Aleksandrs Volkovs: URFINS DŽĪSS UN VIŅA KOKA ZALDĀTI

Lāčāda iztapīgi apstiprināja:

— Pareizi, saimniek, tev ir ļoti iespaidīgs izskats!

— Tev neviens neprasa, — Urfins uzbrēca un turpināja: —Tiesa, Prēms Kokuss ir nesalīdzināmi bagātāks par mani: viņam pieder plaši tīrumi, kur strādā daudz cilvēku. Bet tagad, kad man ir dzīvinošais pulverītis, es varu izgatavot sev strādniekus, cik vien tīk, tie nolīdīs mežu, un man arī būs tīrumi… Pag! Bet kā būtu, ja nevis strādniekus, bet zaldātus?… Jā, jā, jā! Es iztaisīšu sev negantus, spēcīgus zaldātus, un lai tad Gremoņi iedrošinās neatzīt mani par savu valdnieku!

Urfins uztraukumā sāka skraidīt pa istabu.

"Pat draņķīgais mazais klauniņš sakoda mani tā, ka līdz šim laikam vēl sāp," viņš domāja, "bet ja iztaisītu koka ļaudis cilvēka augumā, iemācītu tiem rīkoties ar ieročiem… Tad taču es varētu mēroties spēkiem ar pašu Gudvinu…"

Bet galdnieks tūlīt bailīgi aizspieda sev muti: viņam likās, ka šos pārdrošos vārdus izteicis skaļi. Ja nu pēkšņi tos izdzirdis Lielais un Šausmīgais? Urfins ierāva galvu plecos un gaidīja, ka tūlīt, tūlīt viņu ķers neredzamas rokas belziens. Bet viss bija mierīgi, un Džīsam kļuva vieglāk ap sirdi.

"Tomēr jābūt uzmanīgākam," viņš nodomāja. "Pirmajā laikā man pietiks Zilās zemes. Bet pēc tam… pēc tam…"

Bet viņš pat domās neiedrošinājās virzīt savus sapņus tālāk.

…Urfins Džīss zināja Smaragda pilsētas skaistumu un bagātību.

Jaunībā viņam bija gadījies tur nokļūt, un'valdzinošas atmiņas bija saglabājušās līdz pat šim laikam.

Urfins tur bija redzējis brīnišķīgus namus: augšējie stāvi pārkārās pāri apakšējiem, un pretējo namu jumti gandrīz sastapās pāri ielām. Bruģētajās ielās arvien valdīja krēsla un vēsums, tur neielauzās karstie saules stari. Un šajā krēslainībā, kur nesteigdamies pastaigājās pilsētas iedzīvotāji, visi uzlikuši zaļas brilles, noslēpumaini zaigoja smaragdi, iemūrēti ne tikai māju sienās, bet arī starp bruģa akmeņiem…

Cik daudz dārgumu! To apsargāšanai burvis neturēja lielu armiju — viss Gudvina karaspēks sastāvēja no viena vienīga kareivja, kuru sauca Dins Hiors. Un kāpēc gan Gudvinam vajadzētu armijas, ja viņš ar vienu pašu skatienu varēja pārvērst pelnos ienaidnieka karapūļus?

Dinām Hioram bija tikai vienas rūpes — kopt savu bārdu. Nu, bet tā ari bija bārda! Tā stiepās līdz pašai zemei, un Kareivis no rīta līdz vakaram to sukāja ar kristāla ķemmīti, bet dažreiz sapina kā bizi.

Galma svētkos Dins Hiors laukumā demonstrēja kareivju paņēmienus, izklaidējot sanākušos dīkdieņus. Viņš tik veikli rīkojās ar zobenu, šķēpu un vairogu, ka sajūsmināja skatītājus.

Kad parāde bija beigusies, Urfins piegāja pie Dina Hiora un pajautāja:

— Augsti cienītais Din Hior, es nevaru neizteikt jums savu apbrīnu. Sakiet, kur jūs iemācījāties visas šīs gudrības?

Glaimotais Kareivis atbildēja:

— Senos laikos mūsu zemē bieži notika kari, par to es lasīju hronikās. Es sameklēju vecos rokrakstus, kur stāstīts, kādi bijuši kara mākslas paņēmieni, kā nodotas pavēles. Es cītīgi visu to izstudēju, sāku vingrināties, un, lūk, rezultāti!…

Lai atcerētos Kareivja paņēmienus, Urfins nolēma nodarboties ar koka klaunu.

— Ei, klaun! — viņš uzsauca. — Kur tu esi?

— Es esmu šeit, saimniek, — no lādes aizmugures atsaucās spiedzoša balss. — Tu atkal gribi kauties?

— Lien ārā, nebaidies, es nedusmojos uz tevi.

Klauns izlīda no savas paslēptuves.

— Es tūlīt paskatīšos, uz ko tu esi spējīgs, — teica Urfins. — Maršēt proti?

— Kas tas ir, saimniek?

— Sauc mani nevis par saimnieku, bet par pavēlnieku! To es saku arī tev, āda!

