Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Bet tu taču stāstīji, ka Kanzasa esot vienmuļa un pelēka, putekļaina stepe. Paskaties, cik skaisti ir pie mums!

- Un tomēr es mīlu Kanzasu vairāk par jūsu lielisko zemi! - dedzīgi atbildēja Ella. - Kanzasa ir mana dzimtene!

- Labi teikts, mans bērns. - Stella pasmaidīja. - Tava vēlēšanās piepildīsies. Bet tev jāatdod man Zelta Cepure.

-Ak, labprāt, kundzene! Tiesa gan, es taisījos to atdot Biedēklim, bet esmu pārliecināta, ka jūs ar to izrīkosieties labāk nekā viņš.

- Es ar to izrīkošos tā, lai Zelta Cepures burvības nāktu par labu taviem draugiem, - teica Stella un griezās pie Biedēkļa: - Ko jūs domājat darīt, kad Ella jūs atstās?

- Es gribētu atgriezties Smaragda pilsētā, - ar cieņu atbildēja Biedēklis. - Gudvins mani iecēla par Smaragda pilsētas valdnieku, bet valdniekam jādzīvo tajā pilsētā, kuru viņš pārvalda. Jo es taču nevaru pārvaldīt Smaragda pilsētu, ja palikšu Rožainajā zemē! Bet mani baida atpakaļceļš caur Lecoņu zemi un pār upi, kur es slīku.

- Dabūjusi Zelta Cepuri, es izsaukšu Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs uz Smaragda pilsētu. Nedrīkst taču tautai atraut tādu brīnišķīgu valdnieku.

- Tad tas ir tiesa, ka es esmu brīnišķīgs? - priekā starodams, jautāja Biedēklis.

- Vēl vairāk: jūs esat vienīgais tāds pasaulē! Un es gribētu, lai jūs kļūtu mans draugs.

Biedēklis sajūsmā palocījās pret labo burvi.

- Bet ko jūs vēlaties? - Stella vaicāja Dzelzs Malkas Cirtējam.

- Kad Ella atstās šo zemi, - bēdīgi iesāka Malkas Cirtējs, - es ļoti skumšu. Bet es vēlētos nokļūt Mirkšķoņu zemē, kuri mani izvēlēja par valdnieku. Es aizvedīšu uz Violeto pili savu līgavu, kura - esmu pārliecināts - mani gaida, un valdīšu pār Mirkšķoņiem, kurus ļoti mīlu.

- Otrā Zelta Cepures burvība liks Lidojošiem Mērkaķiem jūs pārnest uz Mirkšķoņu zemi. Jums nav tādu lielisku smadzeņu kā jūsu draugam Biedēklim Gudrajam, bet jums ir mīloša sirds, jums ir tik spīdošs izskats, un esmu pārliecināta, ka jūs būsiet jauks valdnieks Mirkšķoņiem. Atjaujiet arī jūs uzskatīt par savu draugu.

Dzelzs Malkas Cirtējs lēni noliecās Stellas priekšā.

Pēc tam burve uzrunāja Lauvu:

- Tagad jūs izsakiet savas vēlēšanās.

- Aiz Lecoņu zemes atrodas brīnišķīgs mūžamežs. Šī meža zvēri atzina mani par savu karali. Tāpēc es ļoti gribētu turp atgriezties un pavadīt tur savas atlikušās dienas.

- Trešā Zelta Cepures burvība aiznesīs drošsirdīgo Lauvu pie viņa zvēriem, kuri, bez šaubām, būs laimīgi par tādu karali. Un es ceru arī uz jūsu draudzību.

Lauva cienīgi pasniedza Stellai lielu, spēcīgu ķepu, un burve to draudzīgi paspieda.

- Pēc tam,-sacīja Štella, - kad būs izpildījušās pēdējās trīs Zelta Cepures burvības, es to atdošu Lidojošiem Mērka­ķiem atpakaļ, lai neviens vairs nevarētu viņus traucēt ar savu bieži vien nejēdzīgo un cietsirdīgo vēlēšanos izpildī­šanu.

Visi piekrita, ka labāk izrīkoties ar Cepuri nav iespējams, un cildināja Stellas gudrību un labsirdību.

- Bet kā jūs mani nogādāsiet Kanzasā, kundzene? - jautāja meitene.

- Sudraba kurpītes tevi pārnesīs pāri mežiem un kalniem, - atbildēja burve. - Ja tu būtu zinājusi viņu burvju spēku, tu būtu atgriezusies mājās tajā pašā dienā, kad tavs namiņš nospieda ļauno Gingemu.

- Bet tad taču es nebūtu ieguvis savas brīnišķīgās smadzenes! - iesaucās Biedēklis. - Līdz pat šim laikam es būtu fermera tīrumā biedējis vārnas!

- Un es nebūtu ieguvis savu mīlas pilno sirdi, - teica Dzelzs Malkas Cirtējs. - Es būtu stāvējis mežā un rūsējis, kamēr sabirztu pīšļos!

