Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Reiz Lans Pirots, Urfinam Džīsam parādoties, pārāk lēni piecēlās un paklanījās pārāk zemu. Par to lācis ar savu vareno ķetnu iegāza ģenerālim tādu pļauku, ka tas tenteriski aizripoja. Par laimi, to neredzēja zaldāti, un ģenerāļa autoritāte necieta, ko gan nevarēja teikt par viņa pulētajiem sāniem. Bet kopš tā laika Lans Pirots kļuva ārkārtīgi godbijīgs ne tikai pret pavēlnieku, bet arī pret viņa uzticīgo lāci.

Beidzot kokpauru armija viena ģenerāļa, piecu kaprāļu un piecdesmit zaldātu sastāvā bija apmācīta soļot ierindā un rīkoties ar ieročiem. Zaldātiem nebija zobenu, bet Urfins tos apbruņoja ar vālēm. Iesākumam tā pietika: kokpaurus nebija iespējams nošaut ar bultām vai nodurt ar šķēpiem.

Kādā nelaimīgā rītā Kohidas iedzīvotāji uztrūkās no spēcīgas dimdoņas: pa ielu maršēja Urfina Džīsa koka armija. Priekšgalā cienīgi soļoja palisandra ģenerālis ar milzīgu vāli rokā, aiz viņa gāja karaspēks ar kaprāļiem katra vada priekšā.

— Viens, div, viens, div! — komandēja kaprāļi, un zaldāti mundri piesita koka pēdas.

Blakus uz lāča jāja Urfins Džīss un priecājās par saviem karapulkiem.

— Ar-r-mija, stāt! — apdullinoši norēca Lans Pirots, koka kājas piesitās viena pie otras, un armija apstājās.

Izbiedētie ciemata iemītnieki izskrēja no savām mājiņām, sastājās uz lievenīšiem un pie vārtiem.

— Uzklausiet mani, Kohidas iedzīvotāji! — Urfins Džīss skaļi uzsauca. — Es pasludinu sevi par Zilās zemes valdnieku! Simtiem gadu Gremoņi kalpoja burvei Gingemai. Gingema ir pagalam, bet viņas burvju māksla neaizgāja bojā, to pārņēmu es. Jūs redzat šos koka cilvēkus: tos es iztaisīju un atdzīvināju. Man pietiek pateikt vienu vārdu, un mana neievainojamā koka armija jūs visus nokaus un sagraus jūsu mājas. Vai jūs atzīstat mani par savu pavēlnieku?

— Atzīstam, — atbildēja Gremoņi un izmisīgi ieraudājās.

Gremoņu galvas trīcēja no nevaldāmajām raudām, un zvārgulīši zem cepurēm priecīgi šķindēja. Tāda šķindoņa tik ļoti nesaskanēja ar Gremoņu drūmo garastāvokli, ka viņi norāva savas cepures un pakāra uz stabiņiem, kas šim nolūkam bija ierakti pie lieveņiem.

Urfins pavēlēja visiem izklīst pa mājām, bet aizturēja kalējus. Kalējiem viņš pavēlēja izkalt kaprāļiem un ģenerālim zobenus un iztrīt tos asus.

Lai kāds Kohidas iedzīvotājs nevarētu brīdināt Prēmu Kokusu un tas nepagūtu sagatavoties aizstāvībai, Urfins

DžTss pavēlēja kokpauriem ielenkt ciematu un nevienu no tā neizlaist.

Urfins Džīss izdzina visus no ciemata vecākā mājas ārā un nolikās gulēt, norīkodams lāci pie durvīm par sargu.

Urfins gulēja ilgi, pamodās tikai pievakarē un devās pārbaudīt sardzes posteņus.

Viņu pārsteidza negaidīta aina. Ģenerālis, kaprāļi un zaldāti atradās savos posteņos, bet viņi visi bija aizsegusies ar lielām, zaļām lapām un zariem.

— Ko tas nozīmē? — Urfins Džīss bargi noprasīja.

— Kas jums noticis?

— Mums ir kauns… — samulsis atbildēja Lans Pirots.

— Mēs esam kaili…

— Kaut kas neredzēts! — Urfins dusmīgi uzkliedza.

— Jūs taču esat no koka!

— Bet, pavēlniek, mēs esam cilvēki, jūs pats tā teicāt, — Lans Pirots iebilda. — Cilvēki staigā apģērbti. Viņi mūs izzobo…

— Nebēdājieties! Došu jums apģērbu!

Koka karaspēks tā nopriecājās, ka Urfinam par godu uzsauca trīskārtīgu "urā".

Atlaidis savu armiju, Urfins kļuva domīgs: viegli bija apsolīt apģērbu piecdesmit sešiem koka karavīriem, bet kur to ņemt? Ciematiņā, protams, nebūs drānas mundieriem, ādas zābakiem un siksnām un nav arī meistaru, kas varētu veikt tik lielu darbu.

