Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Kļuvis par valdnieku, Biedēklis tūlīt bija īstenojis savu senseno sapni: viņš iegādājās zaļu samta uzvalku un jaunu cepuri, pie kuras malām pavēlēja piešūt sudraba zvārgulīšus no vecās cepures; kājās viņam spīdēja spoži nospodrināti, zaļi zābaki no vislabākās ādas.

- Mēs dzīvosim bez bēdu, - jaunais valdnieks paziņoja. - Mums pieder pils un visa Smaragda pilsēta. Kad iedomājos, ka vēl nesen es uz lauka biedēju vārnas, bet tagad esmu Smaragda pilsētas valdnieks, tad, teikšu atklāti, man nav ko kurnēt pret likteni.

Totiņš tūlīt atvēsināja mazliet uzpūtīgu kļuvušo Biedēkli:

- Bet kam tev jāpateicas par visu šo tavu labklājību?

- Protams, ka Ellai! - Biedēklis nokaunējās. - Ja nebijis Ellas, es vēl tagad kvernētu mieta galā…

-Ja tevi jau nebūtu sapluinījušas vētras un saknābājušas vārnas, - piebilda Malkas Cirtējs. - Es pats arī rūsētu dziļā mežā… Daudz, ļoti daudz mūsu labā darījusi Ella. Es taču ieguvu sirdi, bet tā bija mana viskarstākā vēlēšanās!

- Par mani nav pat ko runāt! - noteica Lauva. - Tagad es esmu drošsirdīgāks par visiem zvēriem pasaulē. Man tā gribētos, lai pilij uzbruktu cilvēkēdāji vai zobenzobu tīģeri, - es ar viņiem izrēķinātos!

- Ja tikai Ella paliktu pilī! - turpināja Biedēklis, - mēs dzīvotu laimīgi!

- Tas nav iespējams! - meitene teica. - Es gribu atgriezties Kanzasā pie tētiņa un māmiņas!

- Kā to lai izdara? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs. - Biedēkli, mīļais draugs, tu esi par mums visiem gudrāks, laid darbā savas jaunās smadzenes!

Biedēklis sāka domāt tik cītīgi, ka adatiņas un kniepadatas spraucās ārā no viņa galvas.

- Jāizsauc Lidojošie Mērkaķi! - pēc ilgām pārdomām viņš noteica. - Lai viņi tevi aiznes uz dzimteni!

- Bravo, bravo! - iesaucās Ella. - Es pavisam biju tos aizmirsusi…

Viņa atnesa Zelta Cepuri, uzlika to galvā un noskaitīja burvju vārdus. Pa atvērtajiem logiem zālē iebruka Lidojošo Mērkaķu bars.

- Ko tu vēlies, Zelta Cepures valdniece? - jautāja barvedis.

- Pārnesiet mūs ar Totiņu pāri kalniem un nogādājiet Kanzasā.

Barvedis papurināja galvu.

- Kanzasa ir aiz Gudvina zemes robežām. Mēs nevaram turp lidot. Man ļoti žēl, bet Cepures otro burvību tu esi veltīgi iztērējusi.

Viņš atvadoties paklanījās, un bars trokšņodams aizjoņoja.

Ella bija izmisusi. Biedēklis atkal sāka domāt, un viņa galva piepūtās no saspringuma. Ella pat izbijās, ka viņam kas nenotiek.

- Pasaukt Kareivi! - Biedēklis pavēlēja.

Šausmu pārņemts, Dins Hiors ienāca troņa zālē, kur Gudvina laikā nekad nebija kāju spēris. Viņam palūdza padomu.

- Neviens, izņemot Gudvinu, nav šķērsojis kalnus, - teica Kareivis. - Bet es domāju, ka Ellai palīdzētu labā burve Stella no Rožainās zemes. Viņa ir varenākā no visām šīs zemes burvēm: viņa zina mūžīgās jaunības noslēpumu. Kaut gan ceļš uz viņas zemi ir grūts, es tomēr iesaku doties pie Stellas.

Kareivis godbijīgi paklanījās valdniekam un izgāja.

- Ellai vajadzēs doties uz Rožaino zemi. Jo, ja Ella paliks šeit, pilī, tad viņa nekad nenokļūs Kanzasā. Smaragda pilsēta - tā nav Kanzasa, un Kanzasa - tā nav Smaragda pilsēta, - runāja Biedēklis.

Pārējie klusēja, viņa vārdu gudrības pārņemti.

- Es iešu Ellai līdzi, - piepeši teica Lauva. - Man apnikusi pilsēta. Es esmu meža zvērs un esmu noilgojies pēc mežiem. Bez tam jāapsargā Ella viņas ceļojumā.

- Pareizi! - iesaucās Dzelzs Malkas Cirtējs. - lešu uztrīt cirvi, tas, šķiet, kļuvis truls.

Ella priecīga metās pie Dzelzs Malkas Cirtēja.

- Mēs iziesim rīt no rīta, - teica Biedēklis.

