Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Gremoņi padomāja, paraudāja… un piekrita.

Mežā Urfins Džīss atzīmēja kokus, kas jānogāž, un norādīja, kā tie jāsazāģē.

Sažāģētos bluķus no meža uz Urfina sētu pārvadāja Čāponis. Tur galdnieks tos sakrāva žāvēties nevis saulē, bet ēnā, lai tie neplaisātu.

Pēc dažām nedēļām, kad baļķi bija izžuvuši, Urfins Džīss ķērās pie darba. Viņš rupji aptēsa rumpjus, izgatavoja roku un kāju veidņus. Urfins iecerēja sākumā pietikt ar pieciem vadiem, katrā vadā pa desmit zaldātu: viņš uzskatīja, ka to pilnīgi pietiks, lai sagrābtu varu Zilajā zemē.

Katra vada priekšgalā būs kaprālis, bet visus komandēs ģenerālis — koka armijas vadonis.

Zaldātu rumpjus Urfins gribēja taisīt no priedes koka, jo to vieglāk apstrādāt, bet galvas viņš nolēma taisīt no ozola, lai vajadzības gadījumā zaldāti varētu kauties arī ar galvām. Un vispār zaldātiem, kam nav jādomā, vispiemērotākās ir ozolkoka galvas.

Kaprāļiem Urfins sagatavoja sarkankoku, bet ģenerālim ar lielām pūlēm mežā sameklēja dārgo palisandru. Priedes zaldāti ar ozola galvām cienīs sarkankoka kaprāļus, bet tie savukārt jutīs godbijību pret skaisto palisandra ģenerāli.

Koka figūru izgatavošana visā cilvēka augumā Urfinam bija kaut kas jauns, tāpēc iesākumam viņš uztaisīja parauga zaldātu. Šim zaldātam, protams, bija nikna seja, acu vietā stikla pogas. Atdzīvinot zaldātu, Urfins apkaisīja tā galvu un krūtis ar brīnumpulverīti, drusku aizkavējās, un pēkšņi koka roka atvēzējās un iezvēla tik spēcīgi, ka tas aizlidoja piecu soļu attālumā. Pārskaities Urfins sagrāba cirvi un gribēja sacirst uz grīdas guļošo figūru, bet vēl laikā attapās.

"Tikai pašam būs lieks darbs," viņš nodomāja. "Tomēr kas par spēku… Ar tādiem zaldātiem es uzvarēšu!"

Izgatavojis otru zaldātu, Urfins Džīss sāka prātot: daudz mēnešu paies armijas radīšanai, bet viņam nagi niezēja doties karagājienā. Un viņš nolēma divus pirmos zaldātus pārvērst par izpalīgiem.

Iemācīt koka cilvēkiem galdnieka amatu nebija viegli. Darbs virzījās tik gausi, ka pat neatlaidīgais Džīss zaudēja pacietību un neganti izlamāja savus koKa mācekļus:

— Tad ir gan stulbeņi! īsti koka pauri!…

Un, lūk, reiz uz skolotāja dusmīgo jautājumu: "Nu, kas tu īsti esi?" māceklis, dobji piedauzījis ar koka roku sev pie koka krūtīm, atbildēja: "Es esmu kokpauris!"

Urfins skaļi iesmējās:

— Labi! Tad tā arī jūs sauksim — kokpauri, tas jums būs vispiemērotākais vārds!

Kad kokpauri bija kaut cik iemācījušies galdniecības paņēmienus, tie sāka meistaram palīdzēt darbā: aptēsa rumpjus, rokas un kājas, izdrāza pirkstus nākamajiem zaldātiem.

Bet notika arī jocīgi starpgadījumi. Kādreiz Urfinam vajadzēja ilgāk pabūt projām. Viņš iedeva izpalīgiem zāģus un pavēlēja sazāģēt gabalos kādus desmit baļķus. Atgriezies un ieraudzījis, ko pastrādājuši mācekļi, Urfins trakoja dusmās. Strādnieki bija ātri sazāģējuši baļķus un, tā kā vairāk nebijis ko darīt, sākuši zāģēt visu, kas gadījies pa rokai: ēvelsolu, sētu, vārtus… Pagalmā kaudzēm mētājās tikai malkā derīgu sprunguļu kaudzes. Bet arī tad vēl koka zāģeriem bija aptrūcis darba, kamēr saimnieks, kā par nelaimi, aizkavējās: četri no viņiem trulā centībā zāģēja viens otram kājas!

Citā reizē kokpauris ar ķīļu palīdzību skaldīja resnu bluķi. Izsizdams ķīļus ar cirvi, ko turēja labajā rokā, nemākulīgais zellis iegrūda šķirbā otras rokas pirkstus. Ķīļi izlēca laukā, bet pirksti iespiedās bluķī. Kokpauris velti raustīja tos, bet pēc tam, lai atbrīvotos, nocirta sev kreisās rokas pirkstus.