- Un es līdz šim pašam laikam būtu gļēvulis, - norēca Lauva, - un, protams, nebūtu kļuvis zvēru karalis!

- Tas viss taisnība, - atbildēja Ella, - un es nemaz nenožēloju, ka man tik ilgi bija jānodzīvo Gudvina zemē. Esmu tikai vāja, maza meitenīte, bet es jūs mīlēju un allaž centos palīdzēt jums, mani mīļie draugi! Tagad, kad jūsu karstākās vēlēšanās piepildījušās, man jāatgriežas mājās, kā bija ierakstīts Villinas burvību grāmatā.

- Mums ir sāpīgi un skumji šķirties no tevis Ella, - teica Biedēklis, Malkas Cirtējs un Lauva, - bet mēs slavējam to brīdi, kad viesulis tevi aizrāva Burvju zemē. Tu mums iemācīji visdārgāko un vislabāko, kas vien ir pasaulē, - draudzību!…

Stella uzsmaidīja meitenei. Ella apķērās lielajam Drosmīgajam Lauvam ap kaklu un maigi ņurcīja viņa biezās, pinkainās krēpes. Viņa skūpstīja Dzelzs Malkas Cirtēju, un tas rūgti raudāja, aizmirsis savus žokļus. Viņa glaudīja mīksto, ar salmiem piebāzto Biedēkļa ķermeni un skūpstīja viņa mīlīgo, labsirdīgo, uzzīmēto seju…

- Sudraba kurpītēm piemīt daudzas brīnumainas īpašības, - Stella teica, - bet visbrīnišķīgākā īpašība ir tā, ka ar trim soļiem tās tevi aiznesīs kaut līdz pasaules otrai malai. Jāpiesit tikai papēdis pie papēža un jānosauc vieta…

- Lai tad tās mani tūlīt aiznes uz Kanzasu!…

Bet, kad Ella iedomājās, ka uz visiem laikiem šķiras no saviem uzticamajiem draugiem, ar kuriem kopā tik daudz pārdzīvots, kurus viņa tik daudzas reizes glābusi un kuri savukārt pašaizliedzīgi glābuši viņu pašu, viņas sirds sažņaudzās aiz bēdām, un viņa skaļi iešņukstējās.

Stella nokāpa no troņa, maigi apskāva Ellu un atvadoties noskūpstīja.

- Ir laiks, mans bērns! - viņa laipni teica. - Šk irties ir grūti, bet satikšanās stunda būs salda. Padomā vien, ka tūlīt tu būsi mājās un apskausi savus vecākus. Paliec sveika, neaizmirsti mūs!

- Sveika, sveika, Ella! - iesaucās viņas draugi.

Ella paķēra Totiņu, piesita papēdi pie papēža un uzsauca kurpītēm:

- Nesiet mani uz Kanzasu pie tētiņa un māmiņas! Mežonīgs viesulis sagrieza Ellu riņķī, viņas acu priekšā viss saplūda, saule pie debesīm nodzirkstīja kā ugunīgs loks, un, pirms meitene bija paguvusi izbīties, viņa nolaidās uz zemes tik pēkšņi, ka vairākas reizes apgriezās riņķī un izlaida Totiņu no rokām…

Kad Ella attapās, viņa netālu ieraudzīja jaunu mājiņu, ko tēvs bija uzcēlis viesuļa aiznestās kulbas vietā.

Māte pārsteigta skatījās uz viņu no lieveņa, bet no lopu kūts skrēja tēvs, strauji vicinādams rokas.

Ella metās viņiem pretim un pamanīja, ka viņa ir tikai zeķēs: burvju kurpītes bija pazudušas pie meitenes pēdējā - trešā soļa. Bet Ella pēc tām neskuma: Kanzasā taču nebija vietas burvībām. Viņa atradās mātes rokās, un tā apbēra ar skūpstiem un slacīja ar asarām Ellas biklo un samulsušo sejiņu.

- Vai tu pie mums no debesīm atgriezies, vai, manu drostaliņ?

-O, es biju Gudvina Burvju zemē, - meitene vienkārši atbildēja. - Bet es visu laiku domāju par jums… un… vai tu, tētiņ, jau biji aizbraucis uz tirgu?

- Ko tu runā, Ella, - caur smiekliem un asarām atbildēja tēvs. - Vai nu mums tirgus bija prātā, kad uzskatījām tevi par mirušu un Šausmīgi bēdājāmies pēc tevis!

Vairākas dienas pagāja, klausoties nemitīgajos Ellas stāstos par brīnišķīgo Gudvina zemi un uzticīgajiem draugiem - Gudro Biedēkli, Labsirdīgo Malkas Cirtēju, Bezbailīgo Lauvu.

Totiņš visu laiku bija klāt pie šīm sarunām. Viņš nevarēja ar vārdiem apliecināt šo stāstu patiesību, jo, atgriezies Kanzasā, bija pazaudējis runas dāvanas, bet mēles vietā izteiksmīgi runāja viņa astīte.