Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Bet es nosēdīšos tev uz muguras un stūrēšu tevi! - pieteicās Totiņš.

Kamēr ceļinieki tā sprieda un gudroja, viņus no tālienes ziņkārīgi novēroja garkājains, cienīgs Stārķis. Pēc tam viņš lēni pienāca tuvāk un nostājās drošā attālumā, pieliecis labo kāju un piemiedzis kreiso aci.

- Kādu ļaužu jūs būsiet? - viņš jautāja.

- Es esmu Ella, bet tie ir mani draugi - Dzelzs Malkas Cirtējs, Gļēvais Lauva un Totiņš. Mēs ejam uz Smaragda pilsētu.

- Te nav ceļa uz Smaragda pilsētu, - Stārķis piezīmēja.

- Mēs ceļu zinām. Bet mūs aiznesa upe, un mēs pazaudējām biedru.

- Un kur viņš ir?

- Re, tur, redzi, - EllA parādīja ar pirkstiņu, - kvern kārts galā!

- Kāpēc viņš tur uzrausies?

Stārķis bija prātīgs putns un gribēja zināt visu līdz pēdējam sīkumam. Ella izstāstīja, kā Biedēklis nokļuvis upes vidū.

-Ak, ja tu viņu izglābtu! - beigusi stāstu, Ella iesaucās un lūdzoši salika rokas. - Cik pateicīgi mēs tev būtu!

- Es padomāšu, - cienīgi noteica Stārķis un aizvēra labo aci, tāpēc ka stārķi, kad domā, katrā ziņā aizver labo aci. Bet kreiso aci viņš bija aizvēris jau agrāk.

Un, lūk, viņš aizvērtām acīm stāvēja uz kreisās kājas un vieglītiņām šūpojās, bet Biedēklis karājās uz kārts upes vidū un arī šūpojās no vēja. Ceļiniekiem apnika gaidīt, un Dzelzs Malkas Cirtējs teica:

- Es paklausīšos, par ko viņš domā, - un klusu piegāja Stārķim klāt.

Bija dzirdama tikai mierīga, svelpjoša Stārķa elpošana, un Malkas Cirtējs izbrīnījies iesaucās:

- Viņš taču guļ!

Stārķis tiešām domādams bija iemidzis.

Lauva ārkārtīgi pārskaitās un ierēcās:

- Es viņu apēdīšu!

Stārķis acumirklī pamodās.

- Jums liekas, ka es guļu? - viņš notēloja viltīgo. - Nē, es vienkārši dziļi aizdomājos. Tik grūts uzdevums… Es jau varētu jūsu biedru pārnest krastā, ja tikai viņš nebijis tik liels un smags…

- Vai tad viņš ir smags?! - Ella iesaucās. - Biedēklis taču ir piebāzts ar salmiem un viegls kā spalviņa! Pat es viņu varu pacelt!

- Tādā gadījumā es pamēģināšu, - teica Stārķis. - Bet pieraugiet, ja viņš būs pārāk smags, es viņu iesviedīšu ūdenī. Vislabāk būtu jūsu biedru iepriekš nosvērt uz svariem, bet, ja nu tas nav iespējams, es lidoju!

Kā redzat, Stārķis bija ļoti apdomīgs un prātīgs putns.

Stārķis savicināja platos spārnus un laidās uz Biedēkli. Ar saviem spēcīgajiem nagiem viņš ieķērās tā plecos, viegli pacēla to un pārnesa krastā, kur sēdēja Ella ar draugiem.

Kad Biedēklis atkal atradās krastā, viņš karsti apkampa draugus un tad uzrunāja Stārķi:

- Es domāju, ka man nāksies mūžam kvernēt upes vidū kārts galā un baidīt zivis! Patlaban es nevaru tev pateikties, kā nākas, jo man galvā ir salmi. Bet pēc viesošanās pie Gudvina es tevi uzmeklēšu, un tad tu redzēsi, kā pateicas cilvēks ar smadzenēm.

- Ļoti priecājos, - solīdi atbildēja Stārķis. - Man patīk palīdzēt citiem nelaimē, sevišķi, ja tas man neprasa daudz pūļu. Tomēr esmu ar jums par daudz ilgi nopļāpājies. Mani gaida sieva un bērni. Novēlu jums laimīgi sasniegt Smaragda pilsētu un dabūt to, pēc kā tur ejat!

Un viņš pieklājīgi pasniedza katram ceļiniekam savu sarkano, krunkaino kāju, un katrs ceļinieks to draudzīgi paspieda, bet Biedēklis tā sakratīja, ka gandrīz norāva.

Stārķis aizlidoja, bet ceļinieki devās pa krastu tālāk. Laimīgais Biedēklis gāja dejodams un dziedāja:

- Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Ellas!

Trīs soļus pagājis, atkal:

- Ei-hei-hei-ho! Es atkal esmu pie Dzelzs Malkas Cirtēja!

