jūsu mītnes pirms divām nedēļām?

— Tas bija Urfins Džīss, kādreizējais Smaragda valsts ka­ralis.

— Ak tāpēc man viņa seja likās tik pazīstama! Tātad viņa laikā es biju pirmais cilvēks valstī! — Bilāns lepni saslējās.

— Jā, un tu atkal vari kāpt ļoti augstu, ja stāsies manā kal­pībā. Mani spēki ir nesalīdzināmi lielāki, nekā bija Džīsam, kaut gan viņa drosme man patīk. Žēl, ka neveiksmes viņu salauzu­šas un viņš ir samierinājies ar likteni.

Un Arahna uzticēja Rufam savus plānus, izstāstīja, ka gribot kļūt par Burvju zemes patvaldnieci.

— Vai gribi kļūt par manu sabiedroto? — burve noprasīja.

— Žēlīgā kundze, esmu gatavs jums kalpot savu spēku robe­žās! — Bilāns sajūsmināts iesaucās.

— Un tu uzskati, ka manas vēlēšanās īstenosies?

— Paf to nav ne mazāko šaubu! Burvju zemes tautas būs laimīgas padoties tādai varenai pavēlniecei, kāda esat jūs!

— Tu esi par to pārliecināts? — burve šaubījās.

— Dzīvību esmu gatavs atdot!

— Bet tavs bijušais karalis domā citādi.

— Viņš maldās, žēlīgā pavēlniece! Viņš maldās, un jūs drīz par to pārliecināsities.

— Labi, Ruf Bilān, es tevi pieņemu dienestā. Tu būsi mans svarīgu uzdevumu sūtnis, un, ja tev veiksies, es tevi vēl pa­augstināšu.

Rufa seja iestarojās priekā, un viņš atkal sāka apliecināt Arah- nai savu padevību.

— Ej! — Burve pamāja, un Rufs Bilāns, atpakaļ kāpdamies un nepārtraukti klanīdamies, izgāja no alas.

— Ir nu gan cilvēciņš! — burve nicīgi noteica. — Puveklis! Pirmajā izdevīgajā gadījumā viņš mani nodos tikpat viegli, kā tagad piekrita kalpot. Bet, par nelaimi, man nav izvēles .. .

Arahnas burvību saimniecībā atradās lidojošais paklājs, kuru viņa bija nozagusi mātei, kad bēga no tās uz Burvju zemi. Tas bija ļoti vecs, apdriskāts paklājs un bija saglābts no mitruma un kodēm, tikai pateicoties nemitīgai rūķu gādībai. Mazie cilvēciņi katru mēnesi to tīrīja ar sukām, izdauzīja, žāvēja saulē, lāpīja, un tā, burvei pamostoties, tas pilnīgi noderēja lietošanai.

Pirms sāka savu nodomu īstenošanu, Arahna nolēma aplidot pēc kārtas visus Burvju zemes apgabalus, apskatīties, kāds ta­jos stāvoklis, un pieprasīt viņas augstākās varas atzīšanu.

Arahna izklāja paklāju alas priekšā, apsēdās tā vidū un nosē­dināja sev blakus Rufu Bilānu, kuru ņēma līdzi, lai tas viņas vārdā vestu sarunas.

— Paklāj, nes mani uz Rožaino zemi pie fejas Stellas! — burve pavēlēja.

Paklājs tūlīt pacēlās un ātri lidoja pa gaisu. Bilāna seja no- bāla šausmās, un viņš skaļi ievaidējās.

— Kas tev notika? — Arahna vēsi noprasīja. i'

— Žēlīgā kundze, lūgtin lūdzos visa svētā vārdā, nesāciet cīņu ar feju Stellu!

— Kāpēc gan ne? Tu domā — viņa ir par mani stiprāka?

— Es nešaubos par jūsu spēku, kundze, bet, saprotiet, Stellai ir zināms mūžīgās jaunības noslēpums.

— Kāda daļa gar to man, man, kurai jau — nemaz neatce­ros — cik tūkstoši gadu no dzimšanas? — Arahna lepni iebilda.

— Labi, kundze, nerunāsim par vecumu, — piekrita Rufs Bilāns. — Bet Stellas kundzei klausa varenā Lidojošo Mērkaķu cilts. Tie ir briesmīgi zvēri, un, ja viņu bars metīsies jums virsū, es negalvoju par mūsu uzvaru, neraugoties uz jūsu spēku un drošsirdību.

