Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Es domāju, viņš tev palīdzēs, - Ella viņu drošināja.

-Jā, jā! Tik neērti ir justies muļķim, kad pat vārnas par

tevi smejas.

- Iesim! - teica Ella, piecēlās un pasniedza Biedēklim kurvīti.

Vakarā ceļinieki iegāja lielā mežā. Koku zari nokarājās zemu jo zemu un aizsprostoja ceļu, kas bija bruģēts dzelteniem ķieģeļiem. Saule norietēja, kļuva pavisam tumšs.

- Ja ieraugi kādu mājiņu, kur var pārnakšņot, tad pasaki man, - Ella miegainā balsī lūdzās. - Ārkārtīgi neērti un baigi iet tādā tumsā.

Drīz Biedēklis apstājās.

- Es redzu pa labi mazu būdiņu. Vai iesim turp?

- Jā, jā! - atbildēja Ella. - Esmu tā nogurusi!

Viņi nogriezās no ceļa un ātri nogāja līdz būdiņai. Ella atrada kaktā guļvietu no sūnām un sausām zālēm un tūlīt aizmiga, piespiedusi sev cieši klāt Totiņu. Bet Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, apsargādams būdiņas iemītnieku mieru.

Izrādījās, ka Biedēklis nesargāja veltīgi. Naktī kāds zvērs ar baltām svītriņām uz melnā cūkas purniņa mēģināja iekļūt būdiņā. To laikam pievilka ēdiena smarža no Ellas kurvīša, bet Biedēklim likās, ka Ellai draud lielas briesmas. Paslēpies viņš pielaida ienaidnieku pie pašām durvīm (šis ienaidnieks bija jauns āpsēns, bet Biedēklis to, protams, nezināja). Un, kad āpsēns jau bija iebāzis durvīs savu ziņkārīgo degunu, ostīdams kārdinošo smaržu, Biedēklis uzšāva ar rīkstīti pa viņa trekno muguru…

Āpsēns iekaucās, aizdrāzās uz meža biezokni, un vēl ilgi starp kokiem skanēja viņa aizvainotie smilksti.

Tālāk nakts pagāja mierīgi: meža zvēri saprata, ka būdiņai ir drošs sargs. Bet Biedēklis, kas nekad nenogura un nekad negribēja gulēt, sēdēja uz sliekšņa, blenza tumsā un pacietīgi gaidīja rītu.

Ella pamodās. Biedēklis sēdēja uz sliekšņa, bet Totiņš mežā trenkāja vāveres.

- Jāpameklē ūdens, - meitene teica.

- Kam tev ūdens?

- Jānomazgājas un jāpadzeras. Sausa maize aizspiežas kaklā.

- Fu, cik neērti tam, kas taisīts no miesas un kau­liem! - domīgi teica Biedēklis. - Jums jāguļ, jāēd, jādzer. Tomēr jums ir smadzenes, bet to dēļ var paciest arī visas šīs neērtības.

Viņi atrada strautiņu, un Ella ar Totiņu pabrokastoja. Kurvītī vēl palika drusku maizes. Ella taisījās atkal iziet uz ceļa, kad pēkšņi izdzirda mežā vaidu.

- Kas tas? - viņa bailēs iejautājās.

- Neko nesaprotu, - atbildēja Biedēklis. - Iesim paskatīties.

Atkal atskanēja vaids. Viņi lauzās cauri biezoknim. Drīz viņi starp kokiem ieraudzīja kādu stāvu. Ella pieskrēja tam klāt un iekliegdamās apstājās.

Pie nocirsta koka, turēdams rokās augsti paceltu cirvi, stāvēja cilvēks, viscaur taisīts no dzelzs. Viņa galva, rokas un kājas bija piestiprinātas pie rumpja ar virām; galvā cepures vietā bija vara piltuve, kaklasaite ap kaklu arī no dzelzs. Cilvēks stāvēja nekustīgi, plaši atvērtām acīm.

Nikni riedams, Totiņš mēģināja svešajam iekost kājā, bet iekaukdamies atlēca nost: viņš tikko neizlauza zobus.

- Kāda nejēdzība, au-au-au! - viņš žēlojās. - Vai gan drīkst kārtīgam sunim pagrūst pretim dzelzs kājas?

- Tas droši vien ir meža biedēklis? - Biedēklis aptvēra.

- Es tikai nesaprotu, ko viņš te apsargā?

- Vai tu vaidēji? - jautāja Ella.

- Jā… - atbildēja dzelzs cilvēks. - Jau veselu gadu neviens nenāk man palīgā…

- Bet kas jādara? - jautāja Ella, svešinieka žēlabainās balss aizkustināta.

- Mani locekļi ir sarūsējuši, un es nevaru kustēties. Bet, ja mani ieeļļotu, es kļūtu tikpat kā jauns. Pameklē eļļas kanniņu manā būdiņā uz plaukta.

