Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Kur jūs ņēmāt tik daudz zaļā marmora? - Ella pajautāja.

- Un smaragdu? - piebilda Biedēklis.

- Un tik daudz visvisādu zaļu lietu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Pacietieties, mani draugi! Drīz jūs uzzināsiet visus manus noslēpumus, - pasmaidīdams teica Gudvins. - Manā pilsētā nav vairāk zaļuma kā kurā katrā citā. Viss atkarīgs, - viņš noslēpumaini pazemināja balsi, - viss atkarīgs no zaļajām brillēm, kuras mani pavalstnieki nekad nenoņem.

- Kā? - Ella iesaucās. - Tātad namu un ielu marmors…

- Ir balts, mans bērns!

- Un smaragdi? - jautāja Biedēklis.

- Vienkāršs stikls, tikai labākās šķirnes! - Gudvins lepni piebilda. - Es nežēloju izdevumus. Bez tam pilsētas torņu smaragdi ir īsti. Jo tie taču redzami no tālienes.

Ella un viņas draugi brīnījās arvien vairāk un vairāk. Tagad meitene saprata, kāpēc lentīte ap Totiņa kaklu kļuva balta, tiklīdz viņi bija izgājuši no Smaragda pilsētas.

Bet Gudvins mierīgi turpināja:

- Smaragda pilsētas celšana turpinājās vairākus gadus. Kad tā bija nobeigta, mums radās patvērums pret ļaunajām burvēm. Tajā laikā es vēl biju jauns. Man likās, ka tad, ja es būšu tautai tuvs, tie uzminēs, ka esmu parasts cilvēks. Bet tad izbeigtos mana vara. Un es noslēdzos troņa zālē un tās apkārtējās istabās. Es pārtraucu sakarus ar visu pasauli, pat ar saviem apkalpotājiem. Es pagatavoju piederumus, ko jūs jau redzējāt, un sāku darīt brīnumus. Es piesavināju sev svinīgos vārdus Lielais un Šausmīgais. Pēc dažiem gadiem tauta bija aizmirsusi manu īsto izskatu, un pa visu zemi par mani klīda visdažādākās baumas. Bet es to vien arī tīkoju un visvisādi centos uzturēt savu lielā brīnumdara slavu. Visumā tas man izdevās, bet gadījās arī kļūmes. Liela neveiksme bija mans karagājiens pret Bastindu. Lidojošie Mērkaķi sakāva manu karapulku. Par laimi, es izbēgu un izglābos no gūsta. Kopš tā laika es šausmīgi baidījos no burvēm. Pietiktu viņām uzzināt, kas es esmu īstenībā, un man būtu beigas: jo es taču neesmu burvis! Un kā es priecājos, kad uzzināju, ka Ellas mājiņa nospiedusi Gingemu! Es spriedu, ka labi būtu bijis iznīcināt arī otras ļaunās burves varu. Lūk, kāpēc es tik uzstājīgi jūs sūtīju pret Bastindu. Bet tagad, kad Ella viņu izkausējusi, man kauns atzīties, ka nevaru izpildīt savus solījumus! - ar nopūtu pabeidza Gudvins.

- Manuprāt, jūs esat slikts cilvēks, - teica Ella.

-Ai nē, mans bērns! Es neesmu slikts cilvēks, bet ļoti slikts burvis!

- Tātad es nedabūšu no jums smadzenes? - ievaidē­damies jautāja Biedēklis.

- Kam jums smadzenes? Ja spriežu pēc visa, ko par jums zinu, jums saprašana nav sliktāka kā kuram katram cilvēkam ar smadzenēm, - Gudvins paglaimoja Biedēklim.

- Var būt arī tā, - Biedēklis piekrita, - tomēr bez smadzenēm es būšu nelaimīgs.

Gudvins uzmanīgi pavērās viņā.

- Bet vai jūs zināt, kas ir smadzenes? - viņš jautāja.

- Nē! - Biedēklis atzinās. - Nav ne nojautas, kā tās izskatās.

- Labi! Atnāciet pie manis rīt, un es piepildīšu jūsu galvu ar pirmšķirīgām smadzenēm. Bet jums pašam jāiemācās tās izlietot.

- O, es iemācīšos! - priecīgi iesaucās Biedēklis. - Dodu jums vārdu, ka iemācīšos! Ei-hei-hei-ho! Drīz man būs smadzenes! - uzdejodams iedziedājās laimīgais Biedēklis.

Gudvins skatījās viņā smaidīdams.

- Un kā būs ar drosmi? - kautri ieminējās Lauva.

- Jūs esat drosmīgs zvērs! - Gudvins atbildēja. - Jums tikai trūkst ticības saviem spēkiem. Un bez tam - katra dzīva būtne baidās briesmu, bet drosme - tā ir spēja pārvarēt bailīgumu. Jūs savu bailīgumu pārvarēt protat.

