Tā strādādams, nedēļas laikā Džīss bija tik ļoti nomocījies, ka gandrīz neturējās kājās. Pārkāpjot slieksni, viņš paklupa, spainis sasvērās, un daļa brūnā pulverīša nobira uz lāčādas, kas paklāja vietā stāvēja pie sliekšņa.
Galdnieks to nepamanīja; viņš pievāca pēdējo spaini, kā parasti, uzlika tam vāku, aizvilkās līdz gultai un iemiga nāves miegā.
Viņš pamodās, juzdams, ka viņu kāds neatlaidīgi rausta aiz rokas, kas bija pārkārusies pār gultas malu. Pavēris acis, Urfins šausmās sastinga: pie gultas stāvēja lācis un turēja zobos viņa svārku piedurkni.
"Nu man,beigas," galdniekam iešāvās prātā. "Viņš mani apēdīs… Bet kur gan mājā radies lācis? Durvis taču bija aizslēgtas…"
Laiks ritēja, lācis neizrādīja naidīgus nolūkus, bet tikai raustīja Urfinu aiz piedurknes, un pēkšņi bija dzirdama piesmakusi, rupja balss:
— Saimniek! Laiks celties, pārāk ilgi guli!
Urfins Džīss bija tik pārsteigts, ka velšus izvēlās no gultas: lāčāda, kas agrāk atradās pie sliekšņa, tagad stāvēja pie galdnieka gultas uz četrām ķetnām un purināja galvu.
"Tā taču atdzīvojusies mana pieradinātā lāča āda. Tā staigā, runā… Bet kas par iemeslu? Vai tiešām izbārstītais pulverītis?…"
Lai pārbaudītu savas aizdomas, Urfins griezās pie ūpja.
— Huam… Huamoko!…
Ūpis klusēja.
— Paklau, tu nelietīgais putns! — nikni uzbļāva galdnieks. — Es diezgan esmu lauzījis mēli, pilnībā izrunādams tavu nolādēto vārdu! Ja negribi atbildēt, vācies uz mežu un meklē pats sev barību!
Ūpis atbildēja samierinoši:
— Labi, labi, nevāries! Ja Huamoko, tad Huamoko, bet ar mazāk es neesmu mierā. Ko tu man gribēji jautāt?
— Vai tiesa, ka nezināmā auga dzīvības spēks ir tik liels, ka pat tā pulverītis atdzīvināja ādu?
— Tiesa. Par šo augu es dzirdēju no gudrākā starp ūpjiem, sava senča Karitofilaksa…
— Pietiek! — ierēcās Urfins. —Apklusti! Bet tu, āda, aizvācies savā vietā, netraucē man domāt!
Ada paklausīgi aizgāja pie sliekšņa un nogūlās parastajā vietā.
— Tas gan ir joks! — murmināja Urfins Džīss, nosēdies pie galda un atspiedis rokās pinkaino galvu. —Tagad vēl jautājums: vai šis joks ir man noderīgs vai ne?
Pēc ilgām pārdomām godkārais galdnieks nolēma, ka šis joks tam ir noderīgs, jo dod lielu varu pār lietām.
Tomēr vēl vajadzēja pārbaudīt, cik liels ir dzīvinošā pulverīša spēks. Uz galda stāvēja Urfina izbāztais papagailis ar zilām, sarkanām un zaļām spalvām. Galdnieks paņēma šķipsniņu brūnā pulverīša un uzkaisīja izbāznim uz galvas un muguras.
Notika kaut kas dīvains. Pulverītis, klusi čūkstēdams, sāka dūmot un izzuda. Tā brūnie putraimiņi it kā izkusa, iesūkdamies papagaiļa ādā starp spalvām. Izbāznis sakustējās, pacēla galvu, apskatījās… Atdzīvinātais papagailis savicināja spārnus un, griezīgi ķērkdams, izlidoja ārā pa atvērto logu.
— Darbojas! — sajūsmā ieaurojās Urfins Džīss. — Darbojas! Pie kā vēl izmēģināt?
Pie sienas kā izgreznojums karājās milzīgi brieža ragi, un Urfins tos bagātīgi apkaisīja ar dzīvinošo pulverīti.
— Paskatīsim, kas no tā būs, — galdnieks pavīpsnāja. Iznākums drīz kļuva redzams. Atkal viegls dūmojums
virs ragiem, putraimiņu izzušana… Nokrakšķēja no sienas krītošās naglas, ragi nogāzās uz grīdas un mežonīgā niknumā metās virsū Urfinam Džīsam.
— Palīgā! — iebrēcās pārbiedētais galdnieks, bēgdams no ragiem.
Bet tie neiedomājami veikli viņu vajāja visur: gultā, uz galda un zem galda. Lāčāda bailēs drebēja pie aizslēgtajām durvīm.
