Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Un jūs it nepavisam man nepalīdzēsiet? - skumji jautāja Ella.

-Ak jā, - Villinai iešāvās prātā, - es pavisam aizmirsu, ka burvību grāmata ir man līdzi. Jāpaskatās tajā: varbūt es tur izlasīšu kaut ko tev noderīgu…

Villina izņēma no drēbju krokām mazu grāmatiņu uzpirksteņa lielumā. Burve tai uzpūta, un pārsteigtās un mazliet izbiedētās Ellas acu priekšā grāmata sāka augt, augt un pārvērtās milzīgā sējumā. Tas bija tik smags, ka vecīte to nolika uz liela akmens.

Villina skatījās uz grāmatas lapām, un no viņas skatiena tās pašas pašķīrās.

-Atradu, atradu! - burve iesaucās un sāka lēni lasīt: - "Bambara, čufara, skoriki, moriki, turabo, furabo, loriki, joriki… Lielais burvis Gudvins nogādās mājās mazo meiteni, ko viņa zemē atnesis viesulis, ja viņa palīdzēs trim radījumiem panākt viņu viskarstāko vēlējumos piepildīšanos, pikapu, trikapu, botalo, motalo…"

- Pikapu, trikapu, botalo, motalo… - svētās šausmās korī atkārtoja Gremoņi.

- Bet kas tas Gudvins tāds ir? - jautāja Ella.

- O, tas ir vislielākais mūsu zemes gudrais, - vecīte nočukstēja. - Viņš ir visvarenākais no mums un dzīvo Smaragda pilsētā.

- Un vai viņš ir ļauns vai labs?

- To neviens nezina. Bet tu nebīsties no viņa, uzmeklē trīs radījumus, izpildi viņu viskarstākās vēlēšanās, un Smaragda pilsētas Burvis palīdzēs tev atgriezties tavā zemē!

- Kur atrodas Smaragda pilsēta? - Ella jautāja.

- Mūsu zemes centrā. Lielais gudrais un burvis Gudvins pats to uzcēlis un pats pārvalda. Tomēr viņš ap sevi radījis ārkārtīgu noslēpumainību, un neviens viņu nav redzējis pēc pilsētas uzcelšanas, bet tā pabeigta jau priekš daudziem daudziem gadiem.

- Kā gan es aiziešu līdz Smaragda pilsētai?

- Ceļš ir tāls. Ne visur zeme ir tik jauka kā šeit. Ir tumši meži ar briesmīgiem zvēriem, ir straujas upes - pārcelšanās pār tām bīstama…

- Vai jūs nenāktu man līdzi? - meitene kautrīgi iejautājās.

- Nē, mans bērns, - atbildēja Villina. - Es nevaru uz ilgāku laiku atstāt Dzelteno zemi. Tev jāiet vienai. Ceļš uz Smaragda pilsētu ir bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem un tu neapmaldīsies. Kad nokļūsi pie Gudvina, lūdz viņam palīdzību…

- Un vai man ilgi te būs jādzīvo, cienītā kundze? - galvu nokārusi, jautāja Ella.

- Nezinu, - atbildēja Villina. - Par to nekas nav teikts manā burvību grāmatā. Ej meklē, cīnies! Es laiku pa laikam paskatīšos savā burvību grāmatā, lai zinātu, kā tev veicas… Sveika, mana mīļā!

Villina noliecās pār milzīgo grāmatu, un tā acumirklī sarāvās uzpirksteņa lielumā un nozuda mantijas krokās. Uznāca vēja virpulis, satumsa, un, kad krēsla izklīda, Villinas vairs nebija: burve bija pazudusi. Ella un Gremoņi nodrebēja šausmās, un zvārgulīši pie mazo cilvēciņu platmalēm sāka šķindēt paši no sevis.

Kad visi bija mazliet nomierinājušies, visdrošsirdīgākais no Gremoņiem, viņu vecākais, uzrunāja Ellu:

- Visuvarenā feja! Apsveicam tevi Zilajā zemē! Tu nositi ļauno burvi Gingemu un atbrīvoji Gremoņus.

Ella teica:

- Jūs esat ļoti laipni, bet te ir kāda kļūda: es neesmu feja. Un jūs taču dzirdējāt, ka mana mājiņa uzkritusi Gingemai virsū pēc burves Villinas pavēles…

- Mēs tam neticam, - stūrgalvīgi iebilda Gremoņu vecākais. - Mēs dzirdējām tavu sarunu ar labo burvi, botalo, motalo, bet mēs domājām, ka arī tu esi varena feja. Jo tikai fejas var savās mājiņās braukāt pa gaisu, un tikai feja varēja mūs atbrīvot no Gingemas, Zilās zemes ļaunās burves. Gingema daudzus gadus valdīja pār mums un spieda mūs strādāt dienu un nakti…

- Viņa spieda mūs strādāt dienu un nakti! - korī atkārtoja Gremoņi.

