Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Bet mēs atnācām pie Gudvina svarīgās lietās, - iespaidīgi teica Biedēklis. - Un mēs esam dzirdējuši, ka Gudvins esot labsirdīgs gudrais.

- Tā tas ir, - sacīja zaļais cilvēciņš. - Viņš gudri un labi pārvalda Smaragda pilsētu. Tomēr pret tiem, kas nāk pilsētā aiz tukšas ziņkārības, viņš ir briesmīgs. Es esmu Vārtu Sargs, un, ja nu jūs esat atnākuši, man jūs jāved pie Gudvina, tikai uzlieciet brilles.

- Brilles? - brīnījās Ella.

- Bez brillēm jūs apžilbinās Smaragda pilsētas krāšņums. Pat visi pilsētas iedzīvotāji valkā brilles kā dienu, tā nakti. Tāda ir Gudrā Gudvina pavēle. Brilles tiek noslēgtas ar atslēdziņu, lai neviens nevarētu tās noņemt.

Viņš atvēra zaļo somu, un tajā atradās vesela kaudze dažāda izmēra zaļo briļļu. Visi ceļinieki, pat Lauva un Totiņš, uzlika brilles, kuras Vārtu Sargs noslēdza ar mazmazu atslēdziņu.

Arī Vārtu Sargs uzlika brilles, izveda ceļiniekus pa pretējām durvīm, un viņi atradās uz Smaragda pilsētas ielas.

Smaragda pilsētas mirdzums apžilbināja ceļiniekus, kaut gan viņu acis aizsargāja brilles. Ielas malās pacēlās lieliski zaļa marmora nami, kuru sienas bija greznotas smaragdiem. Ielas bruģis bija no zaļām marmora plāksnēm, un ari tās rotāja smaragdi. Ielās drūzmējās ļaudis.

Uz dīvainajiem Ellas biedriem iedzīvotāji noskatījās ziņkārīgi, bet neviens neuzsāka ar Ellu sarunas: arī te baidījās no Lauvas un Totiņa. Pilsētas iedzīvotāji bija tērpušies zaļās drēbēs, un viņu āda lāsmoja blāvi zaļā nokrāsā. Smaragda pilsētā viss bija zaļš, pat saule spīdēja zaļiem stariem.

Vārtu Sargs veda ceļiniekus pa zaļām ielām, un viņi apstājās lielas, skaistas ēkas priekšā pašā .pilsētas centrā. Tā bija Lielā Gudrā un Burvja Gudvina pils.

Ellas sirds ietrīsējās uztraukumā un bailēs, kad viņa gāja pa pils parku, kas bija greznots strūklakām un puķu dobēm: tūlīt izšķirsies viņas liktenis, tūlīt viņa uzzinās, vai burvis Gudvins nogādās viņu dzimtenē, vai arī viņa veltīgi ir steigusies šurp, pārvarēdama tik daudz uztraukumu un briesmu.

Gudvina pils bija labi aizsargāta pret ienaidniekiem: to apjoza augsts mūris, bet tā priekšā bija ar ūdeni pildīts grāvis, un vajadzības gadījumā pār grāvi varēja pārmest tiltu.

Kad Vārtu Sargs un ceļinieki piegāja pie grāvja, tilts bija pacelts. Uz mūra stāvēja garš Kareivis, tērpts zaļā mundierī. Kareivja zaļā bārda nokarājās pāri ceļiem. Viņš šausmīgi lepojās ar savu bārdu - un ne velti: otras tādas bārdas Gudvina zemē nebija. Skauģi runāja, ka Kareivim nekādas citas vērtības neesot kā vien bārda un ka tikai bārda viņam sagādājusi to augsto stāvokli, kādu viņš ieņemot.

Kareivim rokās bija spogulītis un ķemmīte. Viņš lūkojās spogulītī un ar ķemmīti sukāja savu krāšņo bārdu, un šī nodarbošanās aizņēma viņa uzmanību tā, ka viņš cita nekā ne redzēja, ne dzirdēja.

- Din Hior! - Vārtu Sargs uzsauca Kareivim. - Es atvedu svešzemniekus, kas grib redzēt Lielo Gudvinu!

Nekādas atbildes.

Biedēklis iekliedzās savā piesmakušajā balsī:

- Kareivja kungs, ielaidiet mūs, slavenos ceļotājus, zobenzobu tīģeru uzvarētājus un drošsirdīgos peldētājus pa upēm!

Nekādas atbildes.

- Liekas, jūsu draugs slimo ar izklaidību? - jautāja Ella.

- Jā, diemžēl ar viņu tas mēdz gadīties, - atbildēja Vārtu Sargs.

- Cienījamais! Pievērsiet mums vērību! - uzsauca Malkas Cirtējs. - Nē, nedzird! Kliegsim visi korī!…

Visi sagatavojās, un Malkas Cirtējs pat pielika pie mutes savu piltuvi rupora vietā. Pēc Biedēkļa mājiena visi, izņemot Lauvu, ieaurojās, cik vien spēka:

- Ka-reiv-ja kungs! le-lai-diet mūs! Ka-reiv-ja kungs!! le-lai-diet!!!

