Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Bet Biedēkļa salmu galvā Šinī dienā radās spīdošas domas. Piegrūdis Malkas Cirtējam, viņš iesaucās:

- Cērt koku!

Dzelzs Malkas Cirtējs nelika sevi ilgi lūgties. Ar savu milzīgo cirvi viņš taisīja tādus zvēlienus, ka ar diviem trim vēzieniem pārcirta koka galotni, un stumbrs, zaudējis atspaidu, dārdēdams iegāzās bezdibenī. Drausmīgie zvēri nolidoja līdz ar to un nositās uz asajām šķautnēm aizas dibenā.

- Pfu! - teica Lauva ar dziļu atvieglojuma nopūtu un svinīgi sniedza Biedēklim ķetnu. - Paldies! Nu vēl dzīvosim, bet tā es jau pavisam taisījos atvadīties no dzīves. Nav sevišķi patīkami nokļūt uz zoba tādiem briesmoņiem! Vai dzirdat, kā mana sirds dauzās?

- Ak! - bēdīgi nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Kā es vēlētos, lai arī man tā dauzītos sirds!

Draugi steidzās atstāt drūmo mežu, no kura varēja uzbrukt citi zobenzobu tīģeri. Bet Ella bija tā nogurusi un pārbijusies, ka nevarēja paiet. Lauva uzsēdināja viņu un Totiņu sev mugurā, un ceļinieki ātri devās uz priekšu. Kā viņi nopriecājās, drīz ieraudzījuši, ka koki aug arvien retāk un ir tievāki! Saulīte jautri apspīdēja ceļu, un drīz ceļinieki izgāja platas un straujas upes krastā.

- Tagad vairs nav ko bažīties, - Lauva priecīgi teica. - Tīģeri nekad neiet ārā no sava meža: šie zvēreļi nez kāpēc baidās no klaja lauka…

Visi atviegloti uzelpoja, bet tūlīt viņiem radās jaunas raizes.

- Kā gan mēs tiksim pāri upei? - teica Ella, Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš, un visi reizē paskatījās uz Biedēkli.

Vispārējās uzmanības glaimots, Biedēklis sataisīja svarīgu seju un pielika pirkstu pie pieres. Viņš nedomāja pārāk ilgi.

- Rau, upe - tā nav sauszeme, un sauszeme - nav upe! - viņš svarīgi noteica. - Pār upi kājām nepāriesi, tātad…

- Tātad? - Ella pārjautāja.

- Tātad Dzelzs Malkas Cirtējs lai iztaisa plostu, un mēs pārcelsimies pār upi!

- Cik tu gudrs! - visi sajūsmā iesaucās.

- Ļoti pateicos! - Biedēklis palocījās.

Malkas Cirtējs sāka cirst kokus un ar spēcīgā Lauvas palīdzību vilka tos pie upes. Ella atgulās zālē atpūsties. Biedēklis, kā parasti, nevarēja nosēdēt mierā. Viņš staigāja pa upes krastu un uzgāja kokus ar gataviem augļiem. Ceļinieki nolēma palikt te uz naktsguļu. Ella, paēdusi vakariņās garšīgus augļus, aizmiga savu uzticamo draugu apsardzībā un sapņos redzēja brīnišķīgo Smaragda pilsētu un Lielo Burvi Gudvinu…

Nakts pagāja mierīgi. No rīta Dzelzs Malkas Cirtējs pabeidza plostu, nocirta kārtis sev un Biedēklim un uzaicināja ceļa biedrus kāpt virsū. Ella ar Totiņu klēpī iekārtojās plosta vidū. Gļēvais Lauva uzkāpa uz malas, plosts nosvērās uz sāniem, un Ella iespiedzās aiz bailēm. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis pasteidzās uzlēkt uz otras malas un atjaunoja līdzsvaru.

Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis stūma plostu'pāri upei, kur sākās brīnišķīgs, saules apmirdzēts līdzenums, šur tur noklāts ar jautrām birztalām.

Viss norisinājās jauki, kamēr plosts nebija nokļuvis upes vidū. Te to sagrāba straume un sāka nest lejup, bet kārtis nesniedzās līdz dibenam. Ceļinieki apjukuši lūkojās cits citā.

- Ļoti slikti! - iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs. - Upe mūs aiznesīs uz Violeto zemi, un mēs nokļūsim ļaunas burves gūstā.

- Un tad es nedabūšu smadzenes! - teica Biedēklis.

- Un es drošsirdību! - teica Lauva.

- Un es sirdi! - piebilda Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Un mēs nekad neatgriezīsimies Kanzasā! - nobeidza Ella un Totiņš.

- Nē, mums jānokļūst Smaragda pilsētā! - iesaucās Biedēklis un nikni uzgūlās kārtij.

