Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Dzelzs Malkas Cirtējs vēl rēgojās virs viļņiem, bet, ūdenim ceļoties, upe viņu pārplūdināja. Tikai piltuve palika virs ūdens, pēc tam pagaisa arī tā. Un neiebiedējamais, labsirdīgais Dzelzs Malkas Cirtējs viss nozuda trakojošā upē.

Trīs dienas Ella, Lauva un Totiņš krastā gaidīja ūdens krišanos. Laiks bija jauks, saule spoži spīdēja, un ūdens strauji kritās. Ceturtajā dienā Lauva aizpeldēja līdz salai. Ella sēdēja uz viņa muguras ar Totiņu rokās.

Izkāpjot salā, Ella redzēja, ka upe to pārklājusi dūņām un gļotām. Lauva un meitene uz labu laimi gāja dažādos virzienos. Un drīz kaut kur atradās bezveida figūra, aplipuši ar dūņām un ievīstīta ūdenszālēs. Nebija grūti tajā sazīmēt Dzelzs Malkas Cirtēju. Uz Ellas saucienu Lauva atskrēja milzīgiem lēcieniem un atkārpīja sažuvušās dūņas un gļotas.

Neuzvaramais Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja taja paša pozā, kādā palicis viļņu vidū. Ella ar zāles kušķi rūpīgi noslaucīja Malkas Cirtēja sarūsējušos locekļus, atraisīja no viņa jostas eļļas kanniņu un ieeļļoja viņam žokļus…

- Paldies, mīļā Ella, - bija viņa pirmie vārdi, - tu vēlreiz man atdod dzīvību! Sveiks, Lauva, vecais draudziņ! Kā es priecājos, tevi redzot!

Lauva novērsās: viņš raudāja aiz prieka un steidzās izslaucīt asaras ar astes galiņu.

Drīzumā visas Dzelzs Malkas Cirtēja locītavas sāka darboties, un viņš jautri soļoja līdzās Ellai, Totiņam un Lauvam. Viņi meklēja plostu. Ceļā Totiņš metās pie ūdens augu kaudzes, apostīja to un sāka kārpīt ar ķepām.

-Ūdens žurka? - jautāja Ella.

- Es jau nu ietu uztraukties tāda draņķa dēļ, - Totiņš nicīgi atbildēja. - Nē, te ir kaut kas labāks.

Zem ūdens augiem piepeši kaut kas iemirdzējās un, par lielu prieku Ellai, parādījās Zelta Cepure. Meitene maigi apkampa šuneli un noskūpstīja viņa gļotām noziesto purniņu, bet Cepuri paslēpa kurvītī.

Ceļinieki atrada plostu, kas bija cieši piesiets pie zemē iedzītām kārtīm. Notīrījuši plostu no dūņām un gļotām, viņi peldēja pa upi lejup, braucot ap salu, uz kuras bija piedzīvojuši likstu. Pabraukuši garām garajai smilšu strēlei, ceļinieki nokļuva upes galvenajā gultnē. Labajā pusē bija redzami krūmi. Ella palūdza Dzelzs Malkas Cirtēju stūrēt uz turieni: viņa bija ieraudzījusi krūmos Biedēkļa cepuri.

- Urā! - visi četri iesaucās.

Drīz atrada arī pašu Biedēkli, kas karājās krūmos dīvainā pozā. Viņš bija slapjš un izplūkāts un neatbildēja uz draugu apsveikumiem un iztaujām: ūdens bija pilnīgi noskalojis viņam muti, acis un ausis. Neizdevās atrast tikai Biedēkļa grezno spieķi - Mirkšķoņu dāvanu: to, acīm redzot, bija aizskalojis ūdens.

Draugi izvilka Biedēkli smilšainajā krastā, izpurināja salmus un izklāja saulītē, izkāra žāvēties uzvalku un cepuri. Galvu žāvēja ar visām klijām: dārgās smadzenes izkratīt Ella baidījās.

Kad salmi bija izžuvuši, Biedēkli piebāza, uzlika galvu savā vietā, un Ella atraisīja no jostas nemirkstošu skārda lādīti ar krāsām un otu, ko bija iegādājusies Smaragda pilsētā.

Vispirms Ella uzzīmēja Biedēklim labo aci, un šī labā acs viņai draudzīgi un ļoti maigi pamirkšķināja. Pēc tam parādījās otra acs, bet pēc tās ausis, un Ella vēl nebija beigusi zīmēt muti, kad Biedēklis jau jautri dziedāja, traucēdams meitenei zīmēšanu:

— Ei-hei-hei-ho! Ella atkal mani izglāba! Ei, hei-hei-ho! Es atkal, atkal, atkal pie Ellas!

Viņš dziedāja un dejoja, un nemaz nebaidījās, ka viņu ieraudzīs kāds no pavalstniekiem: te taču bija pavisam tuksnešaina zeme.

