Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- To man pateica viena vārna, kad es ar viņu strīdējos. Redzi, Ella, lieta bija tāda. Šorīt manā tuvumā laidelējās veca, izspūrusi vārna un ne tik daudz knābāja kviešus, cik izbirdināja zemē graudus. Pēc tam viņa nekaunīgi nosēdās man uz pleca un ieknāba vaigā.

"Kaggi-karr!" ņirgādamās viņa ieķērcās. "Tad ir gan putnu biedēklis! Labuma no tā nekāda! Kas tas par savādnieku fermeri, kas iedomājies, ka mēs, vārnas, no šāda te baidīsimies?…"

- Tu saproti, Ella, es šausmīgi noskaitos un visiem spēkiem centos sākt runāt. Un kāds man bija prieks, kad tas izdevās! Bet, protams, sākumā man neiznāca diez cik sakarīgi.

"Ls… Is… Is… prom, riebekle!" es iekliedzos. "Tu nd… nd… nedrīksti man knābt! Es esmu br… br… briesmīgs!" Es pat iemanījos veikli nogrūst vārnu no sava pleca, sagrābjot to ar roku aiz spārna. Vārna gan it nemaz neapjuka un bezkaunīgi turpat manā acu priekšā sāka knābāt vārpas.

"Tad ta pārsteidzi gan!" viņa teica. "It kā es nezinātu, ka Gudvina zemē pat putnu biedēklis var sākt runāt, ja tikai stipri to vēlas! Tik un tā es no tevis nebaidos! No mieta taču tu nost netiksi!"

"Ls… Is… Isies prom! Ak, es nelaimīgais!" es gandrīz sāku raudāt. "Nu tiešām, kur es deru? Pat druvu no vārnām nevaru nosargāt!"

- Ar visu savu nekaunību vecā vārna tomēr, acīm redzot, bija labsirdīgs putns, - Biedēklis turpināja. - Viņai kļuva manis žēl.

"Tu nebēdājies tik daudz!" viņa man gārdzoši teica. "Ja vien tev galvā atrastos smadzenes, tu būtu tāds pats kā visi cilvēki! Smadzenes - tā ir vienīgā vērtīgā lieta kā vārnai… tā arī cilvēkam!"

- Lūk, tā es uzzināju, ka cilvēkiem mēdz būt smadzenes, bet man to nav. Es priecīgi sāku kliegt: "Ei- hei-hei-ho! Lai dzīvo smadzenes! Es katrā ziņā tās iegūšu!…" Bet vārna ir ļoti niķīgs putns, viņa tūlīt atsaldēja manu prieku.

"Kaggi-karr!…" viņa sāka smieties. "Ja smadzeņu nav, tad to arī nebūs! Kaggi-karr!…"

- Un viņa aizlaidās, bet tad drīz vien atnācāt jūs ar Totiņu, - Biedēklis nobeidza savu stāstu. - Un tagad, Ella, saki: vai tu vari man iedot smadzenes?

- Nē, ko tu gan domā! To varbūt var izdarīt tikai Gudvins Smaragda pilsētā. Es patlaban eju pie viņa lūgt, lai viņš man palīdzētu atgriezties Kanzasā pie tētiņa un māmiņas.

- Un kur tā Smaragda pilsēta ir, un kas tas Gudvins ir?

- Vai tad tu nezini?

- Nē, - bēdīgi atbildēja Biedēklis. - Es nekā nezinu. Tu taču redzi, ka esmu piebāzts ar salmiem un man nav ne druskas smadzeņu.

-Ai, cik man žēl tevis! - meitene iesaucās.

- Paldies! Bet, ja es ietu tev līdzi uz Smaragda pilsētu, vai Gudvins man katrā ziņā iedotu smadzenes?

- Nezinu. Bet, ja arī Lielais Gudvins tev smadzenes neiedotu, tad taču sliktāk nebūs kā tagad.

- Tiesa gan, - teica Biedēklis. - Raugi, - viņš uzticīgi turpināja, - mani nevar ievainot, jo esmu piebāzts ar salmiem. Tu vari man izdurt cauri adatu, un man tas nemaz nesāpēs. Bet es negribu, ka ļaudis mani saukā par muļķi, un vai tad bez smadzenēm kaut ko var iemācīties?

- Nabadziņš! - teica Ella. - Nāc mums līdzi! Es palūgšu Gudvinu, lai viņš tev palīdz.

- Paldies! - Biedēklis atbildēja un atkal paklanījās. Tiešām, kā putnu biedēklis, kas nodzīvojis pasaulē tikai vienu dienu, viņš bija apbrīnojami pieklājīgs.

Meitene palīdzēja Biedēklim paspert pirmos divus soļus, un viņi kopā aizsoļoja uz Smaragda pilsētu pa ceļu, kas bija bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem.

Totiņam sākumā jaunais ceļa biedrs nepatika. Viņš skraidīja tam apkārt ošņādams, jo domāja, ka salmos zem svārkiem ir kāds peļu midzenis. Viņš naidīgi rēja Biedēkli un taisīja tādu izskatu, ka grasās tam kost.