- Viņa lika mums ķert zirnekļus un sikspārņus, lasīt grāvjos vardes un dēles. Tie bija viņas gardākie ēdieni…

- Bet mēs, - Gremoņi sāka raudāt, - mēs ļoti baidāmies no zirnekļiem un dēlēm!

- Kāpēc jūs raudat? - Ella jautāja. - Tas viss taču pagājis!

- Tiesa, tiesa! - Gremoņi jautri iesmējās, un zvārgulīši pie viņu platmalēm iešķindējās.

- Visvarenā kundzene Ella! - vecākais ierunājās. - Vai tu negribētu kļūt par mūsu pavēlnieci Gingemas vietā? Mēs esam pārliecināti, ka tu esi ļoti labsirdīga un pārāk bieži mūs nesodīsi!…

- Nē, - Ella pretojās, - es esmu tikai maza meitenīte un par zemes valdnieci nederu. Ja jūs gribat man palīdzēt, dodiet man iespēju izpildīt jūsu karstākās vēlēšanās!

- Mūsu vienīgā vēlēšanās bija atbrīvoties no ļaunās Gingemas, pikapu, trikapu! Bet tava mājiņa - krak! krak! - viņu nospieda, un mums vairs nav nekādu vēlēšanos!… - teica vecākais.

- Tad man te vairs nav ko darīt. Es iešu meklēt tos, kam ir vēlēšanās. Tikai kurpes gan man ir ļoti vecas un noplīsušas, tās garu ceļu neizturēs. Vai ne, Totiņ? - Ella uzrunāja Totiņu.

- Protams, ka neizturēs, - Totiņš piekrita. - Bet tu neraizējies, Ella, es te netālu kaut ko redzēju un varēšu tev palīdzēt!

- Tu? - meitene pabrīnījās.

- Jā, es! - Totiņš lepni atbildēja un nozuda aiz kokiem. Pēc brītiņa viņš atgriezās ar skaistu sudraba kurpīti zobos

un svinīgi nolika to Ellai pie kājām; pie kurpītes mirdzēja zelta sprādze.

- Kur tu to ņēmi? - Ella pārsteigumā iesaucās.

- Tūlīt pastāstīšu! - elsodams atbildēja sunītis, nozuda un atkal atgriezās ar otru kurpīti.

- Cik jaukas! - Ella jūsmoja un pielaikoja kurpītes: tās viņai bija taisni laikā, it kā tieši viņai šūtas.

- Kad es devos izlūku gājienā, - Totiņš svarīgi iesāka, - es ieraudzīju aiz kokiem lielu, melnu caurumu kalnā…

- Ai-ai-ai! - šausmās iekliedzās Gremoņi. - Tā taču ir ieeja ļaunās burves Gingemas alā! Un tu iedrošinājies tur ieiet?…

- Kas tur briesmīgs? Gingema taču ir beigta! - iebilda Totiņš.

-Tu laikam arī esi burvis? - vecākais bailīgi ierunājās; visi citi Gremoņi piekrītoši māja ar galvām, un zvārgulīši pie platmalēm reizē iešķindējās.

- Lūk, tur, ieejot tajā, kā jūs sakāt, alā, es ieraudzīju daudz dīvainu lietu, bet man vislabāk patika pie ieejas noliktās kurpītes. Nez kādi lieli putni ar baigām, dzeltenām acīm mēģināja mani aizkavēt, lai es nepaņemtu kurpītes, bet vai tad Totiņš no kaut kā izbīsies, kad viņš grib pakalpot savai Ellai?

- Ak tu mans mīļais drosminieks - Ella iesaucās un maigi piespieda Totiņu pie krūtīm. - Šajās kurpītēs es bez noguruma noiešu, cik tālu vien vajadzēs…

- Tas ir ļoti labi, ka tu dabūji ļaunās Gingemas kurpītes, - viņu pārtrauca vecākais Gremonis. - Liekas, ka tajās slēpjas burvības spēks, tāpēc ka Gingema tās uzvilka tikai vissvarīgākajos gadījurrfos. Bet, kas tas par spēku, mēs nezinām… Un tomēr tu iesi no mums projām, žēlīgā Ellas kundze? - nopūzdamies jautāja vecākais. - Tad mēs atnesīsim tev ceļam ēdienu…

Gremoņi aizgāja, un Ella palika viena. Viņa atrada mājiņā gabalu maizes un apēda to strauta malā, piedzerdama klāt dzidro avota ūdeni. Pēc tam viņa sāka

posties tālajā ceļā, bet Totiņš skraidīja zem koka un centās noķert zemākajā zarā sēdošo raibo papagaili, kas klaigādams viņu visu laiku kaitināja.