Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Drīz vien visas bites gulēja beigtas zemē kā melnu oglīšu čupiņa. Lauva, Ella un Totiņš izlīda no salmiem, savāca tos un piebāza Biedēkli. Draugi atkal devās ceļā.

Ļaunā Bastinda ārkārtīgi saniknojās un izbijās, redzēdama, ka viņas uzticamās bites pagalam, bet ceļinieki iet un iet uz priekšu. Viņa plēsa matus, grieza zobus un aiz dusmām ilgi nespēja izrunāt ne vārda. Beidzot burve atjēdzās un sasauca savus kalpus Mirkšķoņus. Bastinda pavēlēja Mirkškoņiem apbruņoties un iznīcināt nekaunīgos ceļiniekus. Mirkšķoņi nebija visai drošsirdīgi: viņi žēlabaini mirkšķināja acis, un no tām ritēja asaras, bet viņi neiedrošinājās nepaklausīt savas valdnieces pavēlei un sāka meklēt ieročus. Bet, tā kā viņiem nekad nebija nācies karot {Bastinda pirmo reizi griezās pie viņiem pēc palīdzības), tad nekādu ieroču viņiem nebija, un viņi apbruņojās dažs ar kastroli, dažs ar pannu, dažs ar puķu podu, bet daži skaļi grabināja bērnu grabulīšus.

Kad Lauva ieraudzīja, ka Mirkšķoņi tuvojas uzmanīgi, cits aiz cita slēpdamies, cits citu no muguras pagrūzdami, bailīgi acis mirkšķinādami un miegdami, viņš skaļi iesmējās:

-Ar šitiem kauja nebūs ilga!

Viņš pagāja uz priekšu, atplēta milzīgo rīkli un tā ierēcās, ka Mirkšķoņi nometa katlus, pannas un grabulīšus un skriešus izklīda kur kurais.

Ļaunā Bastinda kļuva zaļa aiz dusmām, redzēdama, ka ceļinieki iet un iet uz priekšu un jau tuvojas viņas pilij.

Vajadzēja izlietot pēdējo burvju līdzekli, kāds viņai vēl bija palicis. Lādes slepenajā dibenā Bastindai glabājās Zelta Cepure. Cepures īpašnieks varēja, kad vien patika, izsaukt Lidojošo Mērkaķu vareno cilti un piespiest tos izpildīt katru pavēli. Bet Cepuri drīkstēja izlietot tikai trīs reizes, un Bastinda līdz šim jau divas reizes bija izsaukusi Lidojošos Mērkaķus.

Pirmo reizi viņa ar to palīdzību kļuva Mirkšķoņu zemes pavēlniece, bet otrreiz atsita Gudvina Šausmīgā karapulkus, kad tas mēģināja atbrīvot Violeto zemi no viņas varas.

Lūk, kāpēc Gudvins baidījās no ļaunās Bastindas un sūtija pret viņu Ellu, paļaudamies uz viņas sudraba kurpīšu spēku

Bastindai ļoti negribējās izlietot Cepuri trešo reizi: ar to tad izbeigtos tās burvju spēks. Taču burvei vairs nebija ne vilku, ne vārnu, ne melno bišu, bet Mirkšķoņi izrādījās slikti karotāji, un uz viņiem nevarēja paļauties.

Un tā Bastinda sameklēja Cepuri, uzlika to galvā un sāka burties. Viņa piecirta kāju un skaļi izkliedza burvju vārdus:

- Bambara, čufara, loriki, joriki, pikapu, trikapu, skoriki, moriki! Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi!

Un debesis satumsa no Lidojošo Mērkaķu bara, kuri ar saviem varenajiem spārniem laidās uz Bastindas pili.

Barvedis pielidoja pie Bastindas un teica:

- Tu izsauci mūs trešo un pēdējo reizi! Ko pavēlēsi darīt?

- Uzbrūciet svešzemniekiem, kas ielīduši manā zemē, un iznīciniet visus, tikai Lauvu ne! Viņu es jūgšu savos ratos.

-Tiks izpildīts! - atbildēja barvedis, un bars trokšņaini aizlidoja uz rietumiem.

Ceļinieki ar šausmām vēroja milzīgo Mērkaķu mākoņa tuvošanos - ar tiem cīnīties nebija iespējams.

Mērkaķi uzbruka barā un spiegdami metās virsū apjukušajiem gājējiem. Neviens nevarēja iet palīgā otram, jo visiem vajadzēja atgaiņāties no ienaidniekiem.

Dzelzs Malkas Cirtējs veltīgi vicināja cirvi. Mērkaķi aplipa viņam apkārt, izrāva cirvi, pacēla nabaga Malkas Cirtēju augstu gaisā un iesvieda aizā uz asām klintīm. Dzelzs Malkas Cirtējs tika sakropļots, viņš nevarēja pakustēties no vietas.

Viņam pakaļ aizā ielidoja arī viņa cirvis.

Cita Mērkaķu partija pieveica Biedēkli. Viņi izpurināja to, salmus izkaisīja vējā, bet svārkus, tukšo galvu, zābakus un cepuri satina kamolā un uzsvieda augsta kalna galā.

