Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Un rau - pienāca laimīgais brīdis, kad Dzelzs Malkas Cirtējs stāvēja Ellas priekšā. Viņš bija gluži kā jauns, ja neskaita dažus ielāpus tajās vietās, kur dzelzī pret klintīm bija iesisti caurumi. Bet Malkas Cirtējs nepiegrieza ielāpiem vērību. Pēc salabošanas viņš bija kļuvis vēl skaistāks. Mirkšķoņi bija viņu nospodrinājuši, un viņš tā spīdēja, ka, uz viņu skatoties, acis sāka sāpēt. Tie salaboja arī viņa cirvi un salauztā koka kāta vietā izgatavoja zelta. Mirkšķoņiem vispār patika viss, kas spīd. Pēc tam bērnu un pieaugušo bari staigāja Dzelzs Malkas Cirtējam no muguras un mirkšķinādami bolīja uz viņu acis.

Prieka asaras sāka plūst no Dzelzs Malkas Cirtēja acīm, kad viņš atkal ieraudzīja draugus. Biedēklis un Ella noslaucīja viņam asaras violetā dvielī, baidīdamies, ka atkal nesarūsē viņa žokļi. Ella raudāja aiz prieka, un pat Gļēvais Lauva nobirdināja asaras. Viņš tik bieži slaucīja acis ar asti, ka pušķītis tās galā kļuva slapjš; Lauvam vajadzēja steigties uz pagalmu un izžāvēt asti saulītē.

Par godu visiem šiem priecīgajiem notikumiem pilī tika sarīkotas jautras dzīres. Ella un viņas draugi sēdēja goda vietās, un uz viņu veselību tika tukšots daudz kausu limonādes un augļu kvasa.

Viens no dzīrniekiem ierosināja, ka turpmāk par godu Glābēja Ūdens fejai katram Mirkšķonim jāmazgājas piecas reizes dienā; pēc ilgiem strīdiem vienojās, ka pietikšot triju reižu.

Draugi pavadīja Violetajā pilī starp Mirkšķoņiem vēl dažas jautras dienas un sāka posties atpakaļceļam.

- Jāiet pie Gudvina: viņam jāizpilda savi solījumi, - teica Ella.

- O, beidzot es dabūšu savas smadzenes! - iesaucās Biedēklis.

- Un es sirdi! - teica Dzelzs Malkas Cirtējs.

- Un es drosmi! - auroja Gļēvais Lauva.

- Bet es atgriezīšos pie tētiņa un māmiņas Kanzasā, - sacīja Ella un sasita plaukstas.

- Un es tur pārmācīšu lielībnieku Hektoru, - piebilda Totinš.

No rīta viņi sapulcēja Mirkšķoņus un sirsnīgi no tiem atvadījās.

No pūļa iznāca trīs sirmbārdaini veči, griezās pie Dzelzs Malkas Cirtēja un godbijīgi lūdza to kļūt par viņu zemes valdnieku. Mirkšķoņiem ārkārtīgi patika žilbinoši spīdīgais

Dzelzs Malkas Cirtējs, viņa staltā stāja, kad viņš majestātiski soļoja ar zelta cirvi pār plecu.

- Palieciet pie mums! - Mirkšķoņi viņu lūdza. - Mēs esam tik bezpalīdzīgi un kautrīgi! Mums vajadzīgs valdnieks, kas varētu mūs aizsargāt pret ienaidniekiem. Ja nu piepeši mums uzbrūk kāda ļauna burve un atkal nospiež mūs verdzībā! Mēs jūs ļoti lūdzam!

Iedomājoties vien ļauno burvi, Mirkšķoņi šausmās iegaudojās.

- Gudvina zemē vairs nav ļaunu burvju! - lepni iebilda Biedēklis. - Mēs ar Ellu tās visas esam iznīcinājuši!

Mirkšķoņi noslaucīja asaras un turpināja:

- Padomājiet arī par to, cik ērts tāds valdnieks: ne viņš ēd, ne dzer un tātad neuzkraus mums nodokļus. Un, ja viņš ciestu kaujā ar ienaidniekiem, mēs varētu viņu izlabot: pieredze mums jau ir.

Dzelzs Malkas Cirtējs jutās glaimots.

- Patlaban es nevaru šķirties no Ellas, - viņš teica.

- Un man jādabū Smaragda pilsētā sirds. Bet pēc tam… es padomāšu un varbūt pie jums atgriezīšos.

Mirkšķoņi nopriecājās un pavadīja ceļiniekus ar jautriem "urā" saucieniem.

Draugi visi saņēma bagātīgas dāvanas. Ellai pasniedza rokas sprādzi ar dimantiem. Dzelzs Malkas Cirtējam bija pagatavota skaista eļļas kanniņa - no zelta, ar dārg­akmeņiem rotāta. Biedēklim, zinot, ka tas nav stingrs uz kājām, Mirkšķoņi uzdāvināja lielisku spieķi ar ziloņkaula rokturi, bet platmalei piekāra sudraba zvārgulīšus ar brīnišķīgu skaņu. Biedēklis ļoti lepojās ar dāvanām. Iedams viņš tālu atmeta roku ar spieķi un purināja galvu, lai papilnam izbaudītu zvārgulīšu melodisko šķindēšanu. Tas viņam tomēr drīz apnika, un viņš atkal izturējās tikpat vienkārši kā agrāk.