- Nebaidies no Totiņa, - teica Ella, - viņš tev nekodīs.

- Es jau arī nebaidos! Vai tad salmiem var iekost? Dod, es panesīšu tavu kurvīti. Man tas nav grūti - es taču nevaru nogurt. Es tev uzticēšu noslēpumu, - savā piesmakušajā balsī viņš iečukstēja meitenei ausī: - Ir tikai viena lieta pasaulē, no kuras es baidos.

- O! - Ella iesaucās. - Kas tas ir? Pele?

- Nē! Degošs sērkociņš!

*

Pēc dažām stundām ceļš kļuva nelīdzens; Biedēklis bieži klupa. Gadījās pat bedres. Totiņš pārlēca tām pāri, bet Ella gāja apkārt. Biedēklis gāja taisni, krita un izstiepās visā augumā. Viņš nesasitās. Ella paņēma viņu aiz rokas, piecēla, un Biedēklis soļoja tālāk, smiedamies par savu neveiklību.

Vēlāk Ella pacēla ceļmalā resnu zaru un ieteica to Biedēklim spieķa vietā. Tas stipri palīdzēja, un Biedēkļa gaita kļuva stingrāka.

Mājiņas pagadījās arvien retāk, augļu koki pavisam nozuda. Zeme bija arvien retāk apdzīvota un drūma.

Ceļinieki apsēdās pie strautiņa. Ella paņēma maizi un piedāvāja gabaliņu arī Biedēklim, bet tas pieklājīgi atteicās.

- Man nekad negribas ēst. Un tas ir ļoti ērti.

Ella neuzstāja un atdeva maizes gabaliņu Totiņam; sunītis to kāri noēda un nosēdās uz pakaļkājām, lūgdams vēl.

- Pastāsti man par sevi, Ella, par savu zemi, - palūdza Biedēklis.

Ella ilgi stāstīja par plašo Kanzasas stepi, kur vasarā viss tik pelēks un putekļains un nepavisam nav tāds kā šajā brīnišķīgajā Gudvina zemē.

Biedēklis uzmanīgi klausījās.

- Es nesaprotu, kāpēc tu gribi atgriezties savā sausajā un putekļainajā Kanzasā.

- Tu nesaproti tāpēc, ka tev nav smadzeņu, - meitene dedzīgi atbildēja. - Mājās vienmēr ir labāk!

Biedēklis šķelmīgi pasmaidīja.

- Salmi, ar kuriem esmu piebāzts, izauga tīrumā, svārkus sašuva drēbnieks, zābakus - kurpnieks. Kur gan ir manas mājas? Tīrumā, pie drēbnieka vai pie kurpnieka?

Ella apjuka un nezināja, ko atbildēt.

Dažas minūtes viņi sēdēja klusēdami.

- Varbūt tagad tu kaut ko pastāstītu? - meitene iejautājās.

Biedēklis paskatījās viņā pārmetoši.

- Mana dzīve ir tik īsa, ka es nekā nezinu. Mani taču pagatavoja tikai vakar, un man nav ne mazākā nojēguma, kas agrāK noticis pasaulē. Par laimi, saimnieks, mani taisīdams, vispirms uzzīmēja man ausis, un es varēju dzirdēt, kas notiek apkārtnē. Pie saimnieka viesojās kāds

' cits Gremonis, un pirmais, ko es izdzirdu, bija viņa vārdi:

"Bet ausis taču ir pārāk lielas!"

"Nekas! Pašā laikā!" saimnieks atbildēja un uzzīmēja man labo aci.

Es sāku ziņkārīgi vērot visu, kas notika tuvumā, jo - tu sapratīsi - es taču pirmo reizi lūkojos pasaulē.

"Ļoti piedienīga actiņa!" teica viesis. "Tu neesi taupījis zilo krāsu!"

"Man šķiet, otra iznāca drusku lielāka," teica saimnieks, beigdams zīmēt manu kreiso aci.

Pēc tam viņš no lupatiņas iztaisīja degunu un uzzīmēja muti, bet runāt es vēl nepratu, jo nezināju, kādam nolūkam man mute paredzēta. Saimnieks uzvilka man savu veco uzvalku, galvā uzlika veco platmali, kurai bērni bija nogriezuši zvārgulīšus. Es biju šausmīgi lepns, un man likās c ka es izskatos pēc īsta cilvēka.

"Šis jauneklis brīnišķīgi baidīs vārnas," teica fermeris.

"Zini ko? Nosauc viņu par Biedēkli!" ieteica viesis, un saimnieks piekrita.

Fermera bērni sāka jautri klaigāt:

"Biedēkli! Biedēkli! Baidi vārnas!"

Mani aiznesa uz lauka, uzdūra uz mieta un pameta vienu. Bija garlaicīgi tā karāties, bet nokāpt es nevarēju. Vakar putni no manis vēl baidījās, bet šodien jau bija pieraduši. Tad es iepazinos ar veco vārnu, kura man pastāstīja par smadzenēm. Ekur būtu labi, ja Gudvins man tās iedotu…