Lauva grozījās uz vietas un no bailēm tik draudoši rēca, ka Mērkaķi neuzdrošinājās viņam ķerties klāt. Bet viņi izmanījās uzsviest Lauvam virves, nogāza to zemē, sapina ķepas, aizbāza rīkli, pacēla gaisā un svinīgi aiznesa uz Bastindas pili. Tur viņu iesēdināja aiz dzelzs restēm, un Lauva niknumā valstījās pa grīdu, pūlēdamies pārgrauzt pinekļus.

Pārbiedētā Ella gaidīja nežēlīgu izrēķināšanos. Uz viņu metās pats Lidojošo Mērkaķu barvedis un jau pastiepa pret meitenes kaklu garās ķetnas ar asiem nagiem. Bet tad viņš ieraudzīja Ellas kājās sudraba kurpītes, un viņa seja saviebās aiz bailēm. Viņš atsprāga atpakaļ un, aizspros­todams padotajiem ceļu pie Ellas, uzkliedza:

- Meiteni nedrīkst aiztikt! Tā ir feja!

Mērkaķi tuvojās laipni un pat bijīgi, rūpīgi satvēra Ellu kopā ar Totiņu un traucās uz Bastindas Violeto pili. Nolaidies pils priekšā, Lidojošo Mērkaķu barvedis nolika Ellu zemē. Satrakotā burve uzbruka viņam lamādamās.

Mērkaķu barvedis teica:

- Tava pavēle ir izpildīta. Mēs sadragājām dzelzs cilvēku un izpurinājām izbāzni, noķērām Lauvu un iesēdinājām aiz restēm. Bet mēs ne ar pirkstu nedrīkstējām aizskart meiteni: tu pati zini, kādas nelaimes draud tam, kas darīs pāri sudraba kurpīšu īpašniekam. Mēs viņu atnesām pie tevis: dari ar viņu, ko gribi! Sveika uz visiem laikiem!…

Mērkaķi klaigādami pacēlās gaisā un aizlidoja.

Bastinda paskatījās uz Ellas kājām un bailēs nodrebēja: viņa pazina savas māsas Gingemas sudraba kurpītes.

"Kā tās pie viņas nokļuvušas?" Bastinda apjukusi domāja. "Vai tiešām kārnā meitenīte pārspējusi vareno Gingemu, Gremoņu pavēlnieci? Un tomēr viņai kājās ir sudraba kurpītes! Slikti man klāsies: es taču ne pirkstu nedrīkstu piedurt mazajai nekauņai, kamēr tā valkā burvju kurpītes…"

Vina uzkliedza:

- Ei tu! Nāc šurp! Kā tevi sauc?

Meitene pacēla pret ļauno burvi asaru pilnās acis:

- Ella, cienītā kundze!

- Pastāsti, kā tu ieguvi manas māsas Gingemas kurpītes! - Bastinda bargi uzkliedza Ellai.

Ella tumši piesarka.

- Kundze, es tiešām neesmu vainīga. Mana mājiņa uzkrita virsū Gingemas kundzei un nospieda to…

- Gingema pagalam… - ļaunā burve nočukstēja. Bastinda māsu nemīlēja un nebija to daudzus gadus

redzējusi. Viņa nobijās, ka meitene sudraba kurpītēs sagādās bojā eju arī viņai. Bet, paskatījusies Ellas labsirdīgajā sejiņā, Bastinda nomierinājās.

"Viņa nekā nezina par kurpīšu burvju spēku," burve nolēma. "Ja man izdosies tās iegūt, es kļūšu vēl varenāka nekā līdz šim, kad man piederēja vilki, vārnas, melnās bites un Zelta Cepure."

Vecenes acis iezibējās iekārē un pirksti saliecās, it kā jau vilktu nost Ellas kurpītes.

- Paklausies, meitēn Ella! - viņa gārdzoši noķērca.

- Es tevi turēšu verdzībā un, ja tu slikti strādāsi, sitīšu tevi ar lielu rungu un ietupināšu tumšā pagrabā, kur žurkas - milzīgas, izbadējušās žurkas! - tevi apēdīs un apgrauzīs tavus maigos kauliņus! Hi-hi-hi! Tu saproti mani?

-O, kundzene! Neatdodiet mani žurkām! Es klausīšu! Ella aiz bailēm bija kā bez prāta. Šajā brīdī Bastinda ieraudzīja Totiņu, kas nobijies spiedās pie Ellas kājām.

- Kas tad tas vēl par zvēru? - dusmīgi noprasīja ļaunā burve.

- Tas ir mans sunītis Totiņš, - Ella bailīgi atbildēja.

- Viņš ir labiņš un loti mīl mani…

- Hm… hm… - burve norūca. - Nekad neesmu tādus zvērus redzējusi. Lūk, mana pavēle: lai šis sunītis, kā tu viņu sauc, turas no manis tālāk, citādi viņš pirmais nokļūs pagrabā pie žurkām! Bet tagad sekojiet man!