- Grūti uzrāpties šajā kalnā! - sacīja Biedēklis. - Bet kalns - tas taču nav līdzena vieta, un, ja nu tas mūsu priekšā stāv, tad mums tam jātiek pāri…
Un viņš sāka rāpties augšup, cieši piespiezdamies pie klints un aizķerdamies aiz katra izciļņa. Pārējie sekoja Biedēklim.
Viņi jau bija pakāpusies diezgan augstu, kad pēkšņi aiz klints rupja balss uzsauca:
- Atpakaļ!
- Kas tur ir? - jautāja Biedēklis.
Aiz klints parēgojās kāda dīvaina galva.
- Šis kalns ir mūsu, un nevienam nav atļauts iet tam pāri.
- Bet mums taču jātiek pāri, - Biedēklis pieklājīgi iebilda. - Mēs ejam uz Stellas zemi, un cita ceļa te nav.
- Ejiet, bet pāri netiksiet.
Uz klints, skaļi smiedamies, uzlēca mazs, resns cilvēciņš ar lielu galvu uz īsa kakla. Viņa resnās rokas bija sažmiegtas milzīgās dūrēs, ar kurām viņš draudēja ceļiniekiem. Cilvēciņš šķita ne visai spēcīgs, un Biedēklis drošsirdīgi līda uz augšu.
Bet tad notika kaut kas dīvains. Neparastais cilvēciņš piesita kājas pie zemes, palēcās gaisā kā gumijas bumba un no lidojuma iesitās ar galvu un spēcīgajām dūrēm Biedēklim krūtīs. Biedēklis kūleņodams novēlās kalna pakājē, bet cilvēks, veikli nostājies uz kājām, skaļi smējās un uzsauca:
- A-la-lā! Lūk, tā to dara pie mums, Lecoņiem!
Un it kā pēc signāla no klinšu un pauguru aizmugures izlēca simtiem Lecoņu.
- A-la-lā! A-la-lā! Mēģiniet iet pāri! - nogranda daudzbalsīgs koris.
Lauva saniknojās un strauji metās uzbrukumā, bargi rēkdams un kulstīdams asti gar sāniem. Bet vairāki Lecoņi, uzlidojuši gaisā, viņam tā iebelza ar savām plakanajām galvām un spēcīgajām dūrēm, ka Lauva novēlās pa kalna sllpni, kūleņodams un ņaudēdams aiz sāpēm kā visvienkāršākais kaķis. Viņš piecēlās nokaunējies un klibodams aizvilkās uz kalna pakāji.
Dzelzs Malkas Cirtējs savicināja cirvi, pārbaudīja locītavu lokanību un noteiktā gaitā kāpa augšup.
- Nāc atpakaļ, nāc atpakaļ! - Ella iekliedzās un raudādama saķēra viņu aiz rokas. - Tu sašķīdīsi pret klintīm! Kā mēs tevi samontēsim šajā nomaļajā zemē?
Ellas asaras acumirklī piespieda Dzelzs Malkas Cirtēju atgriezties.
- Pasauksim Lidojošos Mērkaķus, - ieteica Biedēklis. -Te bez viņiem galā netiksim, pikapu, trikapu!
Ella nopūtās:
- Ja Stella mūs sagaidīs naidīgi, mēs būsim neaizsargāti…
Un te pēkšņi ierunājās Totiņš:
- Kauns atzīties gudram sunim, bet patiesību nenoslēpsi: mēs abi, Ella, esam šausmīgi muļķi!
- Kāpēc? - Ella brīnījās.
- Jā gan! Kad mūs abus nesa Lidojošo Mērkaķu barvedis, viņš mums izstāstīja Zelta Cepures vēsturi, bet mēs no tā neizdarījām… kā to saka cilvēki?… - Totiņš padomāja. - Jā, neizdarījām secinājumus. Cepuri taču var atdot citam!
- Nu, un tad? - Ella vēl arvien nesaprata.
- Kad tu būsi izlietojusi pēdējo Zelta Cepures burvību, tad atdod to Biedēklim, un viņam atkal būs trīs burvības…
- Urā, urā! - visi iekliedzās. - Totiņ, tu esi mūsu glābējs!
- Žēl, protams, - sunītis pazemīgi teica, - ka šī spīdošā doma man neienāca prātā agrāk. Tad mēs nebūtu cietuši plūdos…
- Neko darīt, - teica Ella. Kas pagājis, to neatsauksi…
- Paga, paga, - iejaucās Biedēklis. - Kā tad tas iznāk?… Trīs un trīs, un trīs… - Viņš ilgi skaitīja uz pirkstiem. - Iznāk, ka es un Malkas Cirtējs, un Lauva - mēs varam pavēlēt Lidojošiem Mērkaķiem vēl veselas deviņas reizes…
- Un mani tu aizmirsi? - aizvainots teica Totiņš. - Es taču arī varu būt Zelta Cepures īpašnieks!