Biedēklis apdullinoši velēja pa grāvja margām ar savu spieķi, bet Totiņš skaļi rēja. Nekāda iespaida. Kareivis, arvien tāpat tīksminādamies, kārtoja savā bārdā matiņu pie matiņa.

- Es redzu, bez manis tā lieta neies, - teica Lauva, kas visu laiku bija ziņkārīgi aplūkojis laukumu un ap to atrodošos skaistos namus.

Un nu Lauva stiprāk atspiedās uz ķepām, pacēla galvu un laida vaļā tādu rēcienu, ka nodrebēja logu stikli, puķes notrīcēja, no baseiniem izšļācās ūdens, bet ziņkārīgie, kas no tālienes bija novērojuši dīvaino kompāniju, aizbāzdami ausis, skriešus izklīda uz visām pusēm. Un tikai tad Kareivis attapās. Iebāzis ķemmīti un spogulīti kabatā, Dins Hiors pārliecās pār mūri un izbrīnā aplūkoja atnācējus. Ieraudzījis starp tiem Vārtu Sargu, viņš atviegloti nopūtās.

- Tas esi tu, Faramant? - viņš jautāja. - Kas ir?

- Ir tas, Din Hior, - dusmīgi atbildēja Vārtu Sargs, - ka mēs jau veselu pusstundu nevaram tevi sakliegt!

- Ak tikai pusstundu? - nevērīgi atsaucās Kareivis. - Nu, tas ir tīrais nieks. Labāk pasaki man, kas tie ir, ko tu esi atvedis.

- Tie ir svešzemnieki, kas grib redzēt Lielo Gudvinu!

- Kad tā, tad tā; lai nāk iekšā! - nopūzdamies teica Dins Hiors. - Es pieteikšu viņus Lielajam Gudvinam…

Viņš nolaida tiltu, un ceļinieki, atvadījušies no Vārtu Sarga, pārgāja pāri tiltam un nokļuva pilī. Viņus ieveda uzgaidāmā istabā. Kareivis viņus palūdza noslaucīt kājas zaļajā grīdsegā pie ieejas un apsēdināja zaļos krēslos.

- Pakavējieties šeit, bet es aiziešu pie troņa zāles durvīm un paziņošu Lielajam Gudvinam par jūsu ierašanos.

Pēc dažām minūtēm Kareivis atgriezās, un Ella tam jautāja:

- Jūs redzējāt Gudvinu?

- O, nē, es viņu nekad neredzu! - sekoja atbilde. - Lielais Gudvins ar mani vienmēr sarunājas caur durvīm: droši vien viņa izskats ir tik šausmīgs, ka burvis negrib veltīgi biedēt cilvēkus. Es pieteicu jūsu ierašanos. Gudvins vispirms noskaitās un negribēja mani uzklausīt. Pēc tam pēkšņi sāka taujāt, kā jūs esot ģērbušies. Un, uzzinājis, ka jums kājās sudraba kurpītes, viņš sāka par tām ārkārtīgi interesēties un teica, ka jūs visus pieņemšot. Bet katru dienu pie viņa tiek ielaists tikai viens lūdzējs - tāda ir viņa paraža. Tā kā jūsu uzturēšanās pilī ilgs vairākas dienas, viņš pavēlēja jums ierādīt istabas, lai jūs atpūstos pēc garā ceļa.

- Nododiet Lielajam Gudvinam mūsu pateicību, - atbildēja Ella.

Meitene sprieda, ka burvis nav tik briesmīgs, kā runā, un ka tas nogādās viņu dzimtenē.

Kareivis papūta zaļu svilpīti, un ieradās daiļa meitene zaļā zīda tērpā. Viņai bija skaista, gluda zaļa āda, zaļas acis un krāšņi zaļi mati. Viņa zemu palocījās pret Ellu un teica:

- Nāciet man līdzi, es jums ierādīšu jūsu istabu.

Viņi izgāja cauri greznām telpām, vairākas reizes

nokāpa lejā un uzkāpa augšā pa kāpnēm, un beidzot Ella nokļuva viņai ierādītajā istabā. Tā bija visjaukākā un omulīgākā istabiņa pasaulē, ar mazu gultiņu, ar strūklaku vidū, no kuras šļāca tieva ūdens strūkliņa, krizdama skaistā baseinā. Protams, ari te viss bija zaļā krāsā.

- Jūtieties kā mājās, - teica zaļā meiča. - Lielais Gudvins jūs pieņems rīt no rīta.

Pametusi Ellu, meiča izvadāja pārējos ceļotājus pa viņu istabām. Istabas bija skaisti mēbelētas un atradās pils labākajā daļā.

Uz Biedēkli tomēr apkārtējā greznība neatstāja nekādu iespaidu. Nokļuvis savā istabā, viņš nostājās pie durvīm un ar visvienaldzīgāko izskatu tā arī nostāvēja, nepakus­tējies no vietas, līdz pat rītam. Visu nakti viņš bolīja acis uz zirneklīti, kurš tik bezbēdīgi auda tīklu, it kā atrastos nevis krāšņā pilī, bet nabadzīgā kurpnieka būdiņā.