Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Sekojiet man, jūs gaida Gudvins.

Biedēklis iegāja troņa zālē un ieraudzīja uz troņa skaistu Jūras Vāravu ar spīdīgu zivs asti. Vāravas seja bija nekustīga kā maska, acis raudzījās uz vienu pusi. Vārava vēdinājās ar vēdekli, izdarīdama ar roku vienmuļas, mehāniskas kustības.

Biedēklis, kas bija cerējis ieraudzīt Dzīvo Galvu, apjuka, bet pēc tam sadūšojās un godbijīgi paklanījās. Vārava sāka runāt patīkamā, zemā balsī, kas skanēja it kā no malas.

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc atnāci pie manis?

- Es esmu izbāznis, piebāzts ar salmiem! - atbildēja Biedēklis. - Es lūdzu jūs iedot drusciņ smadzeņu manai salmu galvai. Tad es būšu kā visi cilvēki jūsu pārvaldītajā zemē, un tā ir mana karstākā vēlēšanās!

- Kāpēc tu ar šo lūgumu griezies pie manis?

- Tāpēc, ka jūs esat gudrs un neviens cits man nevar palīdzēt, tikai jūs.

- Manas žēlastības dāvanas netiek dotas par velti, - atbildēja Jūras Vārava. - Un, lūk, mana atbilde: atņem Bastindai burvju spēku, un es tev došu tik daudz sma­dzeņu - un brīnišķīgu smadzeņu! - ka tu kļūsi par gudrāko cilvēku Gudvina zemē.

- Bet jūs taču to likāt izdarīt Ellai! - iesaucās pārsteigtais Biedēklis.

- Man nav svarīgi, kurš to izdara, - atbildēja balss. - Bet zini: kamēr Mirkšķoņi paliek Bastindas vergi, tavs lūgums netiks izpildīts. Ej un nopelni smadzenes!

Biedēklis bēdīgs aiztenterēja pie draugiem un izstāstīja, kā viņu pieņēmis Gudvins.

Visi ļoti brīnījās, uzdzirduši, ka Gudvins parādījies Biedēklim skaistas Jūras Vāravas izskatā.

Nākamajā dienā Kareivis izsauca Dzelzs Malkas Cirtēju. Kad tas ieradās troņa zālē, nesdams pār plecu cirvi, no kura nekad nešķīrās, viņš neieraudzīja ne Dzīvo Galvu, ne skaisto Vāravu. Uz troņa zvilnēja briesmīgs nezvērs. Purns tam bija kā degunradzim, bet uz tā nekārtīgi izsvaidītas kādas desmit acis, kas truli raudzījās uz visām pusēm. No neveiklā rumpja nokarājās vai divpadsmit dažāda garuma un resnuma ķepas. Zvēra ādu vietām klāja pinkaina spalva; vietām āda bija kaila un uz raupjās, pelēkās virsmas rēgojās kārpaini izaugumi.

Riebīgāku briesmoni nav iespējams iedomāties. Katram cilvēkam, tādu ieraugot, sirds nodrebētu bailēs. Bet Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, tāpēc viņš neizbijās un pieklājīgi apsveica briesmoni. Tomēr viņš jutās ļoti vīlies, jo bija cerējis ieraudzīt Gudvinu skaistās Vāravas izskatā, kas, pēc Malkas Cirtēja domām, drīzāk būtu viņu apveltījusi ar sirdi.

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! - zvērs ierēcās balsī, kas nenāca vis no briesmoņa rīkles, bet no istabas attālākā stūra. - Kas tu esi un kāpēc mani traucē?

- Es esmu Malkas Cirtējs un taisīts no dzelzs. Man nav sirds, un es nevaru mīlēt. Dodiet man sirdi, un es kļūšu tāds pats kā visi cilvēki jūsu zemē. Un tā ir mana karstākā vēlēšanās!

- Vienmēr tikai vēlēšanās un vēlēšanās! Tiešām, lai apmierinātu visas jūsu karstākās vēlēšanās, man būtu dienām un naktīm jāsēd pie savām burvību grāmatām! - Un, brītiņu klusējusi, balss piebilda: - Ja gribi dabūt sirdi, tad nopelni to!

- Bet kā?

- Notver Bastindu, ieslogi to akmens cietumā! Tu saņemsi vislielāko, vislabāko un mīlas pārpilnāko Gudvina sirdi! - norēca briesmonis.

Dzelzs Malkas Cirtējs noskaitās un pagāja uz priekšu, noņemdams cirvi no pleca. Malkas Cirtēja kustība bija tik strauja, ka zvērs nobijās. Viņš nikni iekviecās:

- Nekustēties! Vēl soli uz priekšu - un tev un taviem draugiem klāsies slikti!