Un tā viņš uzskaitīja visus, pat Totiņu, un pēc tam sāka no jauna savu nesakarīgo, bet līksmo un labsirdīgo dziesmu.

Ceļinieki jautri gāja pa pļavu, kas bija kā nosēta ar krāšņām baltām un zilām puķēm. Bieži gadījās neparasti lielas, sarkanas magones ar ļoti spēcīgu smaržu. Visi jutās jautri. Biedēklis bija izglābts, ne Cilvēkēdājs, ne aizas, ne zobenzobu tīģeri, ne straujā upe nebija aizkavējuši draugus ceļā uz Smaragda pilsētu, un viņi domāja, ka visas briesmas jau aiz muguras.

- Kādas brīnišķīgas puķes! - Ella iesaucās.

- Jaukas gan! - nopūtās Biedēklis. - Bez šaubām, ja man būtu bijušas smadzenes, es par puķēm sajūsminātos vairāk nekā patlaban.

- Es tās iemīļotu, ja man būtu bijusi sirds! - nopūtās Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Man vienmēr ir patikušas puķes, - teica Lauva. - Tās ir mīlīgi un nevainīgi radījumi un nekad neuzbrūk tev no stūra kā briesmīgie zobenzobu tīģeri. Bet manā mežā nebija tādu lielu un spilgtu ziedu.

Jo tālāk gāja ceļinieki, jo vairāk magoņu ziedēja pļavā. Visas citas puķes izzuda, magoņu biezokņa nomāktas. Drīz ceļinieki atradās nepārredzama magoņu lauka vidū. Magoņu smarža iemidzina, bet Ella to nezināja un turpināja iet,bezbēdīgi ieelpodama saldo, aizmidzinošo smaržu un priecādamās par milzīgajiem sarkanajiem ziediem. Viņas plakstiņi kļuva gurdi, un viņai šausmīgi sagribējās aizmigt. Tomēr Dzelzs Malkas Cirtējs neļāva viņai atgulties.

- Jāsteidzas, lai līdz naktij nokļūtu uz ceļa, kas bruģēts ar dzelteniem ķieģeļiem, - viņš teica, un Biedēklis viņam piekrita.

Viņi pagāja vēl dažus simtus soļu, bet Ella vairāk nespēja cīnīties ar miegu: grīļodamās viņa atlaidās magonēs, nopūzdamās aizvēra acis un cieši aizmiga.

- Ko gan ar viņu darīt? - neizpratnē jautāja Malkas Cirtējs.

- Ja Ella paliks te, viņa Gulēs, kamēr nomirs, - plati žāvādamies, teica Lauva. - So puķu smarža ir nāvīga. Arī man acis līp ciet, bet sunītis jau guļ.

Totiņš tiešām jau gulēja uz magoņu paklāja savas mazās saimnieces tuvumā. Tikai uz Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju neiedarbojās ziedu nāvējošā smarža, un viņi bija spirgti kā vienmēr.

-Skrien! - Biedēklis teica Gļēvajam Lauvam. - Glābies no šīs bīstamās vietas. Mēs aiznesīsim meiteni, bet, ja tu aizmigsi, ar tevi mēs netiksim galā. Tu taču esi pārāk smags!

Lauva palēcās uz priekšu un mirklī pazuda. Dzelzs Malkas Cirtējs un Biedēklis sakrustoja rokas un uzsēdināja uz tām Ellu. Totiņu viņi iespieda aizmigušajai meitenei rokās, un viņa neapzinīgi ieķērās tā mīkstajā spalvā. Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs gāja pa magoņu lauku, pa Lauvas atstāto samīto puķu plašo sliedi, un viņiem likās, ka laukam nebūs gala.

Bet, lūk, tālumā parādījās koki un zaļa zāle. Draugi atviegloti nopūtās: viņi baidījās, ka ilgā uzturēšanās saindētajā gaisā Ellu nonāvēs. Magoņu lauka malā viņi ieraudzīja Lauvu. Ziedu smarža bija vareno zvēru uzvarējusi, un viņš gulēja, plati izplētis ķetnas, it kā pēdējos spēkus pielicis, lai aizsniegtu glābēju pļavu.

- Mēs nevaram viņam palīdzēt! - bēdīgi teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Viņš ir pārāk liels. Tagad viņš aizmidzis uz visiem laikiem un varbūt sapņo, ka beidzot ieguvis drosmi.

- Ļoti ļoti žēl, - sacīja Biedēklis. - Par spīti gļēvumam, Lauva bija labs biedrs, un man sāpīgi pamest viņu te, starp nolādētajām magonēm. Bet iesim, jāglābj Ella.

Viņi iznesa aizmigušo meiteni zaļajā pļaviņā pie upes, tālu no nāvējošā magoņu lauka, nolika zālē un nosēdās līdzās gaidīt, kad svaigais gaiss to uzmodinās.