— Saimniek! — tā iekliedzās. — Atver durvis!… Vairīdamies no belzieniem, Urfins atgrūda bultu un
izlidoja uz lieveņa. Aiz viņa rēkdama drāzās lāčāda, bet tālāk mežonīgi lēkāja ragi. Uz lieveņa tie visi sajuka kaucošā un kūleņojošā kamolā, vēlās lejā pa kāpnītēm. Bet no mājas skanēja ņirdzīga ūpja ūjināšana. Ragi izlauza vārtiņus un milzīgiem lēcieniem drāzās uz mežu. Urfins Džīss piecēlās sagumzīts un sadauzīts.
— Velns parāvis! —viņš stenēja, aptaustīdams sānus. — Tas nu ir par daudz!
Ada pārmetoši ierunājās:
— Vai gan tu nezini, saimniek, ka šis ir tas laiks, kad brieži kļūst ļoti kauslīgi. Labi vēl, ka tu paliki dzīvs… Nu, tagad mežā šie ragi sados briežiem! — un lāčāda gārdzoši iesmējās. Urfins no tā secināja, ka ar pulverīti jārīkojas apdomīgi un nav jāatdzīvina, kas vien pagadās. Istaba bija pilnīgi izdemolēta: viss salauzts, apgāzts, trauki sasisti, gaisā virpuļoja saplēstā spilvena dūnas.
Džīss dusmīgi teica ūpim:
— Kāpēc tu man neteici, cik bīstami ir atdzīvināt ragus?
Atriebīgais putns atbildēja:
— Huamokolatokints būtu tevi brīdinājis, bet Huamoko pietrūka apķērības.
Nolēmis sodit ūpi par tā viltību vēlāk, Urfins sāka sakopt istabu. Viņš pacēla no grīdas kādreiz paša izgatavoto klaunu. Klaunam bija nikna seja un mute ar atņirgtiem asiem zobiem, tāpēc neviens to nepirka.
— Nu, es domāju, tu nenodarīsi tādu postu kā ragi, — teica Urfins un apkaisīja klaunu ar pulverīti.
To izdarījis, viņš nolika rotaļlietu uz galda, bet pats apsēdās līdzās uz soliņa un aizsapņojās. Viņš satrūkās no griezīgām sāpēm: atdzīvinātā rotaļlieta bija iekodusies viņam pirkstā.
— Un tu arī, draņķi! — Urfins Džīss pārskaitās un ar strauju vēcienu nosvieda klaunu uz grīdas.
Tas aizkleģerēja uz tālāko kaktu, noslēpās aiz lādes un palika tur sēdam, sava prieka pēc kustinādams rokas, kājas un galvu.
URFINA DŽĪSA GODKĀRĪGIE PLĀNI
Reiz Urfins sēdēja uz sliekšņa un noklausījās, kā istabā salamājās lāčāda ar Huamoko.
— Tu, ūpi, nemīli saimnieku, — ņurdēja lāčāda. — Tīšām klusēji, kad viņš atdzīvināja ragus, bet zināji taču, ka tas ir bīstami… Un vienmēr tu mānies, vienmēr dzen viltu. Diezgan esmu iepazinis jūsējos, kad dzīvoju mežā. Bet pagaidi vien, dabūšu tevi rokā…
— Uh-u! uh! — ūpis ņirgājās no augstās laktas.
— Vai, kā nobiedēji, tukšā pļāpa.
— Ka esmu tukša, tas tiesa, — āda satriekta atzinās.
— Palūgšu saimnieku piebāzt mani ar zāģu skaidām, citādi esmu pārāk viegla, staigājot nav nekādas noturības, katrs mazākais vējiņš gāž apkārt…
"Tas ir labi izdomāts," Džīss pie sevis piezīmēja, "tā būs jāizdara."
Balsis mājā kļuva arvien skaļākas, un Urfins skarbi uzkliedza:
— Nu, ko jūs tur kladzināt! Klusu!
Strīdnieki turpināja lamāties čukstus.
Urfins Džīss būvēja nākotnes plānus. Viņam, protams, tagad jāieņem daudz augstāks stāvoklis Zilajā zemē. Urfins zināja, ka Gremoņi pēc Gingemas nāves par valdnieku ievēlējuši cienījamo sirmgalvi Prēmu Kokusu.
Labsirdīgā Kokusa vadībā Gremoņi dzīvoja viegli un brīvi.
Iegājis mājā, Urfins sāka staigāt pa istabu. Ūpis un Lāčāda apklusa. Džīss skaļi spriedelēja:
— Kāpēc Gremoņus pārvalda Prēms Kokuss? Vai viņš ir gudrāks par mani? Vai viņš ir tik smalks meistars kā es? Vai viņam ir tik dižena stāja? — Urfins Džīss lepni izslējās, izgāza krūtis, piepūta vaigus. — Nē, Prēms Kokuss ne tuvu netiek man līdzi!
Читать дальше