Dzelzs Malkas Cirtējs atkāpās. Viņš izbijās nevis sevis, bet Ellas un citu biedru dēļ.

- Ej prom! Ej prom! - dārdēja balss. - Gudvina vārds ir likums!

Dzelzs Malkas Cirtējs samulsis atstāja troņa zāli un steidzās ar sliktajām ziņām pie saviem draugiem.

Gļēvais Lauva saniknots teica:

- Kaut arī es esmu gļēvulis, bet vajadzēs man rīt mēroties spēkiem ar Gudvinu. Ja viņš parādīsies zvēra izskatā, es uzrēkšu tāpat kā zobenzobu tīģeriem un sabiedēšu viņu. Ja viņš pieņems Jūras Vāravas izskatu, es sagrābšu viņu un parunāšu ar viņu savā valodā. Bet vislabāk, ja viņš būtu Dzīvās Galvas izskatā, - es to ripinātu no viena kakta otrā un pamestu gaisā kā bumbu, kamēr tā izpildītu mūsu vēlēšanās.

Nākošajā rītā pienāca Lauvas kārta iet pie Gudvina, bet, iegājis troņa zālē, viņš pārsteigumā palēcās atpakaļ: virs troņa šūpojās un mirdzēja Ugunīga Bumba. Lauva piemiedza acis.

No kakta atskanēja balss:

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani apgrūtini?

- Es esmu Gļēvais Lauva! Es gribētu dabūt no jums nedaudz drosmes, lai kļūtu par zvēru karali, kā visi mani godā.

- Palīdzi aiztriekt Bastindu no Violetās zemes, un visa drosme, cik tās ir Gudvina pilī, būs tava! Bet, ja to neizdarīsi, tu uz visiem laikiem paliksi gļēvulis. Es noburšu tevi, un tu baidīsies no pelēm un vardēm!

Nokaitinātais Lauva zagās pie Bumbas, lai to sagrābtu, bet viņam pretim plūda tāds karstums, ka Lauva iekaucās un, asti ierāvis, izskrēja no zāles. Viņš atgriezās pie draugiem un izstāstīja par pieņemšanu, kādu tam sarīkojis Gudvins.

- Kas tagad ar mums notiks? - Ella bēdīgi iejautājās.

- Nekas cits neatliek kā pamēģināt izpildīt Gudvina pavēli, - teica Lauva.

- Bet ja neizdosies? - iebilda meitene.

- Tad es nekad neiegūšu drosmi, - atbildēja Lauva.

- Un es nekad nedabūšu smadzenes, - teica Biedēklis.

- Un es nekad nedabūšu sirdi, - piebilda Malkas Cirtējs.

- Un es nekad neatgriezīšos mājās, - pateica Ella un sāka raudāt.

- Bet kaimiņu Hektors visu mūžu apgalvos, ka esmu aizbēdzis no fermas tikai tāpēc, ka nobijos no izšķirošā kautiņa ar viņu, - sarunu noslēdza Totiņš.

Pēc tam Ella izslaucīja acis un teica:

- Pamēģināšu! Tomēr esmu pārliecināta, ka ne par kādiem pasaules labumiem es neiedrošināšos pacelt roku pret Bastindu.

- Es iešu tev līdzi, - sacīja Lauva. - Kaut arī esmu pārāk gļēvs, lai palīdzētu tev cīņā pret ļauno burvi, iespējams tomēr, ka mani pakalpojumi tev kaut kā noderēs…

- Es arī iešu, - teica Biedēklis. - Tiesa gan, es ne ar ko nevaru būt noderīgs: esmu taču pārāk muļķīgs!

- Man nebūs dūšas nodarīt pāri Bastindai, kaut arī viņa ir ļoti ļoti slikta sieviete, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Bet, ja jūs ejat, es, protams, iešu kopā ar jums, draugi!

- Nu, bet Totiņš, - sunītis svarīgi paziņoja, - Totiņš jau nu nekad nepamet biedrus nelaimē!

Ella sirsnīgi pateicās uzticīgajiem draugiem.

Viņi nolēma doties ceļā nākamajā dienā agri no rīta.

Dzelzs Malkas Cirtējs uztrina cirvi, rūpīgi ieeļļoja vi­sas locītavas un piepildīja eļļas kanniņu līdz pašai augšai ar vislabāko eļļu. Biedēklis palūdza piebāzt viņu ar svaigiem auzu salmiem. Ella sadabūja otiņu un krāsas un no jauna uzkrāsoja viņam acis, muti un ausis, kas ceļa putekļos un spožajā saulē bija pabalējuši. Zaļā meiča salika Ellas kurvītī garšīgus ēdienus. Viņa izsukāja Totiņa spalvu un uzsēja tam kaklā sudraba zvaniņu.