Burve kļuva domīga, pavēlēja paklājam apstāties, un tas ne­kustīgi karājās gaisā.

— Jā, esmu kaut ko senos laikos dzirdējusi par Lidojošajiem Mērkaķiem. Varbūt tiešām labāk ar šiem radījumiem neielais­ties, — Arahna piekrita. — Bet ko tu teiksi, ja mēs apmeklētu Villinu un pieprasītu, lai tā padodas?

— Nu ko jūs uzkritusi uz šīm fejām? — lūdzās Bilāns. — Jūs pati esat feja un — piedodiet vaļsirdību — ļoti labi zināt, cik nepatīkama tauta tās ir! Vilinās kundze gan ir veca, bet viņai piemīt burvju māksla acumirklī pārvietoties no vienas vietas uz otru. Nupat viņa ir šeit, bet pēc sekundes jau tūkstoš jūdžu no šejienes. Kā jūs varat uzvarēt tādu nenotveramu ienaidnieku?

— Šķiet, tev taisnība, — Arahna nelabprāt piekrita. — Lik­sim fejas mierā. Arī bez viņām Burvju zemē ir pietiekami daudz zemju un tautu. Kastaljo hronikā es lasīju par Marāniem. Tā ir vistumšākā un visvairāk atpalikusī tauta šajos apvidos. Vai ne­sāksim ar Marāniem, Bilān?

— Sāksim ar Marāniem, kundze, — nopriecājās Bilāns, kaut gan, pēdējos desmit gadus nogulējis Alā, viņš itin nekā nezināja par notikumiem Marānu zemē; hronikas noda]as par šo laiku viņš nebija paguvis izlasīt.

Un Arahna pavēlēja lidojošajam paklājam aiznest viņu uz Marānu ieleju. Pēc dažu stundu lidojuma paklājs nolaidās uz kāda no kalniem, kuri apjoza šo zemi.

Lielas pārmaiņas bija notikušas Marānu ielejā kopš tā laika, kad tās iedzīvotāji padzina Ugunīgo dievu Urfinu Džīsu. Tikuši galā ar viltvārdi, Lecoņi izvērsa īstu revolūciju: viņi gāza aristo­krātu varu un atteicās tiem kalpot. Agrāko nožēlojamo salmu būdiņu vietā, kādās dzīvoja trūcīgie ļaudis, tagad ciematos gar taisnām ielām pacēlās nelieli, bet silti un mājīgi namiņi. No skursteņiem kāpa dūmi, liecinādami par to, ka Marāni aizmir­suši senās bailes no uguns un iemācījušies ar to apieties.

Agrāko vāji apstrādāto kviešu lauku vietā tagad kuploja augļu koku birzis ar sulīgu augļu pilniem zariem. Kalnu pa- kājēs jautri puisēni ganīja govju un aitu ganāmpulkus. Un pie katras sādžas neiztrūkstoši ierīkots volejbola laukums — no Tima O'Kellija mantotais volejbols bija kļuvis par Lecoņu na- cionālo*sportu.

Kad kalna galā stāvošās Arahnas milzīgais, melnais stāvs parādījās uz zilās debess fona, Marānu ciemos sacēlās trauk­sme. Sievietes un bērni iebēga mājās, bet vīrieši satraukti sa­runājās.

Drīz uz ceļa, kas veda uz Lecoņu centrālo ciematu, parādījās Rufs Bilāns: lepnumā piepūties, viņš nāca kā ļaunās fejas sūtnis. Viņam pretim steidzās Harts, Boiss un Klems — Marānu ievē­lētie vecākie. Katram gadījumam viņi rokās turēja smagas mil­nas, un Rufs Bilāns nobijās. Viņš gribēja runāt skaļi un iespai­dīgi, bet balss drebēja, un viņš nošļupstēja, ka esot lielās burves Arahnas sūtīts ar prasību, lai Marāni to atzītu par savu pavēl- nieci un maksātu ikgadējas nodevas.

Vecākie saskatījās, un Boiss teica:

— Pasaki savai kundzei, ka mēs lūdzam pusstundu pārdo­mām un pēc tam ieradīsimies ar atbildi.

Bilāns tūlīt kļuva jestrāks un lepnā gaitā devās atpakaļ, uz­skatīdams, ka lieta nodarīta.