Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Tā bija liela laime Ellai un Biedēklim - atrast tādu ceļa biedru kā Dzelzs Malkas Cirtējs, tik spēcīgu un izveicīgu.

Kad Malkas Cirtējs ievēroja, ka Biedēklis atspiežas uz červeļainas, zarainas nūjas, viņš tūlīt nocirta kokam taisnu zaru un iztaisīja biedram ērtu un stipru spieķi.

Drīz ceļinieki nonāca tādā vietā, kur ceļš bija aizaudzis ar krūmiem un kļuvis neizejams. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja savu milzīgo cirvi un ātri attīrīja ceļu.

Ella gāja, domās nogrimusi, un nepamanīja, ka Biedēklis iegāzies bedrē. Viņam bija jāsauc draugi palīgā.

- Kāpēc tu negāji apkārt? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.

- Nezinu, - Biedēklis vaļsirdīgi atzinās. - Saproti, man galva piebāzta ar salmiem, un es eju pie Gudvina palūgt mazliet smadzeņu.

- Tā! - teica Malkas Cirtējs. - Šā vai ta - smadzenes, tas vēl nav tas labākais pasaulē.

-Še tev nu! - Biedeklis brīnījās. - Kapec tu ta doma?

- Agrāk man bija smadzenes, - Dzelzs Malkas Cirtējs paskaidroja. - Bet tagad, kad jāizvēlas vai nu smadzenes, vai sirds, es dodu priekšroku sirdij.

- Bet kāpēc? - jautāja Biedēklis.

- Paklausieties manu dzīves stāstu, tad jūs visu sapratīsiet.

Un, kamēr viņi gāja, Dzelzs Malkas Cirtējs izstāstīja viņiem savu dzīves gājumu:

- Es esmu malkas cirtējs. Pieaudzis es sadomāju precēties. No visas sirds iemīlēju kādu jauku meiteni, bet toreiz es vēl biju no miesas un kauliem kā visi cilvēki. Taču ļaunā krustmāte, pie kuras dzīvoja meitene, negribēja no viņas šķirties, jo meitene strādāja viņas labā. Krustmāte aizgāja pie burves Gingemas un apsolīja savākt viņai veselu kurvi ar vistreknākārn dēlēm, ja tā izjauks precības…

- Ļaunā Gingema ir nosista! - pārtrauca Biedēklis.

- Kas to izdarīja?

- Ella! Viņa atlaidās ar Nositēju Namiņu un - krak! krak! - nosēdās burvei uz galvas.

- Žēl, ka tas nenotika agrāk! - nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs un turpināja: - Gingema nobūra manu cirvi: tas atlēca no koka un nošķēla man kreiso kāju. Es biju ļoti nobēdājies - bez kājas taču es nevarēju būt malkas cirtējs. Aizgāju pie kalēja, un viņš man pagatavoja jauku dzelzs kāju. Gingema no jauna nobūra manu cirvi, un tas nošķēla man labo kāju. Es atkal aizgāju pie kalēja. Meitene mīlēja mani kā agrāk un neatteicās nākt par sievu. "Mēs daudz ietaupīsim uz zābakiem un biksēm!" viņa teica. Tomēr ļaunā burve ar to neapmierinājās: viņai taču ļoti gribējās saņemt veselu kurvi ar dēlēm. Es pazaudēju rokas, bet kalējs man pagatavoja jaunas no dzelzs. Pēdīgi cirvis nocirta man galvu, un es domāju, ka nu man ir beigas. Bet to uzzināja kalējs un pagatavoja man lielisku dzelzs galvu. Es turpināju strādāt, un mēs ar meiteni mīlējām viens otru tāpat kā agrāk.

- Tevi tātad pagatavoja pa daļām, - dziļdomīgi piezīmēja Biedēklis. - Bet mani mans saimnieks iztaisīja uzreiz.

- Visļaunākais vēl seko, - bēdīgi turpināja Malkas Cirtējs. - Viltīgā Gingema, redzēdama, ka viņai nekas neizdodas, nolēma mani galīgi nobeigt. Viņa vēlreiz nobūra cirvi, un tas pāršķēla manu rumpi uz pusēm. Par laimi, kalējs atkal bija to uzzinājis, pagatavoja man dzelzs rumpi un ar virām piestiprināja pie tā manu galvu, rokas un kājas. Bet - ak vai! - man vairs nebija sirds: kalējs to neprata ielikt. Un man likās, ka cilvēkam bez sirds nav tiesības mīlēt meiteni. Es teicu savai līgavai, ka viņa ir brīva no sava solījuma. Dīvainā meitene nez kāpēc it nemaz par to nepriecājās, bet teica, ka mīlot mani tāpat kā agrāk un gaidīšot, kamēr es pārdomāšot. Kā viņai tagad klājas, es nezinu - neesmu taču viņu redzējis vairāk nekā gadu…

Dzelzs Malkas Cirtējs nopūtās, un asaras sāka plūst no viņa acīm.