— Klausos, pavēlnieki — reizē atbildēja klauns un lāčāda.

— Maršēt — tas nozīmē staigāt, piesitot kājas, uz pavēli pagriežoties pa labi un kreisi vai apkārt.

Klauns izrādījās diezgan apķērīgs un ātri uztvēra kara zinības, bet viņš nevarēja satvert Urfina izdrāzto koka zobenu. Klaunam nebija pirkstu, delnas beidzās vienkārši ar dūrēm.

— Vajadzēs maniem nākamajiem zaldātiem uztaisīt lokanus pirkstus, — nolēma Urfins Džīss.

Mācības vilkās līdz pašam vakaram. Urfins koman­dēdams nogura, bet koka klauns visu laiku bija svaigs un mundrs, viņš neizrādīja ne mazākās noguruma pazīmes. Protams, tas jau bija gaidāms: vai gan koks var nogurt?

Apmācību laikā lāčāda jūsmīgi raudzījās savā pavēlniekā un čukstus atkārtoja visas viņa pavēles. Bet Huamoko nicīgi miedza dzeltenās acis.

Urfins bija sajūsmināts. Bet tad viņu pārņēma bažīga doma: ja nu pēkšņi viņam nozog dzīvinošo pulverīti? Viņš noslēdza durvis ar trim bultām, aiznagloja pieliekamo, kur stāvēja spaiņi ar pulverīti, un tomēr gulēja tramīgi, atmozdamies pie katra klaudziena vai čaboņas.

Tagad varēja atdot Gremoņiem paņemtās dzelzs pannas, kas galdniekam vairs nebija vajadzīgas. Džīss nolēma savu jauno ierašanos Kohidā izvērst ļoti svinīgu. Ķerru viņš pārtaisīja par ratiņiem, lai varētu tajos iejūgt lāčādu. Un te viņš atcerējās noklausīto ādas un ūpja sarunu.

— Paklau, āda! — viņš teica. — Es redzu, ka tu esi pārāk viegla un staigājot ļodzies, tāpēc esmu nolēmis piebāzt tevi ar zāģu skaidām.

— Ak, pavēlniek, cik tu esi gudrs! — vientiesīgā āda sajūsmā iebrēcās.

Urfina šķūnītī skaidas bija sakrājušās veselām kaudzēm, un piebāšana veicās ātri. Pabeidzis darbu, Urfins kaut ko iedomājās.

— Dzi, āda, — viņš teica. — Es tev došu vārdu.

— Ai, pavēlniek! — priecīgi iesaucās lāčāda. — Un šis vārds būs tikpat garš kā ūpim?

— Nē, — sausi atbildēja Džīss. — Tieši otrādi, tas būs īss. Tu sauksies Čāponis, lācis Čāponis.

Labsirdīgajam lācim jaunais vārds ļoti patika.

— Cik jauki! — viņš gavilēja. — Man būs visska­nīgākais vārds Zilajā zemē. Čā-po-nis! Lai tagad ūpis vēl mēģina sliet degunu gaisā!

Čāponis smagi aizčāpoja no šķūņa, apmierināti ņurdēdams:

— Re, tagad vismaz jūties kā īsts lācis!

Urfins iejūdza Čāponi ratiņos, paņēma līdzi Huamoko un klaunu un ar lielu šiku iebrauca Kohidā. Dzelzs pannas dārdēja, ratiņiem lēkājot pār ciņiem, un pārsteigtie Gremoņi saskrēja veseliem bariem.

— Urfins Džīss ir liels burvis, — tie sačukstējās. — Viņš ir atdzīvinājis piejaucēto lāci, kas pagājušogad nobeidzās…

Džīss dzirdēja atsevišķus vārdus no šīm sarunām, un viņa sirds pildījās ar lepnumu. Viņš pavēlēja mājasmātēm pievākt pannas, un Gremones, bailīgi šķielēdamas uz lāci un ūpi, izkrāva ratiņus.

— Tagad saprotat, kas Kohidā ir kungs? — Urfins bargi noprasīja.

— Saprotam, — Gremoņi pazemīgi atbildēja un sāka raudāt.

Mājās visu labi apdomājis, Urfins nolēma, ka pulverītis jāizlieto ļoti taupīgi. Viņš pavēlēja skārdniekam izgatavot vairākas blašķes ar cieši uzskrūvējamiem vāciņiem, pārbēra pulverīti tajās un ieraka blašķes dārzā zem koka. Pieliekamā drošībai viņš vairs neuzticējās.

KOKA ARMIJAS TAPŠANA

Urfins Džīss saprata, ka, vienam noņemoties ar koka armijas, kaut arī nelielas, radīšanu, darbs ievilksies pārāk ilgi.

Kohidā ieradas lācis un ierecas taures balsī. Saskrēja pārbiedētie Gremoņi.

— Mūsu pavēlnieks Urfins Džīss, — pasludināja Čāponis, — pavēl, lai katru dienu pie viņa ierodas pa seši vīrieši izcirst mežā baļķus. Viņiem jāierodas ar saviem cirvjiem un zāģiem.