- Bet jūs dodiet man tādu drosmi, - Lauva viņu tiepīgi pārtrauca, - lai es nekā nebaidītos.

- Labi, - šķelmīgi pasmaidīdams, teica Gudvins. -Atnāciet rīt, un jūs to dabūsiet.

- Vai tā jums vārās katlā zem zelta vāciņa? - Biedēklis apjautājās.

- Gandrīz tā! Kas jums to stāstīja? - Gudvins brīnījās.

- Fermeris, kas dzīvo pie ceļa uz Smaragda pilsētu.

- Viņš labi pārzina manus apstākļus, - Gudvins īsi piezīmēja.

- Bet vai man jūs dosiet sirdi? - Dzelzs Malkas Cirtējs jautāja.

- Sirds daudzus cilvēkus padara nelaimīgus, - Gudvins atteica. - Sirds nav nekāda sevišķā priekšrocība.

- Par to vēl var strīdēties, - Dzelzs Malkas Cirtējs noteikti iebilda. - Es visas nelaimes pacietīšu bez kurnēšanas, ja man būs sirds.

- Labi. Rīt jums būs sirds. Es tomēr tik ilgus gadus esmu bijis burvis, ka grūti būtu bijis neko neiemācīties.

- Un kā ar atgriešanos Kanzasā? - jautāja Ella, un viņas sirds sāka pukstēt straujāk.

- Ak mans bērns! Tas ir ļoti grūts uzdevums. Bet ļauj man dažas dienas laika, un varbūt es varēšu tevi dabūt kalniem pāri…

- Jūs varēsiet, katrā ziņā varēsiet! - Ella priecīgi iesaucās. - Jo Villinas burvību grāmatā taču ir teikts, ka es atgriezīšos mājās, ja palīdzēšu trim būtnēm panākt viņu viskarstāko vēlēšanos piepildījumu.

- Droši vien tā arī būs, - Gudvins piekrita un pamācoši piebilda: - Burvību grāmatām vajag ticēt. Bet tagad ejiet, mani draugi, un jūtieties manā pilī kā mājās. Mēs tiksimies katru dienu. Bet nevienam, it nevienam nesakiet, ka es esmu Krāpnieks.

Draugi apmierināti atstāja Gudvina troņa zāli, un Ellai radās stipra cerība, ka Lielais un Šausmīgais Krāpnieks nogādās viņu Kanzasā.

.

Otrā rītā Biedēklis jautrā omā devās pie Gudvina saņemt smadzenes.

- Mani draugi! - viņš uzsauca. - Kad atgriezīšos, es būšu uz mata tāds kā visi cilvēki!

- Es tevi mīlu arī tādu, kāds tu esi patlaban, - meitene vienkārši noteica.

- Tas ir ļoti labi. Bet tad tu redzēsi, kāds es būšu, kad manās jaunajās smadzenēs sāks rosīties lielas domas!

Burvis laipni sagaidīja Biedēkli.

- Jūs taču nedusmosieties, mans draugs, ka es jums nocelšu galvu? - viņš jautāja. - Man tā jāpiebāž ar smadzenēm.

- O, lūdzu, lūdzu, nekautrējieties! - jautri atbildēja Biedēklis. - Celiet vien nost un turiet pie sevis, cik ilgi gribat. Tāpēc es nejutīšos sliktāk.

Gudvins nocēla Biedēkļa galvu un apmainīja salmus pret maisiņu ar klijām, kam vēl piejauca klāt adatiņas un kniepadatas. Pēc tam uzlika galvu savā vietā un apsveica Biedēkli:

- Tagad jūs esat gudrs cilvēks - jums ir jaunas vislabākās šķirnes smadzenes.

Biedēklis silti pateicās Gudvinam un steidzās pie draugiem. Ella aplūkoja viņu ar ziņkāri. Biedēkļa galva bija uzpūtusies, no tās rēgojās ārā adatiņas un kniepadatas.

- Kā tu jūties? - Ella gādīgi apjautājās.

- Es sāku justies gudrs! - Biedēklis lepni atbildēja.

- Man tikai vēl jāiemācās jauno smadzeņu lietošana, un tad es kļūšu ievērojams cilvēks.

- Bet kāpēc no tavām smadzenēm lien ārā adatas? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Tās ir viņa prāta asuma pierādījums, - uzminēja Gļēvais Lauva.

Redzēdams Biedēkli tik apmierinātu, Dzelzs Malkas Cirtējs ar lielām cerībām devās pie Gudvina.

- Man vajadzēs izgriezt caurumu jūsu krūtīs, lai varētu tajās ielikt sirdi, - Gudvins brīdināja.

- Esmu jūsu rīcībā, - Dzelzs Malkas Cirtējs atbildēja.

- Grieziet, kur vien gribat.

Gudvins izcirta Malkas Cirtēja krūtīs nelielu caurumu un parādīja viņam skaistu zīda sirdi, kas bija pildīta ar zāģu skaidām.