Ella ar Totiņu aizskrēja, bet Biedēklis staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam apkārt un ziņkārīgi to aplūkoja.

- Saki, draugs, - Biedēklis gribēja zināt, - gads - vai tas ir ilgs laiks?

- Nu protams! Gads - tas ir ilgs, ļoti ilgs laiks! Tās ir veselas trīs simti sešdesmit piecas dienas!…

-Trīs simti… sešdesmit… piecas… - Biedēklis atkārtoja.

- Un kā tas ir, tas ir vairāk nekā trīs?

- Kāds tu esi muļķis! - atbildēja Malkas Cirtējs. - Kā redzams, tu nemaz neproti skaitīt!

- Tu maldies! - Biedēklis lepni iebilda. - Es ļoti labi protu skaitīt! - Un viņš sāka skaitīt, pieliekdams pirkstus: - Saimnieks mani iztaisīja - viens! Es sastrīdējos ar vārnu - divi! Ella noņēma mani no mieta - trīs! Bet vairāk nekas ar mani nav noticis, tātad tālāk nav ko skaitīt!

Dzelzs Malkas Cirtējs bija tā pārsteigts, ka nevarēja neko iebilst. Tajā brīdī Ella atnesa eļļas kanniņu.

- Kur lai eļļo? - viņa jautāja.

- Vispirms kaklu, - atbildēja Dzelzs Malkas Cirtējs.

Un meitene ieeļļoja kaklu, bet tas bija tā sarūsējis, ka Biedēklim vajadzēja ilgi grozīt Malkas Cirtēja galvu pa labi un pa kreisi, kamēr kakls vairs neskrapstēja.

-Tagad, lūdzu, rokas!

Un Ella sāka eļļot roku locītavas, bet Biedēklis uzmanīgi pacēla un nolaida Malkas Cirtēja rokas, kamēr tās tiešām kļuva tikpat kā jaunas. Tad Dzelzs Malkas Cirtējs dziļi ievilka elpu un nometa cirvi.

- Uh, cik labi! - viņš teica. - Es pacēlu cirvi uz augšu, kamēr vēl nebiju sarūsējis, un esmu ļoti priecīgs, ka varu to nolikt. Nu, bet tagad dodiet eļļas kanniņu man, es ieeļļošu sev kājas, un viss būs kārtībā.

Ieeļļojis kājas tā, ka varēja tās brīvi kustināt, Dzelzs Malkas Cirtējs daudzkārt pateicās Ellai, jo viņš bija ļoti pieklājīgs un pateicīgs radījums.

- Es būtu te stāvējis tik ilgi, kamēr pārvērstos dzelzs putekļos. Jūs man izglābāt dzīvību. Kas jūs esat?

- Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi…

- Toto!

- Biedēklis! Es esmu piebāzts ar salmiem!

- To nav grūti uzminēt pēc tavas runāšanas, - Dzelzs Malkas Cirtējs piezīmēja. - Bet kā jūs šeit nokļuvāt?

- Mēs ejam uz Smaragda pilsētu pie Lielā Burvja Gudvina un pavadījām nakti tavā būdiņā.

- Kādēļ jūs ejat pie Gudvina?

- Es gribu, lai Gudvins mani nogādātu atpakaļ Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, - teica Ella.

- Bet es gribu viņam palūgt mazlietiņ smadzeņu savai salmu galvai, - teica Biedēklis.

- Bet es eju vienkārši tāpēc, ka mīlu Ellu, un tāpēc, ka mans pienākums ir sargāt viņu pret ienaidniekiem! - teica Totiņš.

Dzelzs Malkas Cirtējs kļuva ļoti domīgs.

- Kā jūs domājat, vai Gudvins varētu man iedot sirdi?

- Domāju, ka var, - Ella atbildēja. - Tas viņam nebūs grūtāk kā iedot Biedēklim smadzenes.

- Nu tad tā, ja jūs ņemat mani savā kompānijā, es iešu jums līdzi uz Smaragda pilsētu un lūgšu Lielo Gudvinu iedot man sirdi. Jo iegūt sirdi - tā ir mana viskarstākā vēlēšanās!

Ella jautri iesaucās:

-Ak mani draugi, cik es esmu priecīga! Tagad jūs man līdzi būsiet divi, un jums ir divas viskarstākās vēlēšanās.

- Iesim kopā, - labsirdīgi piekrita Biedēklis.

Dzelzs Malkas Cirtējs palūdza Ellu piepildīt eļļas kanniņu līdz pašai augšai un nolikt to kurvīša dibenā.

- Es varu samirkt lietū un sarūsēt, - viņš teica, - un bez eļļas kanniņas man klāsies slikti… - Pēc tam viņš pacēla cirvi un viņi gāja pa mežu uz ceļu, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem.