Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

No tīruma uztraucies atskrēja fermeris Džons.

- Vētra, nāk šausmīga vētra! - viņš iekliedzās. - Ātrāk paslēpieties pagrabā, bet es skriešu, iedzīšu lopus šķūnī!

Anna aizskrēja uz pagrabu, atvēra vāku.

- Ella, Ella! Ātrāk šurp! - viņa sauca.

Bet Totiņš, pārbijies no vētras kaucieniem un nemitīgajiem pērkona grāvieniem, bija ieskrējis istabā un paslēpies zem gultas visattālākajā kaktiņā. Ella negribēja atstāt savu mīluli vienu un ieskrēja tam pakaļ kulbā.

Tajā brīdī notika kaut kas dīvains.

Mājiņa divas vai trīs reizes sagriezās kā karuselis. Izrādījās, ka tā atradās pašā viesuļa vidū. Viesulis to sagrieza, pacēla augšā un aiznesa pa gaisu.

Kulbas durvīs parādījās izbiedētā Ella ar Totiņu rokās. Ko darīt? Lēkt zemē? Bet bija jau par vēlu: mājiņa lidoja augstu gaisā…

Vējš pluinīja Annas matus, kad tā stāvēja pagraba priekšā un, rokas uz augšu pastiepusi, izmisusi kliedza. No šķūņa atskrēja fermeris Džons un izmisumā metās uz to vietu, kur bija stāvējusi kulba. Vieni palikušie tēvs un māte ilgi lūkojās tumšajās debesīs, ko ik brīdi apgaismoja zibeņu spožums…

Viesulis trakoja, un mājiņa šūpodamās lidoja pa gaisu. Totiņš, neapmierināts ar notiekošo, izbīlī riedams, skraidīja pa istabu. Ella apjukusi sēdēja uz grīdas, satvērusi galvu rokās. Viņa jutās ļoti vientuļa. Vētra tā gaudoja, ka ausis krita ciet. Viņai likās, ka mājiņa tūlīt nokritīs zemē un sašķīdīs. Bet laiks ritēja, un mājiņa vēl arvien lidoja. Ella ierāpās gultā un apgūlās, piespiedusi sev klāt Totiņu. Vētrai kaucot, mājiņai vienmērīgi šūpojoties, viņa cieši aizmiga.

Ella pamodās no tā, ka sunītis ar karstu, slapju mēli laizīja viņas seju un smilkstēja. Sākumā meitenei likās, ka redzējusi dīvainu sapni, un viņa jau taisījās to pastāstīt mātei. Bet, ieraudzījusi apgāztos krēslus un kaktā guļošo krāsni, Ella saprata, ka tas viss noticis īstenībā. '

Meitene izlēca no gultas. Mājiņa nekustējās. Logā spīdēja spoža saule.

Ella pieskrēja pie durvīm, atrāva tās vaļā un iekliedzās no pārsteiguma.

Viesulis bija atnesis mājiņu neparasti skaistā zemē. Visapkārt pletās zaļa pļava; tās malās auga koki ar nobriedušiem, sulīgiem augļiem; laukumiņos bija redzamas skaistu rožainu, baltu un zilu puķu dobes. Gaisā lidinājās mazmazītiņi putniņi, zaigodami spilgtās krāsās. Koku zaros sēdēja zeltainzaļi un sarkankrūtaini papagaiļi un klaigāja dīvainās, augstās balsīs. Netālu čaloja dzidra straume; ūdenī lēkāja sudraba zivtiņas.

Kamēr meitene nedroši stāvēja uz sliekšņa, aiz kokiem parādījās visjocīgākie un mīlīgākie cilvēciņi, kādus tikai var iedomāties. Vīriņi gaišzilos samta svārkos un šaurās biksēs augumā nebija lielāki par Ellu; kājās tiem spīdēja zili garie zābaki ar atlokiem. Bet Ellai visvairāk patika viņu platmales ar smailiem dibeniem: pašu augšgalu tām greznoja kristāla bumbiņa, bet zem platajām malām maigi šķindēja sīki zvārgulīši.

Veca sieviete baltā mantijā cienīgi soļoja trim vīriņiem pa priekšu; uz viņas smailās gardibenes un mantijas mirgoja mazas zvaigznītes. Vecītes sirmie mati bija noslīguši pār pleciem.

Tālumā aiz augļu kokiem bija redzams vesels bars mazo vīriņu un sieviņu; viņi stāvēja, sačukstējās un saskatījās cits ar citu, bet neiedrošinājās tuvoties.