Atpūtušies no pārciestajām nelaimēm, ceļinieki devās tālāk. Aiz upes apkārtne kļuva priecīgāka. Parādījās birztalas un zaļas pļaviņas. Pēc divām dienām ceļinieki iegāja milzīgā mežā.

- Kāds brīnišķīgs mežs! - jūsmoja Lauva. - Es vēl neesmu redzējis tik jaukus mūžamežus. Mans dzimtais mežs daudz sliktāks…

- Te tomēr stipri drūmi, - piezīmēja Biedēklis.

- It nemaz! - atbildēja Lauva. - Skatieties, kāds mīksts sausu lapu paklājs zem kājām! Un kādas biezas un zaļas sūnas nokarājas no kokiem! Es vēlētos te palikt uz visiem laikiem!

- Šinī mežā droši vien ir plēsīgi zvēri, - teica Ella.

- Būtu dīvaini, ja tāda skaista vieta būtu neapdzīvota, - atbildēja Lauva.

It kā šo vārdu apstiprinājums no biezokņa atskanēja dobjš daudzu zvēru rēciens. Ella izbijās, bet Lauva viņu nomierināja:

- Manā apsardzībā tu esi drošībā. Vai tev jau aizmirsies, ka Gudvins man iedeva drosmi?

Pa iemītu taciņu viņi izgāja lielā klajumā, kur bija sapulcējušies tūkstošiem zvēru. Tur bija ziloņi, lāči, tīģeri, vilki, lapsas un daudz citu dzīvnieku. Tuvākie zvēri ziņkārīgi blenza uz Lauvu; visā klajumā izplatījās ziņa par viņa ierašanos.

Troksnis un rūkoņa noklusa. Liels tīģeris iznāca priekšā un zemu palocījās pret Lauvu:

-Apsveicam tevi, zvēru karali! Tu atnāci īstā laikā, lai iznīcinātu mūsu ienaidnieku un atnestu mieru šī meža dzīvniekiem.

- Kas ir jūsu ienaidnieks? - jautāja Lauva.

- Mūsu mežā parādījies briesmīgs zvērs. Izskatā tas līdzīgs zirneklim, bet divreiz lielāks par ziloni. Kad viņš iet caur mežu, aiz viņa paliek plata izgāztu koku sliede. Un, kas tikai viņam pagadās, visus viņš sagrābj ar savām priekšķetnām, pievelk pie mutes un izsūc tiem asinis. Mēs sapulcējāmies apspriest, kā no viņa glābties…

Lauva apdomāja.

- Vai jūsu mežā ir lauvas? - viņš jautāja.

- Mums par lielu nelaimi, neviena paša.

- Ja es iznīcināšu jūsu ienaidnieku, vai jūs atzīsiet mani par savu karali un padosieties man?

- Labprāt, ļoti labprāt! - zvēru bars vienprātīgi norēca.

- Es eju kaujā! - varonīgi paziņoja Lauva. - Apsargājiet manus draugus, kamēr es atgriezīšos. Kur ir briesmonis?

- Lūk, tur, - parādīja Tīģeris. - Ej pa taciņu, kamēr nonāksi pie lielajiem ozoliem. Tur Zirneklis gremo šorīt noķerto vērsi.

Lauva nogāja līdz Zirnekļa midzenim, kuru ietvēra nolauzti koki. Zirneklis bija daudz pretīgāks par Gudvina izgatavoto divpadsmitkājaino zvēru, un Lauva aplūkoja ienaidnieku ar riebumu. Pie Zirnekļa milzīgā rumpja bija piestiprinātas spēcīgas ķetnas ar briesmīgiem nagiem. Zvērs no izskata likās ļoti stiprs, bet viņa galva turējās uz tieva, gara kakla.

"Lūk, briesmoņa visvājākā vieta," nodomāja Lauva. Viņš nolēma tūlīt uzbrukt guļošajam Zirneklim.

Lauva veikli taisīja lēcienu un uzkrita zvēram tieši uz muguras. Pirms Zirneklis bija pamodies no miega, Lauva ar nagainās ķetnas triecienu pārrāva viņa tievo kaklu un ātri nolēca. Zirnekļa galva aizripoja prom, bet rumpis ar nagiem skrāpēja zemi un drīz norima.

Lauva devās atpakaļ. Nonācis klajumā, kur zvēri nepacietīgi gaidīja viņa atgriešanos, viņš lepni paziņoja:

- Tagad jūs varat dzīvot mierīgi: šausmīgais nezvērs ir iznīcināts!

Viņam atbildēja sajūsmas pilns zvēru bara rēciens. Zvēri svinīgi zvērēja Lauvam uzticību, bet viņš teica:

- Es atgriezīšos, tiklīdz būšu Ellu nogādājis Kanzasā, un valdīšu pārjums gudri un žēlīgi.

Pārējais ceļš pa mežu pagāja bez piedzīvojumiem. Kad ceļinieki izgāja no meža, viņu priekšā atklājās stāvs, klinšains kalns. Tam apkārt apiet nebija iespējams - abās pusēs ceļam atradās dziļas gravas.