Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Džīsam iešāvās prātā viltīga doma.

— Paklau, Huam… — Ūpis klusēja. — Huamoko… — Klusums. — Huamokolatokint!

— Klausos, — ūpis atsaucās.

— Vai negribi dzīvot pie manis? Es tevi barošu ar pelēm un maigiem putniņiem.

— Protams, ne jau par velti? — noburkšķēja gudrais putns.

— Ļaudis, redzēdami, ka tu man kalpo, uzskatīs mani par burvi.

— Nav slikti izdomāts, — teica ūpis. — Un, savu dienestu sākdams, es tev pateikšu, ka tu veltīgi meklē sudraba kurpītes. Tās aiznesa mazs man nezināmas sugas zvēriņš.

Vērīgi aplūkojis Urfinu, ūpis noprasīja:

— Bet Kad tu sāksi ēst vardes un dēles?

— Ko? — izbrīnā iesaucās Urfins. — Ēst dēles? Kāpēc?

— Tāpēc, ka jaunajiem burvjiem tāda barība noteikta ar likumu. Atceries, cik apzinīgi Gingema ēda peles un uzkoda dēles?

Urfins atcerējās un nodrebēja: vecās burves maltītes viņam arvien bija likušās riebīgas, un Gingemas brokastu un pusdienu laikā viņš izgudroja dažādus iemeslus, lai varētu iziet no alas.

— Paklausies, Huamoko… Huamokolatokint, — viņš lišķīgi iesāka, — bet vai nevar iztikt bez tā?

— Es tev esmu pateicis, bet tālākais ir tava darīšana, — ūpis vēsi nobeidza sarunu.

Urfins nopūzdamies savāca šo to no burves mantības, uzsēdināja ūpi sev uz pleca un devās mājup.

Ceļā sastaptie Gremoņi, ieraudzījuši drūmo Urfinu, izbailēs atlēca sāņus.

Atgriezies mājās, Urfins sāka dzīvot divatā ar ūpi, ne ar vienu nesatikaamies, neviena nemīlēdams, neviena nemīlēts.

PIRMĀ DAĻA

BRĪNUMPULVERĪTIS

NEPARASTAIS AUGS

Kādā vakarā sāka plosīties stipra vētra. Domādami, ka vētru izsaucis ļaunais Urfins Džīss, Gremoņi sarāvās no bailēm un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu mājiņas sagrūs.

Bet nekas tāds nenotika. Toties rītā, piecēlies un apskatīdams sakņu dārzu, Urfins Džīss ieraudzīja salātu dobē dažus neparasta izskata koši zaļus asnus. Šķiet, to sēklas sakņu dārzā bija atnesis viesulis. Bet, no kādas pasaules malas tās atlidojušas, tā arī palika noslēpums.

— Nupat tikai es izravēju dobes, — Urfins Džīss ņurdēja, — un atkal lien ārā šīs nezāles. Nu, pagaidiet vien, vakarā es ar jums izrēķināšos.

Urfins devās uz mežu, kur bija izlicis slazdus, un pavadīja tur visu dienu. Slepus no Huama viņš bija paņēmis līdzi pannu un taukus, mežā izcepa treknu trusīti un laizīdamies to apēda.

Atgriezies mājās, Džīss aiz pārsteiguma iestenējās. Salātu dobē bija izauguši cilvēka garumā vareni, koši zaļi augi ar iegarenām, gaļīgām lapām.

— Tas tikai ir joks! — iesaucās Urfins. — Šīs nezāles ir ļoti steigušās!

Viņš piegāja pie dobītes un parāva vienu augu, lai izvilktu to ar visu sakni. Bet kas to deva! Augs pat nepakustējās, Urfins tikai saskrāpēja sev rokas ar asajiem dzeloņiem, kas pārklāja stublāju un lapas.

Urfins noskaitās, izlasīja no delnām dzeloņus, uzvilka ādas cimdus un atkal ņēmās raustīt augus no dobes. Bet viņam nepietika spēka. Tad Džīss apbruņojās ar cirvi un sāka cirst augus pie saknes.

Krāks, krakš, krakš — cirvis šķēla sulīgos stublājus, un augi gāzās gar zemi.

— Tā, tā, tā! — Urfins Džīss uzvaroši gavilēja. Viņš karoja ar nezālēm kā ar dzīviem ienaidniekiem.

Kad izrēķināšanās bija galā, iestājās nakts, un nogurušais Urfins aizgāja gulēt.

Nākamajā rītā viņš izgāja uz lieveņa un aiz pārsteiguma viņam mati sacēlās stāvus.

Kā salātu dobē, kur palika nepazīstamo nezāļu saknes, tā uz gludi nomīdītās taciņas, pa kuru galdnieks vilka nocirstos stublājus, — visur kā bieza siena stāvēja gari augi ar spilgti zaļām, gaļīgām lapām.

— Ak jūs man tā! — nikni ierēcās Urfins Džīss un metās kaujā.

Nocirstos stublājus un izraktās saknes galdnieks sakapāja sīkos gabaliņos uz malkas skaldāmā bluķīša.

Dārza galā, aiz kokiem, bija atmata. Tur Urfins Džīss aizvilka putrā sašķaidītos augus un dusmās izsvaidīja tos uz visām pusēm.

Darbs ilga visu dienu, līdz beidzot sakņu dārzs bija iztīrīts no audzelīgajiem iebrucējiem, un nogurušais Urfins Džīss gāja atpūsties. Viņš gulēja slikti, jo mocīja lietuvēns un visu laiku likās, ka nezināmie augi viņu ielenc un cenšas sadurstīt ar dzeloņiem.

Rītausmā piecēlies, galdnieks vispirms devās uz atmatu apskatīties, kas tur notiek. Atvēris vārtiņus, viņš klusi ievaidējās un bezspēcīgi apsēdās zemē, satriekts no tā, ko ieraudzīja. Nepazīstamo augu dzīvības spēks izrādījās neparasts. Neauglīgā atmatas zeme bija no vienas vietas pārklāta ar jauniem dzinumiem.

Kad Urfins iepriekšējā vakarā niknumā izsvaidīja zaļo drazu, tās drupatas bija uzkritušas arī uz sētas stabiem, uz koku stumbriem; šīs drupatas bija izlaidušas tur saknes, un no turienes rēgojās jaunie stādiņi.

Pēkšņu minējumu pārsteigts, Urfins noāva zābakus. To zoles bija apaugušas ar sīkiem, zaļiem dzinumiem. Stādiņi līda ārā no apģērba vīlēm. Ap malkas skaldāmo bluķīti visapkārt bija sazēluši jaunie asniņi. Džīss ieskrēja šķūnītī: arī cirvja kāts bija noklāts ar jaunaudzi.

Urfins apsēdās uz lieveņa un iegrima domās. Ko darīt? Aiziet no šejienes un apmesties citā vietā? Tomēr žēl atstāt labu, ērtu māju un sakņu dārzu.

Urfins devās pie ūpja. Tas sēdēja uz laktas, dienas gaismā piemiedzis dzeltenās acis. Džīss pastāstīja par savu nelaimi. Ūpis ilgi šūpojās uz kārtiņas, mēģinādams izdomāt.

— Pamēģini tos izžāvēt saulē, — viņš ieteica.

Urfins Džīss smalki sakapāja dažus jaunos dzinumus,

uzlika tos uz dzelzs plāksnes ar uzliektām malām un aiznesa atklātā vietā zem karstiem saules stariem.

— Redzēsim, vai jūs te vēl izaugsiet cauri! — viņš īgni noburkšķēja. — Ja izaugsiet, es no šejienes aiziešu.

Stādi neizauga. Saknēm nepietika spēka izlauzties cauri dzelzij. Pēc dažām stundām Burvju zemes karstā saule zaļo masu pārvērta brūnā pulverī.

— Es tomēr Huamu nebaroju veltīgi, — apmierināti teica Urfins. — Gudrs putns…

Paņēmis ķerru, Džīss devās uz Kohidu, lai savāktu no mājasmātēm pīrāgu cepamās pannas. Viņš atgriezās ar pilnu, pāri malām piekrautu ķerru.

Urfins piedraudēja ar dūri saviem stādu valsts ienaidniekiem.

— Tagad tikai es ar jums izrēķināšos, — viņš nošņāca caur sakostiem zobiem.

Sākās īsts katorgas darbs. Urfins Džīss strādāja nenoguris no ausmas līdz rietam, tikai dienas vidū mazliet atpūzdamies.

Viņš rīkojās ļoti akurāti. Izvēlējies nelielu gabaliņu, rūpīgi iztīrīja to no augiem, neatstādams ne mazāko kriksīti. Līdz ar saknēm izraktos augus viņš sasmalcināja dzelzs toverī un saklāja žāvēties pannās, ko bija noteiktās rindās salicis saulainā vietā. Brūno pulverīti Urfins Džīss sabēra dzelzs spaiņos un uzlika tiem dzelzs vākus. Spītība un neatlaidība paveica savu. Galdnieks neatstāja ienaidnie­kam ne mazāko spraugu.

Košzaļo, dzelkšņaino nezāļu pārņemtais lauciņš sadila ar katru dienu. Un, lūk, pienāca brīdis, kad pēdējais krūms pārvērtās vieglā, brūnā pulverītī.