- Uzmanīgāk! - izbailēs iesaucās Biedēklis un izslaucīja viņam asaras ar gaišzilu kabatas lakatiņu. - Tu taču sarūsēsi no asarām!

- Pateicos, mans draugs! - teica Malkas Cirtējs. - Es aizmirsu, ka nedrīkstu raudāt. Ūdens man kaitīgs visos veidos… Tātad es lepojos ar savu jauno dzelzs ķermeni un vairs nebaidījos no apburtā cirvja. Man draudēja briesmas vienīgi no rūsas, bet es vienmēr nēsāju sev līdzi eļļas kanniņu. Tikai vienreiz es to aizmirsu, nokļuvu lietusgāzē un tā sarūsēju, ka nevarēju ne pakustēties, kamēr jūs mani izglābāt. Esmu pārliecināts, ka arī šo lietusgāzi man uzsūtījusi ļaunā Gingema… Ak, tas ir briesmīgi - veselu gadu stāvēt mežā un domāt par to, ka tev nav sirds!…

- Tam varētu līdzināties tikai kvernēšana mieta galā kviešu lauka vidū, - viņu pārtrauca Biedēklis. - Kaut gan, taisnība, garām staigāja cilvēki un es varēju sarunāties ar vārnām…

- Kad mani mīlēja, es biju laimīgākais cilvēks, - nopūzdamies turpināja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Ja Gudvins man iedos sirdi, es atgriezīšos Gremoņu zemē un apprecēšos ar meiteni. Varbūt viņa mani tomēr gaida…

- Bet es, - spītīgi teica Biedēklis, - tomēr priekšroku dodu smadzenēm: ja tev nav smadzeņu, tad arī sirdij nav nekādas nozīmes.

- Nu, bet man vajadzīga sirds! - atteica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Smadzenes cilvēku nedara laimīgu, bet laime - labākais, kas vien ir pasaulē.

Ella klusēja, jo nezināja, kuram no viņas jaunajiem draugiem taisnība.

Mežs kļuva biezāks. Koku zari, augšā sapinušies, nelaida cauri saules starus. Dzelteniem ķieģeļiem bruģētais ceļš bija krēslains.

Viņi gāja līdz vēlam vakaram. Ella bija ļoti piekususi, un Dzelzs Malkas Cirtējs paņēma viņu uz rokām. Biedēklis čāpoja no muguras, saliecies zem cirvja smaguma.

Beidzot apstājās naktsguļai. Dzelzs Malkas Cirtējs pagatavoja Ellai no zariem ērtu telti. Viņš ar Biedēkli visu nakti nosēdēja telts priekšā, klausīdamies meitenes elpošanā un sargādami viņas miegu.

No rīta atkal devās ceļā. Ceļš kļuva priecīgāks: koki atkāpās uz malām, un saulīte spilgti apgaismoja dzeltenos ķieģeļus.

Par ceļu, acīm redzot, te kāds rūpējās: vēja notriektie zari bija savākti un kārtīgi sakrauti ceļa malās.

Piepeši Ella ieraudzīja priekšā stabu un pie tā dēlīti ar uzrakstu:

CEĻINIEK, PASTEIDZIES!

AIZ CEĻA LĪKUMA PIEPILDĪSIES VISAS TAVAS VĒLĒŠANĀS!

Ella izlasīja uzrakstu un nobrīnījās:

- Kas tad tas? Vai tiešām es tūlīt nokļūšu Kanzasā pie tētiņa un māmiņas?

- Bet es, -Totiņš uztvēra šo domu, - piemiegšu kaimiņu Hektoru, to lielībnieku, kas apgalvo, ka esot stiprāks par mani!

Ella tā sapriecājās, ka aizmirsa visu pasaulē un metās uz priekšu. Totiņš viņai sekoja, jautri riedams.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis, vēl aizrāvušies ar to pašu interesanto strīdu, kas labāks-sirds vai smadzenes, nemaz neievēroja, ka Ella aizskrien, un mierīgi soļoja pa ceļu. Piepeši viņi izdzirda no tālienes meitenes kliedzienu un Totiņa dusmīgo riešanu. Draugi steidzās uz notikuma vietu un paguva pamanīt, ka starp kokiem pazib kaut kas pinkains un tumšs un nozūd meža biezoknī. Zem koka bez samaņas gulēja Totiņš, no nāsīm viņam tecēja asiņu straumītes.

- Kas noticis? - bēdīgi jautāja Biedēklis. - Droši vien Ellu aiznesis plēsīgs zvērs.

Dzelzs Malkas Cirtējs neteica ne vārda: viņš vērīgi raudzījās uz priekšu un draudoši vicināja milzīgo cirvi.

- Kvirr… kvirr… - piepeši no augsta koka galotnes atskanēja Vāveres izsmējīgā šmakstināšana. - Kas noticis?… Divi lieli, spēcīgi vīri palaida mazu meitenīti vienu, un viņu aiznesa Cilvēkēdājs.