Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Tu esi šausmīgi ievainots! - Ella izbijusies teica Biedēklim.

- Nieki! - Biedēklis labsirdīgi atbildēja. - Jāsašuj tikai caurumiņi. Viņš saplēsa manu uzvalku, un es baidos, ka no manis var izbirt salmi.

Ella sameklēja adatu ar diegu un ķērās pie darba. Kamēr viņa lāpīja plīsumus, no meža atskanēja klusa smilkstēšana. Dzelzs Malkas Cirtējs iesteidzās biezoknī un pēc brītiņa atnesa Totiņu. Mazais, drošsirdīgais sunītis bija atžilbis no bezsamaņas un līdis pa Cilvēkēdāja pēdām…

Ella silti pateicās draugiem par viņu pašaizliedzību un drosmi. Viņa paņēma uz rokām nespēcīgo Totiņu, un ceļinieki gāja tālāk pa mežu. Drīz viņi nokļuva uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa un mundri devās uz Smaragda pilsētu.

Šajā naktī Ella gulēja koka dobumā uz mīksta lapu un zāļu paklāja. Miegs viņai bija nemierīgs: sapņos rādījās, ka viņa guļ sasieta un Cilvēkēdājs paceļ pār viņu roku ar milzīgu nazi. Meitene iekliedzās un pamodās.

No rīta viņi devās ceļā. Mežs bija drūms. Starp kokiem atskanēja zvēru rēcieni. Meitene drebēja aiz bailēm, bet Totiņš, astīti ierāvis, spiedās pie Dzelzs Malkas Cirtēja kājām - pēc tā uzvaras pār Cilvēkēdāju viņš bija sācis to ļoti cienīt.

Ceļinieki gāja, klusu sarunādamies par vakarējiem notikumiem, un priecājās par Ellas izglābšanu. Dzelzs Malkas Cirtējs nevarēja vien noslavēt Biedēkļa apķērību.

-Cik veikli tu paklupi Cilvēkēdājam zem kājām, draugs Biedēkli! - viņš sacīja. - Vai tikai tev galvā nav aizmetušās smadzenes?

- Nē, salmi… - pataustījis galvu, atbildēja Biedēklis.

Šo mierīgo sarunu partrauca pērkonīgs rēciens, un uz ceļa izlēca milzīgs Lauva. Ar vienu triecienu viņš uzsvieda Biedēkli gaisā; tas pārmeta kūleni un nokrita ceļa malā, izplēties kā lupata. Lauva zvēla Dzelzs Malkas Cirtējam ar ķetnu, bet nagi noskrapstēja pret dzelzi, un Malkas Cirtējs no trieciena apsēdās. Piltuve nolidoja no viņa galvas.

Mazais Totiņš, griezīgi riedams, metās virsū ienaid­niekam.

Milzīgais nezvērs atplēta rīkli, lai aprītu sunīti, bet Ella drosmīgi metās vidū un aizstājās Totiņam priekšā.

- Stāt! Neiedrošinies aiztikt Totiņu! - viņa dusmīgi iesaucās.

Lauva aiz pārsteiguma sastinga.

- Piedodiet! - viņš taisnojās. - Bet es taču viņu neapēd u…

- Bet tu grasījies. Kā tev nav kauna darīt pāri vājākiem! Tu gluži vienkārši esi gļēvulis!

- Bet… bet kā jūs dabūjāt zināt, ka es esmu gļēvulis?… - jautāja samulsinātais Lauva. - Vai jums kāds pateica?…

- Es pati redzu pēc taviem darbiem!

- Dīvaini… - apjucis murmināja Lauva. - Lai kā es pūlos noslēpt savu gļēvulību, bet tā arvien nāk gaismā… Es vienmēr esmu bijis gļēvulis un it nekā tur nevaru darīt!

- Nu, ko tu teiksi! Viņš piekāva ar salmiem piebāzto nabaga Biedēkli!

- Viņš ir piebāzts ar salmiem? - jautāja Lauva, ar izbrīnu aplūkodams Biedēkli.

- Protams, - teica Ella, vēl arvien dusmodamās uz Lauvu.

- Tagad es saprotu, kāpēc viņš tāds mīksts un vieg- liņš, - teica Lauva. - Bet tas otrs - tas ari ir piebāzts?

- Nē, viņš ir no dzelzs.

- Ahā! Ne velti es tikko neaplauzu nagus pie viņa. Bet kas ir tas mazais zvēriņš, kuru tu tik ļoti mīli?

- Tas ir mans sunītis Totiņš.

- Vai viņš ir no dzelzs vai ar salmiem piebāzts?

- Ne viens, ne otrs. Tas ir īsts sunītis, no miesas un kauliem.

- Nu, paskat tikai, tāds maziņš, bet tik drošsirdīgs! - Lauva brīnījās.

- Mums Kanzasā visi suņi ir tādi! - Totiņš lepni apgalvoja.