- Kā?! Tu arī iesi?! - visi pārsteigti iesaucās. - Bet Smaragda pilsēta?

- Pagaidīs manu atgriešanos! - aukstasinīgi noteica Biedēklis. - Bez Ellas es būtu sēdējis uz mieta kviešu laukā un baidījis vārnas. Bez Ellas es nebūtu dabūjis savas lieliskās smadzenes. Bez Ellas es nebūtu kļuvis par Smaragda pilsētas valdnieku. Un, ja pēc visa tā es pamestu Ellu nelaimē, tad jūs, mani draugi, varētu Biedēkli nosaukt par nepateicīgu un jums būtu taisnība!

Jaunās smadzenes bija Biedēkli padarījušas daiļrunīgu.

Ella no visas sirds pateicās draugiem.

- Rīt, rīt ceļā! - viņa jautri iesaucās.

- Ei-hei-hei-ho! Rīt, rīt ceļā! - iedziedājās Biedēklis un, bailīgi atskatījies, aizspieda sev muti: viņš taču bija Smaragda pilsētas valdnieks, un zaudēt cieņu nu gan nedrīkstēja!

Par pilsētas pārvaldnieku līdz savam atgriešanās brīdim Biedēklis iecēla Kareivi. Dins Hiors tūlīt nosēdās uz troņa un apliecināja Biedēklim, ka viņa prombūtnes laikā viss būšot vislabākā kārtībā, jo viņš, Kareivis, nevienu mirkli neatstāšot savu posteni un pat ēdīšot un gulēšot uz troņa. Tātad neviens nevarēšot sagrābt varu, kamēr valdnieks ceļošot.

*

Agri no rīta Ella un viņas draugi pienāca pie pilsētas vārtiem. Vārtu Sargs nobrīnījās, ka viņi atkal dodas tālā un bīstamā ceļojumā.

- Jūs esat mūsu valdnieks, - viņš teica Biedēklim, - un jums jāatgriežas pēc iespējas ātri.

- Man jānogādā Ella Kanzasā, - Biedēklis augstmanīgi atbildēja. - Nododiet maniem pavalstniekiem sveicienu, un lai viņi par mani neraizējas; mani nevar ievainot, un es atgriezīšos sveiks un vesels.

Ella draudzīgi atvadījās no Vārtu Sarga, kas visiem noņēma brilles, un ceļinieki devās uz dienvidiem. Laiks bija brīnišķīgs, visapkārt pletās apburoši skaista zeme, un visi bija lieliskā garastāvoklī.

Ella ticēja, ka Stella viņu nogādās Kanzasā; Totiņš skaļi sapņoja par to, kā viņš pārmācīs lielībnieku Hektoru; Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs priecājās, ka palīdz Ellai; Lauva baudīja savas drosmes apziņu, vēlējās sastapties ar zvēriem un pierādīt tiem, ka ir viņu karalis.

Nogājuši labu gabalu, ceļinieki pēdējo reizi atskatījās uz Smaragda pilsētas torņiem.

- Bet Gudvins nemaz nebija tik slikts burvis, - Dzelzs Malkas Cirtējs ieteicās.

- Nepavisam! - piekrita Biedēklis. - Viņš taču prata man iedot smadzenes! Un vēl tik asas smadzenes!

- Gudvinam tikai vajadzēja iedzert drusku drosmes, ko viņš sagatavoja man, un būtu iznācis cilvēks ka vai nu! - sacīja Lauva.

Ella klusēja. Gudvins nebija izpildījis solījumu nogādāt viņu Kanzasā, bet meitene viņu nevainoja. Viņš darīja visu, ko varēja, un ne viņš vainīgs, ka nodoms neizdevās. Jo, kā atzinās arī pats Gudvins, viņš nemaz nebija burvis.

Vairākas dienas ceļinieki gāja taisni uz dienvidiem. Fermas gadījās arvien retāk un retāk, līdz pavisam nozuda. Visapkārt līdz pat apvārsnim pletās stepe. Pat medījumu šajās tuksnesīgajās vietās bija maz, un Lauvam vajadzēja naktīs ilgi klīst apkārt, laupījumu meklējot. Totiņš nevarēja Lauvu pavadīt viņa tālajās pastaigās, bet tas atgriezdamies arvien pārnesa zobos gaļas gabaliņu arī draugam.

Ceļiniekus nebiedēja grūtības, un viņi gāja un gāja uz priekšu.

Kādreiz pusdienas laikā viņus apturēja plata upe ar vītoliem apaugušiem, lēzeniem krastiem. Visi noraizējušies paskatījās cits uz citu.

- Vai taisīsim plostu? - jautāja Dzelzs Malkas Cirtējs.

Biedēklis izmisis saviebās: viņš nebija aizmirsis

piedzīvojumu ar kārti ceļā uz Smaragda pilsētu.

- Labāk lai mūs pārnes Lidojošie Mērkaķi, - viņš noburkšķēja. - Ja es atkal iestrēgšu upes vidū, nebūs neviena, kas mani glābtu: stārķu taču te nav.