Kā par nelaimi, Šajā vietā viņi bija uzbraukuši uz dūņainas sēres, un kārts dziļi iegrima dūņās. Biedēklis nepaguva izlaist kārti no rokām, bet straume nesa plostu tālāk, un pēc mirkļa Biedēklis jau karājās kārts galā upes vidū bez atbalsta zem kājām.

- Uz redzēšanos! - tik vien vēl Biedēklis paspēja uzsaukt draugiem, kad plosts jau atradās tālumā.

Biedēkļa stāvoklis bija izmisuma pilns. "Te man ir vēl sliktāk ( nekā pirms sastapšanās ar Ellu," nabadziņš domāja. "Tur es vismaz grasījos baidīt vārnas - tomēr bija kāds darbiņš. Bet kas gan liek putnu biedēkļus upes vidū? Ai, liekas, es nekad nedabūšu smadzenes!"

Pa to laiku plosts peldēja lejup pa straumi. Nelaimīgais Biedēklis palika tālu atpakaļ un nozuda aiz upes līkuma.

- Būs man jālien ūdenī, - ierunājās Gļēvais Lauva, nodrebēdams pie visām miesām. - Un, kā es baidos no ūdens! Ja es dabūtu no Gudvina drošsirdību, man ūdens bijis nebijis… Bet, neko darīt, jānokļūst krastā. Es peldēšu, bet jūs turieties pie manas astes!

Lauva peldēja, tusnīdams aiz piepūles, bet Dzelzs Malkas Cirtējs stingri turējās pie viņa astes galiņa. Grūti bija pavilkt plostu, tomēr Lauva lēni virzījās uz upes otru krastu. Drīz Ella pārliecinājās, ka kārts sniedz dibenu, un sāka Lauvam palīdzēt. Ar lielām pūlēm, galīgi pārmocī­jušies ceļinieki beidzot sasniedza krastu - tālu tālu no tās vietas, kur bija sākuši pārcelšanos.

Lauva tūlīt atstiepās zālē ar ķepām gaisā, lai izžāvētu saslapušo vēderu.

- Kurp mēs tagad iesim? - viņš jautāja, saulītē piemiegdams acis.

- Atpakaļ, tur, kur palika mūsu draugs, - Ella atbildēja. - Mēs taču nevaram no šejienes aiziet, neizglābuši mīļo Biedēkli!

Ceļinieki devās pa krastu pret straumi. Viņi gurdi vilkās, gāja ilgi, nokāruši galvas, ar kājām pīdamies biezajā zālē, un skumji domāja par upes vidū palikušo biedru. Pēkšņi Dzelzs Malkas Cirtējs no visa spēka iekliedzās:

- Skatieties!

Un viņi ieraudzīja Biedēkli, kas vīrišķīgi karājās uz kārts platās un straujās upes vidū. No tālienes Biedēklis izskatījās tik vientuļš, maziņš un bēdīgs, ka ceļiniekiem asaras sariesās acīs. Dzelzs Malkas Cirtējs bija aizkustināts vairāk par visiem. Viņš skraidīja pa krastu šurp un turp, nez kāpēc gandrīz jau ielēca ūdenī, bet atkal atsprāga atpakaļ. Pēc tam norāva no galvas piltuvi, pielika to pie mutes kā ruporu un apdullinoši skaļi ieaurojās:

- Biedēkli! Mīļais draugs! Turies! Esi tik laipns, neiekrīti ūdenī!

Dzelzs Malkas Cirtējs prata ļoti laipni lūgt.

Līdz ceļiniekiem atlidoja tik tikko dzirdama atbilde:

- …ros! …ekad… e… gurstu…

Tas nozīmēja: "Turos! Es nekad nenogurstu!"

Atcerēdamies, ka Biedēklis tiešām nekad nenogurst, draugi ļoti nopriecājās, un Dzelzs Malkas Cirtējs atkal ieaurojās savā piltuvē-ruporā:

- Nezaudē dūšu! Mēs neaiziesim no šejienes, iekams nebūsim tevi izglābuši!

Un vējš atnesa atbildi:

- …du! …e…traucieties …nis …ēļ…

Un tas nozīmēja: "Gaidu! Neuztraucieties manis dēļ."

Dzelzs Malkas Cirtējs ierosināja novīt garu virvi no koku mizām. Pēc tam viņš, Malkas Cirtējs, nokāpšot ūdenī un noņemšot Biedēkli, bet Lauva viņus izvilkšot aiz virves. Taču Lauva zobgalīgi papurināja galvu:

- Tu taču peldi ne labāk par cirvi!

Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis apklusa.

- Laikam jau atkal man būs jāpeld, - Lauva teica. -Tikai grūti būs aprēķināt, lai straume mani nonestu tieši pie Biedēkļa…