- Jocīgs dzīvnieciņš! - teica Lauva. - Tikai tāds gļēvulis kā es ari varēja uzbrukt tādam nieciņam…

- Kāpēc tu esi gļēvulis? - jautāja Ella, izbrīnā raudzīdamās uz milzīgo Lauvu.

- Tāds piedzimu. Protams, visi mani uzskata par drošsirdīgu, jo Lauva - tas taču ir zvēru karalis! Kad es rūcu - bet es rūcu ļoti skaļi, jūs jau dzirdējāt, - zvēri un cilvēki bēg no mana ceļa. Bet, ja man uzbruktu zilonis vai tīģeris, es nobītos, goda vārds! Labi, ka neviens nezina, kāds gļēvulis es esmu, - stāstīja Lauva, noslaucīdams ar kuplo astes galiņu asaras. - Man ļoti kauns, bet es nevaru sevi pārveidot.

- Varbūt tev ir sirdskaite? - jautāja Malkas Cirtējs.

- Iespējams, - Gļēvais Lauva piekrita.

- Laimīgais! Bet man pat sirdskaites nevar būt: man sirds nemaz nav.

- Ja man nebūtu sirds, - domīgi teica Lauva, - varbūt tad es nebūtu gļēvulis.

- Saki, lūdzams, - vai tu kādreiz kaujies ar citiem Lauvām? - Totiņš gribēja zināt.

- Kur nu… Es no viņiem bēgu kā no sērgas, - Lauva atzinās.

- Fu! - sunītis nicīgi nosprauslojās. - Kur tad tu īsti deri?

- Vai tev ir smadzenes? - jautāja Lauvam Biedēklis.

- Droši vien ir. Es nekad tās neesmu redzējis.

- Mana galva ir piebāzta ar salmiem, un es eju pie Lielā Gudvina lūgt drusku smadzeņu, - Biedēklis stāstīja.

- Bet es eju pie viņa pēc sirds, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Bet es eju pie viņa lūgt, lai viņš mani ar Totiņu nogādātu atpakaļ Kanzasā…

- Kur es nokārtošu rēķinus ar kaimiņu kucēnu, lielībnieku Hektoru, - piebilda sunītis.

- Un Gudvins ir tik visvarens? - brīnījās Lauva.

- Tas viņam tīrais nieks, - atbildēja Ella.

- Vai tādā gadījumā viņš man nevarētu iedot drosmi?

- Tas viņam tikpat viegli kā iedot man smadzenes, - apliecināja Biedēklis.

- Vai man sirdi, - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Vai nogādāt mani atpakaļ Kanzasā, - nobeidza Ella.

- Tad pieņemiet mani savā kompānijā, - teica Gļēvais Lauva. - Ak, ja man izdotos dabūt kaut nedaudz drosmes… Tā ir mana karstākā vēlēšanās!

- Ļoti priecājos! - teica Ella. - Tā ir trešā vēlēšanās, un, ja visas trīs piepildīsies, Gudvins mani nogādās dzimtenē. Nāc mums līdzi…

- Un esi mums labs biedrs, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Tu atgaiņāsi no Ellas citus zvērus. Kā liekas, tie ir vēl bailīgāki par tevi, ja jau bēg tikai no tava rēciena.

- Viņi ir gļēvuļi, - norūca Lauva, - bet no tā es nekļūstu drošsirdīgāks.

Ceļinieki devās tālāk, un Lauva gāja svinīgā solī blakus Ellai. Totiņam arī šis ceļa biedrs sākumā nepatika. Viņš nevarēja aizmirst, ka Lauva bija gribējis viņu aprīt. Bet drīz viņš ar Lauvu aprada, un viņi kļuva lieli draugi.

Tovakar viņi gāja ilgi un apstājās pārnakšņot zem kupla koka. Dzelzs Malkas Cirtējs sacirta malku un uzkūra lielu ugunskuru. Ella pie tā jutās ļoti omulīgi. Viņa aicināja arī draugus dalīties šajā priekā, bet Biedēklis krasi atteicās, pagāja no ugunskura tālāk un uzmanīgi sekoja, lai neviena dzirkstelīte neuzkristu uz viņa uzvalka.

- Mani salmi un uguns - tās ir tādas lietas, kas nedrīkst būt kaimiņos, - viņš paskaidroja.

Gļēvais Lauva arī nevēlējās tuvoties ugunskuram.

- Mēs, meža zvēri, ne visai mīlam uguni, - viņš teica. -Tagad, kad esmu tavā sabiedrībā, Ella, es varbūt pieradīšu, bet pašlaik tā mani vēl ļoti baida…

Vienīgi Totiņš, kas nebaidījās uguns, gulēja Ellai uz ceļiem un, mazās, spīdīgās actiņas pret ugunskuru blisinādams, tīksminājās par tā siltumu. Ella brālīgi dalīja ar Totiņu pēdējo maizes gabaliņu.

- Ko es rītdien ēdīšu? - viņa jautāja, rūpīgi uzlasīdama drusciņas.