Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Atdariet tikai man būri, - Lauva rēca, - un jūs redzēsiet, kā es izrēķināšos ar Bastindu!

Bet būris bija aizslēgts ar lielu atslēgu, un tā glabājās pie Bastindas slepenībā. Apspriedušies draugi nolēma, ka Fregozai jāsakūda kalpi uz sacelšanos. Tie sagūstīs pēkšņi pārsteigto burvi un atņems tai brīvību un varu.

Fregoza aizgāja, bet Ella un viņas draugi gandrīz visu nakti negulēja, pārrunādami gaidāmo cīņu ar Bastindu.

Nākamajā dienā Fregoza ķērās pie darba. Bastinda bija kalpus ļoti iebaidījusi, un nebija viegli tos pierunāt sacelties pret burvi. Tomēr Fregozai izdevās pārliecināt dažus pils sargus, un sazvērestībai uzticamie Mirkšķoņi sāka gatavoties.

Pagāja dažas dienas. Redzēdami, ka sardzes vīri sadūšojušies un nopietni gatavojas noslēgt rēķinus ar ļauno burvi, arī pārējie kalpi nolēma tiem pievienoties. Brieda sacelšanās, bet tad neparedzēts notikums noveda pie ātra un negaidīta atrisinājuma.

Bastindu neatlaidīgi vajāja doma, ka viņai katrā ziņā jāiegūst Ellas sudraba kurpītes. Burvei tā bija vienīgā iespēja saglabāt savu varu Violetajā zemē. Un beidzot Bastinda izdomāja.

Reiz, kad ne Ellas, ne Fregozas nebija virtuvē, burve virs grīdas stingri novilka tievu aukliņu un pati noslēpās aiz krāsns.

Meitene ienāca, paklupa pār aukliņu un nokrita; no labās kājas nomuka kurpīte un aizripoja. Viltīgā Bastinda izskrēja no aizkrāsnes, acumirklī sagrāba kurpīti un uzvilka savā izģindušajā vecenes kājā.

- Hi-hi-hi! Bet kurpīte ir mana! - Bastinda ķircināja meiteni, kas aiz pārsteiguma bija zaudējusi valodu.

- Atdodiet kurpīti! - attapdamās Ella iekliedzās. - Ak jūs zagle! Kā jums nav kauna!

- Pamēģini atņemt! - vaibstīdamās atbildēja vecene. - Es arī otru tev novilkšu! Bet pēc tam, vari būt droša, atriebšos tev par Gingemu! Tevi apēdīs žurkas - hi-hi-hi, lielas, izsalkušas žurkas! - un sagrauzīs tavus maigos kauliņus!

Ella bija kā bez prāta aiz bēdām un sašutuma - viņai taču tā patika sudraba kurpītes. Lai kaut kā atriebtos Bastindai, Ella paķēra ūdens spaini, pieskrēja vecenei klāt un apŠļāca to ar ūdeni no galvas līdz kājām.

Burve pārbijusies iekliedzās un mēģināja nopurināties. Velti! Viņas seja izburba kā kūstošs sniegs; no viņas vēlās tvaiku mutulis; ķermenis sāka rukt un iztvaikot…

- Ko tu izdarīji! - burve iespiedzās. - Es taču tūlīt izkusīšu!…

- Man ļoti žēl, kundze! - Ella atbildēja. - Es tiešām nezināju! Bet kāpēc jūs nozagāt kurpīti?

- Pieci simti gadu es neesmu mazgājusies, neesmu tīrījusi zobus, ne pirksta neesmu piedūrusi ūdenim, jo man ir pareģota nāve no ūdens, un nu man ir pienācis gals! - vecene gaudoja.

Burves balss kļuva klusāka un klusāka; viņa kusa kā cukura grauds tējas glāzē.

Ella ar šausmām vēroja Bastindas bojā eju.

- Jūs pati esat vainīga… - viņa iesāka.

- Nē, tevi kāds ir samā… fffff…

Burves balss pārtrūka, ar šņākoņu viņa pieplaka grīdai, un pēc minūtes no viņas bija palikusi tikai netīra peļķe, kurā gulēja burves drēbes, lietussargs, sirmas matu šķipsnas un sudraba kurpīte.

Šajā brīdī virtuvē atgriezās Fregoza. Ķēkša ārkārtīgi brīnījās un priecājās par savas cietsirdīgās kundzes galu. Viņa pievāca lietussargu, drēbes un matus un iesvieda kaktā, lai vēlāk sadedzinātu. Iztrinuši netīro peļķi uz grīdas, Fregoza apskrēja pili, lai visiem pastāstītu priecīgo vēsti…

Bet Ella notīrīja un uzāva kurpīti, sameklēja Bastindas guļamistabā Lauvas krātiņa atslēgu un steidzās uz pagalmu izstāstīt saviem draugiem par ļaunās burves Bastindas brīnumaino galu.