Kopš tā laika Urfins centās neatstāt savus palīgus bez uzraudzības.

Nokārtojis zaldātu izgatavošanu, Urfins sāka taisīt kaprāļus no sarkankoka.

Kaprāļi izdevās lieliski: augumā tie bija lielāki par zaldātiem, ar vēl spēcīgākām rokām un kājām, ar niknām, sarkanām sejām, tā ka varēja katru nobaidīt.

Zaldāti nedrīkstēja zināt, ka komandieri iztēsti no koka tāpat kā viņi paši, tāpēc Urfins tos taisīja citā telpā.

Kaprāļu skološanai Urfins veltīja daudz laika. Kaprāļiem vajadzēja saprast, ka, salīdzinot ar savu pavēlnieku, tie ir — nulles un katra viņa pavēle tiem ir likums. Bet zaldātiem viņi ir prasīgi un bargi priekšnieki, padotajiem viņi jāklausa un jācienī. Kā varas zīmi Urfins iedeva tiem dzelzskoka vāles un teica, ka neļaunosies, ja viņi salauzis vāles uz savu padoto mugurām.

Lai kaprāļi būtu pārāki par ierindniekiem, Urfins deva tiem vārdus — Arums, Befārs, Vatiss, Gitons un Daruks. Kad kaprāļu apmācība bija pabeigta, tie cienīgā izskatā nostājās zaldātu priekšā un tūlīt tos piekaustīja par nepietiekošu centību. Zaldāti nejuta sāpes. Bet viņi sarūgtināti aplūkoja sitienu pēdas uz saviem gludi aptēstajiem ķermeņiem.

Sameklējis nepieciešamos materiālus un darba rīkus, Urfins Džīss ieslēdzās mājā, uzdeva Čāponim uzraudzīt koka karaspēku, bet pats ķērās pie darba, lai izgatavotu ģenerāli no palisandra koka. Urfins ļoti rūpīgi nostrādāja nākamo karavadoni, kam jāved kaujā viņa koka zaldāti.

Ģenerāļa apdares darbā pagāja divas nedēļas, bet vienkāršais zaldāts bija gatavs trīs dienās. Ģenerālis izdevās ļoti krāšņs: visu viņa rumpi, rokas un kājas rotāja skaisti, daudzkrāsaini raksti, viss ķermenis bija nopulēts un laistījās. Urfins nosauca ģenerāli par Lanu Pirotu.

Lanam Pirotam bija ne tikai nikns ģīmis, bet arī neparasti ļauns un kašķīgs raksturs. Viņš pat mēģināja pakundzēt sev pašu meistaru, bet Urfins Džīss ātri izdzina viņam augstprātību un parādīja, kurš no viņiem ir saimnieks. Un Lans Pirots nomierinājās, uzzinādams, ka viņam būs padoti pieci kaprāļi un piecdesmit ierindas kokpauri, bet vēlāk varbūt pat vairāk.

Kamēr Lans Pirots Urfina Džīsa vadībā mācījās kara zinības, iemanījās ieroču lietošanas mākslā un apguva ģenerāļa manieres, darbnīcā dienu un nakti nerimās darbs, jo koka zeļļi nekad nenogura.

Un, lūk, pagalmā ieradās Urfins Džīss un spīdošais, iespaidīgais ģenerālis Lans Pirots. Kokpauriem tūlīt radās godbijība pret tik izskatīgu priekšnieku.

Ģenerālis sarīkoja armijas skati un sabrāza to par nepietiekami brašu izskatu.

— Es jums iedzīšu kareivisku garu! — virspavēlnieks rēca piesmakušā, priekšnieciskā basā. — Gan jūs man sapratīsiet, kas ir dienests!

Runādams viņš vicināja ģenerāļa zizli, kas bija trīsreiz smagāks par kaprāļu vālēm: ar vienu zižļa zvēlienu varēja sadragāt jebkuru ozola galvu.

Kopš tās dienas Lans Pirots katru dienu sarīkoja savai armijai ilgstošas apmācības, bet Urfins Džīss to ātri papildināja ar jauniem zaldātiem.

Viltīgais ūpis Huamoko sāka cienīt Urfinu par neatlaidību, ar kādu tas radīja koka armiju. Ūpis saprata, ka viņa pakalpojumi Džīsam vairs nav tik nepieciešami, bet dzīve pie jaunā burvja bija trekna un bezrūpīga. Huamoko vairs neņirgājās par Urfinu un biežāk godināja par pavēlnieku. Džīsam tas patika, un viņam ar ūpi nodibinājās labas attiecības.

Bet lācis Čāponis ārkārtīgi sajūsminājās, redzēdams, kādus brīnumus dara viņa valdnieks. Un viņš prasīja, lai visi kokpauri parādītu pavēlniekam vislielāko cieņu.