Pienākuši tuvāk, šie mazie, kautrīgie cilvēciņi laipni un mazliet bailīgi uzsmaidīja Ellai, bet vecīte raudzījās viņā ar manāmu izbrīnu. Trīs vīriņi kopīgi panācās uz priekšu un reizē noņēma cepures. Dzin-dzin-dzin - nošķindēia zvārgulīši. Ella ievēroja, ka mazo vīriņu žokļi nemitīgi Kustējās, it kā kaut ko gremodami.

Vecīte uzrunāja Ellu:

- Saki man, - kā tu nokļuvi Gremoņu zemē, mīļais bērns?

- Mani šajā mājiņā atnesa viesulis, - Ella kautrīgi atbildēja.

- Dīvaini, ļoti dīvaini! - vecīte pašūpoja galvu. - Tūlīt tu sapratīsi manu izbrīnu. Notika tā. Es uzzināju, ka ļaunā burve Gingema zaudējusi prātu, apņēmusies iznīdēt cilvēku cilti un pieviest zemi ar žurkām un čūskām. Un man vajadzēja likt lietā visu savu burvju mākslu…

- Kā, cienītā kundze! - bailēs iesaucās Ella. - Jūs esat burve? Bet kā tad māte man stāstīja, ka tagad burvju neesot?

- Kur tava māte dzīvo?

- Kanzasā…

- Nekad neesmu tādu vārdu dzirdējusi, -lupas saknieb­dama, atteica burve. - Bet, lai nu tava māte stāsta ko stāstīdama,, šajā zemē dzīvo burvji un gudrie. Mēs šeit bijām četras burves. Mēs divas - Dzeltenas zemes burve (tā esmu es, Villina!) un Rožsārtās zemes burve Stella - esam labas. Bet Zilās zemes burve Gingema un Violetās zemes burve Bastinda ir ļoti ļaunas. Tava mājiņa nospieda Gingemu, un tagad mūsu zemē palikusi tikai viena ļaunā burve…

Ella bija pārsteigta. Kā gan viņa, maza meitenīte, kas savā mūžā nebija pat zvirbuli nositusi, būtu varējusi iznīcināt ļauno burvi?

Ella teica:

- Jūs, protams, maldāties: es nevienu neesmu nogali­nājusi.

- Es tevi nevainoju, - mierīgi iebilda burve Villina. -To izdarīju es, lai glābtu cilvēkus no nelaimes, es atņēmu viesulim postošo spēku un atļāvu tam sagrābt tikai vienu namiņu, lai to nomestu uz viltīgās Gingemas galvas, jo savā burvību grāmatā izlasīju, ka vētras laikā tas vienmēr ir tukšs…

Ella samulsusi atbildēja:

- Tas tiesa, cienītā kundze, viesuļa laikā mēs vienmēr slēpjamies pagrabā, bet es ieskrēju mājiņā pēc sava sunīša…

- Tādu neprātīgu soli mana burvību grāmata nekādi nevarēja paredzēt! - sarūgtināta teica burve Villina. -Tātacl pie visa vainīgs šis mazais zvēriņš…

- Totiņš, au-au, ar jūsu atļauju, kundze! - negaidot sarunā iejaucās sunītis. - Jā, ar nožēlu atzīstos, pie visa vainīgs esmu es…

- Kā, tu esi sācis runāt, Totiņ?! - izbrīnā iesaucās Ella.

- Nezinu, kā tas iespējams, Ella, bet, au-au, no manas mutes paši no sevis izsprūk cilvēku valodas vārdi…

- Redzi, Ella, - paskaidroja Villina, - šajā brīnišķīgajā zemē runā ne tikai cilvēki, oet arī visi dzīvnieki un pat putni. Paskaties visapkārt, - vai tev patīk mūsu zeme?

- Tā nav sikta, cienītā kundze, - Ella atbildēja, - bet pie mums ir labāk. Ja jūs būtu redzējusi mūsu lopu kūti! Ja paskatījusies uz mūsu Raibaļu, cienītā kundze! Bet es gribu atgriezties dzimtenē pie tētiņa un māmiņas…

- Diez vai tas būs iespējams, - burve atteica. - Mūsu zeme ir nošķirta no visas pasaules ar milzīgiem kalniem, kurus nav pārgājis vēl neviens cilvēks. Bet aiz kalniem plešas Lielais tuksnesis… Baidos, manu drostaliņ, ka tev būs jāpaliek pie mums.

Ellas acīs saplūda asaras. Labsirdīgie Gremoņi ļoti noskuma un arī sāka raudāt, slaucīdami asaras gaišzilos kabatas lakatiņos. Gremoņi noņēma platmales un nolika tās zemē, lai zvārgulīši ar savu šķindoņu netraucētu viņiem raudāt.