Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Ceļinieki negribot palieca galvas uz leju, atcerēdamies iepriekšējo sastapšanos ar Mērkaķiem. Bet bars klusi nolaidās, un barvedis godbijīgi paklanījās Ellai.

- Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures pārvaldītāja?

-Aiznesiet mūs uz Smaragda pilsētu!

- Tiks izpildīts!

Viens mirklis - un ceļinieki atradās augstu gaisā. Ellu nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis un viņa sieva; Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs sēdēja jāšus; Lauvu bija satvēruši vairāki spēcīgi mērkaķi; kāds jauns mērkaķītis stiepa Totiņu, bet sunītis to rēja un mēģināja tam iekost. Sākumā ceļiniekiem bija baigi, bet drīz vien viņi nomierinājās, redzēdami, cik brīvi gaisā jūtas Mērkaķi. -

- Kāpēc jūs paklausāt Zelta Cepures īpašniekam? - Ella jautāja.

Un Lidojošo Mērkaķu barvedis izstāstīja Ellai notikumu, kā priekš daudziem gadsimtiem Lidojošo Mērkaķu cilts apvainojusi varenu feju. Par sodu feja pagatavojusi burvju Cepuri. Lidojošiem Mērkaķiem jāizpilda Cepures īpašnieka trīs vēlēšanās, bet pēc tam viņam vairs nav pār tiem varas. Bet, ja Cepure pāriet citās rokās, tas atkal var pavēlēt Mērkaķu ciltij. Pirmā Zelta Cepures īpašniece bijusi feja, kas to pagatavojusi. Pēc tam cepure daudzas reizes gājusi no rokas rokā, kamēr nokļuvusi pie ļaunās Bastindas, bet no tās pie Ellas.

Pēc stundas parādījās Smaragda pilsētas torņi, un Mērkaķi saudzīgi nolaida Ellu un viņas ceļa biedrus pie pašiem vārtiem, uz dzelteniem ķieģeļiem bruģētā ceļa.

Bars uzspurdza gaisā un trokšņodams pazuda.

Ella piezvanīja. Iznāca Vārtu Sargs un ārkārtīgi izbrīnījās:

- Jūs esat atgriezušies?

- Kā redzat! - ar pašcieņu teica Biedēklis.

- Bet jūs taču devāties pie Violetās zemes ļaunās burves?

- Mēs bijām pie viņas, - atbildēja Biedēklis un cienīgi piesita ar spieķi pie zemes. - Tiesa, nevaram lielīties, ka mēs būtu tur jautri pavadījuši laiku.

- Un jūs aizgājāt no Violetās zemes bez Bastindas atļaujas? - pārsteigtais Vārtu Sargs prašņāja.

- Mēs viņas atļauju nemaz neprasījām! - Biedēklis turpināja. - Ziniet, viņa taču ir izkususi!

- Kā? Izkususi? Jauka, apburoša ziņa! Bet kas tad viņu izkausēja?

- Protams, ka Ella! - svarīgi pateica Lauva.

Vārtu Sargs zemu paklanījās Ellai, ieveda ceļiniekus savā istabā un atkal uzlika tiem jau pazīstamās brilles. Un atkal visa apkārtne burvīgi pārvērtās, viss iezaigojās maigā, zaļā krāsā…

Ceļinieki pa jau pazīstamām ielām devās uz Gudvina pili. Pa ceļam Vārtu Sargs nenocietās un vienam otram no iedzīvotājiem pastāstīja par briesmīgās Bastindas bojā eju. Ziņa ātri izplatījās pa visu pilsētu, un drīz vien aiz Ellas un viņas draugiem līdz pašai pilij soļoja liels godbijīgu dīkdieņu bars.

Zaļbārdainais Kareivis stāvēja postenī un, kā vienmēr, raudzījās spogulī, un ķemmēja savu lielisko bārdu. Šoreiz pūlis bija salasījies tik liels un kliedza tik skaļi, ka piesaistīja Kareivja uzmanību jau pēc desmit minūtēm. Dins Hiors ļoti nopriecājās par ceļinieku atgriešanos no bīstamā gājiena, izsauca zaļo meiču, un tā ierādīja viņiem agrākās istabas.

- Lūdzu, paziņojiet Lielajam Gudvinam par mūsu atgriešanos, - Ella teica Kareivim, - un pasakiet, ka mēs lūdzam mūs pieņemt… Un katrā ziņā, katrā ziņā piebilstiet, ka es esmu no Kanzasas…

- No Kanzasas? - Kareivis izbrīnā atkārtoja. - Dīvains nosaukums. Pacentīšos neaizmirst… - Viņš aizgāja, domīgi murminādams zem deguna: "Kanzasa, Kanzasa, Kanzasa…" Viņš jau bija gandrīz nozudis, kad pēkšņi pabāza galvu puspavērtajās durvīs un tik skaļi iekliedzās "Kanzasa?", ka sabiedēja Ellu.