- Es tevi neaizmiršu, - nopūzdamies atzinās Biedēklis, - bet es neprotu skaitīt tālāk par desmit…
- Valdniekam tas ir milzīgs trūkums, - Dzelzs Malkas Cirtējs nopietni piezīmēja, - un es brīvajā laikā tevi pamācīšu.
Tagad Ella droši varēja iztērēt savu pēdējo burvību. Viņa skaitīja burvju vārdus, bet Biedēklis tos atkārtoja, dejodams aiz prieka un ar dūrēm draudēdams kareivīgajiem Lecoņiem.
Gaisā atskanēja troksnis, un Lidojošo Mērkaķu bars nolaidās zemē.
- Ko pavēlēsiet, Zelta Cepures īpašniece? - barvedis jautāja.
- Aiznesiet mūs uz Stellas pili, - Ella atbildēja.
- Tiks izpildīts!
Un ceļinieki acumirklī atradās gaisā.
Lidojot pāri kalniem, Biedēklis briesmīgi vaibstījās pret Lecoņiem un šausmīgi lamājās. Lecoņi lēkāja augstu gaisā, bet nevarēja Mērkaķus aizsniegt un trakoja aiz dusmām.
Kalns un pēc tam arī visa Lecoņu zeme drīz palika aiz muguras, un ceļinieku skatam atklājās gleznainā, auglīgā Pļāpoņu zeme, kurā valdīja labā burve Stella.
Pļāpoņi bija mīlīgi, laipni ļaudis un labi strādnieki. Viņu vienīgais trūkums bija tas, ka viņi ārkārtīgi mīlēja pļāpāt. Pat vienatnē atrazdamies, viņi stundām ilgi runājās paši ar sevi. Varenā Stella nekādi nevarēja viņus atradināt no pļāpāšanas. Kādreiz viņa tos padarīja mēmus, bet Pļāpoņi drīz atrada izeju: viņi iemācījās sarunāties žestiem un augām dienām pulcējās ielās un laukumos, plātīdami rokas (protams, strādāt šai laikā viņi nevarēja!). Stella redzēja, ka Pļāpoņus izmācīt pat viņai nav pa spēkam, un atdeva tiem balsi.
Pļāpoņu zemē iecienīta bija rožainā krāsa, tāpat kā Gremoņiem gaišzilā, Mirkšķoņiem violetā, bet Smaragda pilsētā zaļā. Mājas un žogi bija izkrāsoti rožainā krāsā, bet iedzīvotāji ģērbās spilgti rožsārtās drēbēs.
Mērkaķi nolaida Ellu ar draugiem Stellas pils priekšā. Sardzē pie pils stāvēja trīs skaistas meitas. Viņas ar izbrīnu un bailēm noskatījās uz Lidojošiem Mērkaķiem.
- Sveika, Ella! - draudzīgi teica Mērkaķu barvedis. - Šodien tu mūs izsauci pēdējo reizi.
- Sveiki, sveiki! - iesaucās Ella. - Liels paldies!
Un Mērkaki aizlaidās trokšņodami un smiedamies.
- Pārāk nepriecājieties! - viņiem pakaļ nosauca Biedēklis. - Nākamreiz jums būs jauns pavēlnieks, un no tā jūs tik viegli vaļā netiksiet!
- Vai var satikt labo burvi Stellu? - sirdij pamirstot, jautāja Ella.
- Sakiet, kas jūs esat un kāpēc te ieradāties, un es jūs pieteikšu, - atbildēja vecākā.
Ella izstāstīja, un meitene devās pieteikt, bet pārējās apstāja ceļiniekus ar jautājumiem. Bet viņas vēl nebija paspējušas neko uzzināt, kad meitene atgriezās:
- Stella lūdz jūs pilī.
Ella nomazgājās, Biedēklis notīrījās, Dzelzs Malkas Cirtējs ieeļļoja locītavas un rūpīgi tās nopulēja ar lupatiņu un nažu pulveri, bet Lauva ilgi purinājās, izkratīdams putekļus. Viņus pabaroja ar sātīgām pusdienām, bet pēc tam ieveda grezni uzpostā rožainā zālē, kur uz troņa sēdēja burve Stella. Ellai viņa šķita ļoti skaista un laba, un apbrīnojami jauna, kaut gan jau daudzus gadu simteņus valdīja Pļāpoņu zemē. Stella laipni uzsmaidīja ienācējiem un, pavērsusies pret Ellu, teica:
- Izstāsti savu dzīves gājumu, mans bērns!
Ella iesāka garu stāstu. Stella un viņai tuvu stāvošās personas klausījās ar lielu interesi un līdzjūtību.
- Ko gan tu vēlies no manis, mans bērns? - jautāja Stella, kad Ella bija beigusi.
- Nogādājiet mani Kanzasā pie tētiņa un māmiņas. Kad es iedomājos, kā viņi pēc manis bēdājas, man sirds saplok aiz sāpēm un žēluma…
Читать дальше