Lauva un Totiņš saņēma brīnišķīgas zelta kakla siksnas. Lauvam kakla siksna sākumā nepatika, bet kāds Mirkšķonis viņam pateica, ka visi karaļi valkājot zelta kakla siksnas, un tad Lauva samierinājās ar nepatīkamo rotu.

- Kad es dabūšu drosmi, - teica Lauva, - es kļūšu zvēru karalis, tātad man jau laikus jāpierod pie šīs nepatīkamās lietiņas…

Violetā Mirkšķoņu pilsēta palika aiz muguras. Ceļinieki gāja uz rietumiem. Ellai galvā bija Zelta Cepure.

Cepuri meitene bija nejauši atradusi Bastindas istabā. Viņa nezināja tās burvības spēku, bet Cepure meitenei patika, un viņa to uzlika galvā.

Visi soļoja jautri un cerēja divās trīs dienās nokļūt līdz Smaragda pilsētai. Bet kalnos, tur, kur bija cīnījušies ar Lidojošajiem Mērkaķiem, ceļinieki apmaldījās: novirzī­jušies no pareizā ceļa, viņi aizgāja uz citu pusi.

Pagāja diena pēc dienas, bet pie apvāršņa vēl arvien neparādījās Smaragda pilsētas torņi. Pārtika gāja uz beigām, un Ella ar bažām domāja par nākotni.

Reiz, kad ceļinieki atpūtās, meitene nejauši atcerējās svilpīti, ko tai bija iedāvinājusi peļu karaliene.

- Kā būtu, ja es papūstu?

Ella pielika svilpīti pie lūpām. Zālē kaut kas nočauks­tēja, un klajumiņā izskrēja lauku peļu karaliene.

- Esiet sveicināti! - ceļinieki priecīgi iesaucās, un Malkas Cirtējs saķēra nevaldāmo Totiņu aiz kakla siksnas.

- Ko jūs vēlaties, mani draugi? - peļu karaliene jautāja savā smalkajā balstiņā.

- Mēs no Mirkšķoņu zemes ejam atpakaļ uz Smaragda pilsētu un esam apmaldījušies, - teica Ella. - Palīdziet mums atrast ceļu!

- Jūs ejat uz pretējo pusi, - teica Ramina. - Drīz jūsu priekšā pavērsies kalnu grēda, kas apjož Gudvina zemi. Un no šejienes līdz Smaragda pilsētai ir daudzu daudzu dienu ceļš.

Ella noskuma.

- Bet mēs domājām, ka drīz vien ieraudzīsim Smaragda pilsētu!

- Kā gan var bēdāties cilvēks, kam galvā Zelta Cepure? - izbrīnījusies jautāja peļu karaliene. Viņa, kaut arī maza augumā, piederēja pie feju cilts un zināja dažādu burvestīgu priekšmetu lietošanu. - Izsauciet Lidojošos Mērkaķus, un viņi jūs aiznesīs, kur vajadzīgs.

Izdzirdis par Lidojošajiem Mērkaķiem, Dzelzs Malkas Cirtējs sāka trīcēt, bet Biedēklis sarāvās aiz šausmām. Gļēvais Lauva sapurināja pinkainās krēpes:

-Atkal Lidojošie Mērkaķi? Padevīgi pateicos! Esmu ar viņiem pietiekami pazīstams, un, manuprāt, šie neradījumi ir ļaunāki par zobenzobu tīģeriem!

Ramina iesmējās:

- Mērkaķi padevīgi kalpo Zelta Cepures īpašniekam. Paskatieties uz padrēbi: tur ir uzrakstīts, kas jādara.

Ella paskatījās Cepures iekšpusē.

-Mēs esam glābti, mani draugi! - viņa jautri iesaucās.

- Es aizeju, - cienīgi teica peļu karaliene. - Mūsu ciltij nav labas attiecības ar Lidojošo Mērkaķu cilti. Uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos! Paldies! - nosauca ceļinieki, un pele nozuda.

Ella sāka skaitīt burvju vārdus, kas bija uzrakstīti uz padrēbes:

- Bambara, čufara, loriki, joriki…

- Bambara, čufara? - izbrīnījies pārjautāja Biedēklis.

-Ak, lūdzams, netraucē! - Ella palūdza un turpināja:

- Pikapu, trikapu, skoriki, moriki…

- Skoriki, moriki… - Biedēklis nočukstēja.

- Stājieties manā priekšā, Lidojošie Mērkaķi! - Ella skaļi nobeidza, un gaisā parādījās trokšņains Lidojošo Mērkaķu bars.