Gļēvais Lauva šausmīgi nopriecājās, izdzirdis par Bastindas negaidīto bojā eju. Ella atvēra krātiņu, un viņš ar baudu paskraidījās pa pagalmu, izstaipīdams ķepas.

Totiņš ieradās virtuvē, lai savām acīm paskatītos uz briesmīgās Bastindas atliekām:

- Ha-ha-ha! - Totiņš jūsmoja, ieraudzījis kaktā netīru drēbju saini. - Izrādās, ka Bastinda nav bijusi stiprāka par tiem sniega vīriem, kādus zēni ziemās taisa pie mums Kanzasā. Cik žēl, Ella, ka tu agrāk to nebiji aptvērusi.

- Un labi, ka nebiju aptvērusi, - Ella iebilda. - Jo citādi diez vai man pietiktu dūšas apliet burvi, ja es zinātu, ka viņa no tā nomirs…

- Nu, viss ir labi, kas labi beidzies, - Totiņš jautri piekrita, - svarīgi ir tas, ka mēs atgriezīsimies Smaragda pilsētā ar uzvaru!

Pie Violetās pils sapulcējās liels bars Mirkšķoņu no visas apkārtnes, un Ella tiem paziņoja, ka tagad viņi ir brīvi. Tautas prieks nebija aprakstāms. Mirkšķoņi dejoja, knaukšķināja pirkstus un tik cītīgi mirkšķināja cits citam, ka pret vakaru tiem acis sāka asarot un tie vairs neko neredzēja sev apkārt.

Atbrīvojušies no verdzības, Ella un Lauva vispirms padomāja par Biedēkli un Dzelzs Malkas Cirtēju: vajadzēja parūpēties par uzticamo draugu glābšanu.

Daži desmiti ņiprāko Mirkšķoņu tūlīt Ellas un Lauvas vadībā devās tos uzmeklēt. Totiņš arī nepalika pilī: viņš cienīgi nosēdās uz sava lielā četrkājainā drauga muguras. Viņi gāja, kamēr nokļuva vietā, kur bija notikusi kauja ar Lidojošiem Mērkaķiem, un uzsāka meklēšanu. Dzelzs Malkas Cirtēju izvilka no aizas kopā ar viņa cirvi. Sainīti ar Biedēkļa drēbēm, izbalušām un apputējušām, atrada kalna galotnē. Ella nevarēja novaldīt asaras, uzskatot savu uzticamo draugu nožēlojamās atliekas.

Ekspedīcija atgriezās pilī, un Mirkšķoņi ķērās pie darba.

Biedēkļa uzvalku izmazgāja, salāpīja, iztīrīja, piebāza ar svaigiem salmiem, un - lūdzu! - Ellas priekšā atkal stāvēja viņas mīļais Biedēklis. Bet viņš nevarēja ne runāt, ne redzēt, jo lietus bija noskalojis no viņa sejas visu krāsu, un viņam nebija ne acu, ne mutes.

Mirkšķoņi atnesa otiņu un krāsas, un Ella sāka zīmēt Biedēklim acis un muti. Tiklīdz iezīmējās pirmā acs, viņš tūlīt jautri pamirkšķināja meitenei.

- Pacieties, draudziņ, - Ella laipni teica, - citādi tu paliksi greizacis…

Bet Biedēklis nejaudāja paciesties. Viņa mute vēl nebija pabeigta, kad viņš jau sāka pļāpāt.

- Kls… Dkls… Sird… Esmu Biedēklis, drošsirdīgais, izveicīgais… Ak, kāds prieks! Es atkal esmu pie Ellas!…

Jautrais Biedēklis ar savām mīkstajām rokām apkampa Ellu, Lauvu un Totiņu…

Ella apjautājās Mirkšķoņiem, vai starp tiem neesot izveicīgu kalēju. Izrādījās, ka Mirkšķoņu zeme jau izsenis slavena ar lieliskiem pulksteņmeistariem, zeltkaļiem, mehāniķiem. Uzdzirduši, ka runa ir par Dzelzs Cilvēka - Ellas biedra atjaunošanu, Mirkšķoņi apliecināja, ka ikviens no viņiem ir gatavs darīt visu Glābēja Ūdens fejas labā, - tā viņi bija iesaukuši meiteni.

Malkas Cirtēju atjaunot, izrādījās, nebija tik viegli kā Biedēkli. Visizveicīgākie zemes meistari trīs dienas un četras naktis strādāja pie viņa sakropļotā sarežģītā mehānisma. Viņi klaudzināja āmuriņus, zāģēja ar zāģīšiem, kniedēja, lodēja, slīpēja…