Urfins izstāstīja ūpim par savām grūtībām. Huamoko pabolīja uz visām pusēm lielās, dzeltenās acis un izmeta tikai vienu vārdu:

— Krāsa!

Šis vārds Urfinam visu noskaidroja. Patiešām — kādēļ apģērbt koka ķermeņus, kas nav jāaizsargā pret aukstumu, ja iespējams tos vienkārši nokrāsot?

Urfins Džīss ataicināja pie sevis vecāko un pavēlēja atnest visādu toņu krāsas, kādas vien ciematā atrodamas.

Salicis sev apkārt krāsu bundžas un novietojis otas, Urfins uzsāka darbu. Viņš nolēma paraugam izkrāsot vienu zaldātu un paskatīties, kāds tas iznāks. Uzkrāsoja uz koka rumpja dzeltenu mundieri ar baltām pogām un siksnu, uz kājām — bikses un zābakus.

Kad pavēlnieks savu darbu parādīja koka zaldātiem, tie bija sajūsmināti un vēlējās iegūt tādu pašu izskatu.

Urfinam vienam bija grūti paveikt tādu darbu, tāpēc viņš pieaicināja talkā visus vietējos krāsotājus.

Darbs sāka kūsāt. Pēc divām dienām svaigi krāsotā armija mirdzēja un laistījās un par veselu jūdzi smaržoja pēc terpentīna un pernicas.

Pirmo vadu nokrāsoja dzeltenu, otro — zilu, trešo — zaļu, ceturto — oranžu un piekto — violetu.

Kaprāļiem, lai tie atšķirtos no zaldātiem, pār pleciem uzkrāsoja attiecīga toņa siksnas, ar kurām tie ļoti lepojās. Slikti tikai, ka zaldātiem pietrūka saprāta pagaidīt, kamēr krāsa nožūst. Priecādamies cits par citu, viņi badījās ar pirkstiem vēderā, krūtīs, plecos. Radās plankumi, un tagad kokpauri kļuva mazliet līdzīgi leopardiem.

Džīsam izdevās pierādīt ģenerālim, ka viņa daudz­krāsainie raksti ir daudz labāki par apģērbu.

Izkrāsotā armija bija sajūsmināta, bet tad radās negaidītas grūtības. Kokpauri pēc sejas bija līdzīgi cits citam kā divas ūdens lāses, un, ja sākumā komandieri tos atšķīra pēc zaru vietām, tad tagad tās bija aizkrāsotas un tāda iespēja izčibēja.

Urfins Džīss tomēr neapjuka. Viņš uzzīmēja katram zaldātam uz muguras kārtas numuru.

Šīs pazīšanas zīmes kļuva par zaldātu vārdiem, kas bija ļoti ērti.

Agrāk zaldātus vajadzēja izsaukt tā:

— Ej, tu, ar zariņu uz vēdera, soli uz priekšu! Stāvi, stāvi, kur tu lien? Tev arī zariņš uz vēdera? Nu, man nevajag tevi, bet tur to, kuram vēl divi mazi zariņi uz kreisā pleca…

Tagad viss notika daudz vienkāršāk:

— Zaļais numurs viens, divus soļus uz priekšu! Kā tu stāvi ierindā? Kā tu stāvi ierindā, es tev prasu. Se tev, še, še!…

Noblākšķēja dobji vāles zvēlieni, un sodītais atgriezās ierindā.

Karagājienu nekas vairs nekavēja: zobeni bija izkalti un iztrīti, uzzīmētie mundieri un bikses nožuvušas. Urfins izgatavoja seglus, lai būtu vieglāk jāt uz lāča muguras. Pie segliem viņš piestiprināja ietilpīgas somas, kur salika blašķes ar dzīvinošo pulverīti — savu vislielāko dārgumu. Visai armijai — līdz pašam ģenerālim — bija stingri noliegts pieskarties somām.

Vairāki kokpauri nesa darba rīkus no Urfina darbnīcas: zāģus, cirvjus, ēveles, svārpstus, kā arī koka galvu, kāju un roku rezerves.

Urfins Džīss aizslēdza ciema vecākā māju ar vairākām atslēgām un pavēlēja Kohidas iedzīvotājiem nerādīties tās tuvumā. Koka klaunu viņš iebāza padusē, nobrīdinādams, lai tas nedomā kost. Ūpis iekārtojās Urfinam uz pleca.

— Viens, div, viens, div! Kreiso, labo!

Armija uzsāka karagājienu uz Prēma Kokusa muižu agri no rīta. Tā mundri piesita kāju, bet Urfins jāja uz lāča muguras un priecājās, ka uzzīmējis pazīšanas zīmes katram zaldātam ne tikai uz krūtīm, bet arī uz muguras. Ja kāds no viņiem kaujā nobīsies un bēgs, tad vainīgo tūlīt varēs pazīt un sazāģēt malkā.