Pēc dažām minūtēm Kareivis atgriezās un teica:

- Pie troņa zāles durvīm es skaļā balsī pateicu jūsu lūgumu, bet nesaņēmu no Lielā Gudvina nekādu atbildi. Es neaizmiršu piebilst, ka jūs esat no Kan… zasas, bet arī tas nelīdzēja…

Kareivis katru dienu ieradās pie troņa zāles durvīm un ziņoja par ceļinieku vēlēšanos redzēt Gudvinu, un katrreiz atbilde bija kapa klusums.

Pagāja nedēļa. Gaidīšana kļuva neizturami mokoša. Ceļinieki bija cerējuši, ka Gudvina pilī viņus uzņems silti. Burvja vienaldzība viņus biedēja un kaitināja.

- Vai tikai viņš nav nomiris? - domīgi minēja Ella.

- Nē, nē! Gluži vienkārši viņš negrib pildīt savus solījumus un slēpjas no mums! - sašutis teica Biedēklis. - Protams, viņam žēl smadzeņu un sirds, un drosmes-tās taču ir vērtīgas lietas! Bet tad nevajadzēja mūs sūtīt pie ļaunās burves Bastindas, kuru mēs tik drošsirdīgi iznīcinājām!

Sadusmotais Biedēklis paziņoja Kareivim:

- Pasakiet Gudvinam: ja viņš mūs nepieņems, mēs izsauksim Lidojošos Mērkaķus. Sakiet Gudvinam, ka mēs esam viņu saimnieki, mums pieder Zelta Cepure, - pikapu, trikapu! - un, kad ieradīsies Lidojošie Mērkaķi, taa mēs ar viņu parunāsim!

Dins Hiors^aizgāja un atgriezās ļoti drīz.

- Gudvins Šausmīgais jūs visus pieņems rīt tieši pulksten desmitos no rīta troņa zālē. Lūgums nenokavēties! Un, zināt ko, - viņš klusi iečukstēja Ellai ausī, - viņš, liekas, nobijās. Jo viņam jau bijusi darīšana ar Lidojošiem Mērkaķiem, un tāpēc viņš zina, kas tie par zvēriem.

Ceļotāji pavadīja nemierīgu nakti un no rīta noliktajā laikā sapulcējās pie troņa zāles durvīm.

Durvis atvērās, un viņi iegāja zālē. Katrs iedomājās ieraudzīt Gudvinu tādā izskatā, kādā tas bija viņiem parādījies pirmo reizi. Bet viņi izbrīnījās, redzēdami, ka zālē neviena nav. Tur valdīja svinīgs un baigs klusums, un ceļiniekus pārņēma bailes: ko gan viņiem gatavo Gudvins?

Viņi nodrebēja kā no piepeša pērkona grāviena, kad tukšajā istabā ierunājās balss:

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kāpēc jūs mani traucējat?

Ella un viņas draugi paskatījās visapkārt - neviena nebija.

- Kur jūs esat? - trīcošā balsī jautāja Ella.

- Es esmu visur! - svinīgi atbildēja balss. - Es varu pieņemt ikkatru izskatu un kļūstu neredzams, ja gribu. Pieejiet pie troņa, es ar jums runāšu!

Ceļinieki pagāja dažus soļus uz priekšu. Visi Šausmīgi baidījās, izņemot Dzelzs Malkas Cirtēju un Totiņu. Dzelzs Malkas Cirtējam nebija sirds, bet Totiņš nesaprata, kā var baidīties no balsīm.

- Runājiet! - atskanēja balss.

- Lielais Gudvin, mēs atnācām jūs lūgt izpildīt jūsu solījumus!

- Kādus solījumus? - jautāja balss.

- Jūs apsolījāt nogādāt mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas, tiklīdz Mirkšķoņi būs atbrīvoti no Bastindas varas.

- Un man jūs apsolījāt iedot smadzenes!

- Un man sirdi!

- Un man drosmi!

- Bet vai Mirkšķoņi tiešām ir atbrīvoti? - jautāja balss, un Ellai likās, ka tā ietrīcējās.

- Jā! - meitene atbildēja. - Es aplēju ļauno Bastindu ar ūdeni, un viņa izkusa.

- Pierādījumus, pierādījumus! - uzstājīgi teica balss.

- Pikapu, trikapu, - Biedēklis iesaucās. - Vai tad jūs, kas esat visur, neredzat Ellai galvā Zelta Cepuri? Jeb vai jūs gribat, lai mēs kā pierādījumus izsaucam Lidojošos Mērkaķus, bambara, čufara?!

- Ai nē, nē, es jums ticu! - balss steidzīgi viņus pārtrauca. - Bet tas ir tik negaidīti!… Labi, atnāciet parīt, es padomāšu par jūsu lūgumiem.