Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

- Laika bija diezgan padomāt, skoriki, moriki! - aizkaitinātais Biedēklis iebļāvās. - Veselu nedēļu mēs gaidījām uz pieņemšanu!

- Negribam vairs gaidīt nevienu dienu! - Dzelzs Malkas Cirtējs enerģiski atbalstīja biedru, bet Lauva tā ierēcās, ka milzīgā zāle pieplūda ar dunoņu, kurā nosmaka kāds izbaiļu iesauciens.

Tas laiks bija pagājis, kad Ella un viņas ceļa biedri ienāca troņa zālē kā pazemīgi lūdzēji, kas gaida burvja žēlastību. Tagad viņi bija ieradušies prasīt taisnību. Vārds paliek vārds, lai kas to devis, un, ja reiz tas dots, tad arī jāpilda.

Kad noklusa Lauvas rēciena atbalss, iestājās klusums. Ella un viņas biedri gaidīja, ko Gudvins atbildēs uz viņu drosmīgo izaicinājumu. Pa to laiku Totiņš centīgi ošņāja gaisu un pēkšņi riedams metās uz attālāko istabas kaktu. Vēl mirklis - un viņš pazuda no acīm. Pārsteigtajai Ellai likās, ka sunītis izskrēja cauri sienai. Bet tūlīt jau no sienas, nē, no zaļa aizsega, kas bija saplūdis ar sienu, kliegdams izskrēja mazs cilvēciņš:

- Pievāciet suni! Tas mani sakodīs! Kas atļāva manā pilī ievest suņus?

Ceļinieki neizpratnē skatījās uz cilvēciņu. Augumā viņš nebija lielāks par Ellu, bet jau vecs, ar lielu galvu un grumbainu seju. Viņš bija tērpies raibā vestē, svītrainās biksēs un garos svārkos. Rokā viņam bija liels rupors, un ar to viņš pārbijies atgaiņājās no Totiņa, kas bija izlēcis no aizsega un mēģināja iekost viņam kājā.

Dzelzs Malkas Cirtējs ar cirvi pār plecu strauji pagāja nepazīstamajam pretim.

- Kas jūs tāds esat? - viņš bargi noprasīja.

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais, - drebošā balsī atbildēja cilvēciņš. - Bet, lūdzu, lūdzu, nenogaliniet mani! Es darīšu visu, ko jūs no manis prasāt!

Ceļinieki saskatījās ārkārtīgi izbrīnījušies un vīlušies.

- Bet es domāju, ka Gudvins - tā ir Dzīvā Galva, - teica Ella.

- Un es domāju, ka Gudvins ir Jūras Vārava, - teica Biedēklis.

- Un es domāju, ka Gudvins ir Šausmīgs Nezvērs, - teica Malkas Cirtējs.

- Un es domāju, ka Gudvins ir Ugunīgā Bumba, - teica Lauva.

- Tas viss ir pareizi, un visi jūs maldāties, - mīlīgi teica nepazīstamais. - Tās ir tikai maskas.

- Kā - maskas? - Ella iesaucās. - Vai tad jūs neesat Lielais Burvis?

- Klusāk, mans bērns! - teica Gudvins. - Par mani ir nodibinājies uzskats, ka es esmu Lielais Burvis.

- Bet īstenībā?

- Īstenībā… ak vai, īstenībā es esmu parasts cilvēks, mans bērns!

Aiz vilšanās un apvainojuma Ellai asaras saskrēja acīs.

Dzelzs Malkas Cirtējam arī nāca raudiens, bet viņš laikus atcerējās, ka nav līdzi eļļas kanniņas.

Sadusmotais Biedēklis uzkliedza:

- Es pateikšu, kas jūs esat, ja jūs to nezināt! Jūs esat krāpnieks, pikapu, trikapu!

- Pilnīgi pareizi, - atbildēja cilvēciņš, laipni smaidīdams un berzēdams rokas. - Es esmu Lielais un Šausmīgais Krāpnieks!

- Bet kā tad nu būs? - Dzelzs Malkas Cirtējs teica. - No kā tad es saņemšu sirdi?

- Un es smadzenes? - jautāja Biedēklis.

- Un es drosmi? - jautāja Lauva.

- Mani draugi! - teica Gudvins. - Nerunājiet par sīkumiem. Padomājiet, cik nožēlojama ir mana dzīve šajā pilī!

- Jums ir nožēlojama dzīve? - Ella brīnījās.

- Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Iegaumējiet: neviens, it neviens pasaulē nezina, ka es esmu Lielais

Krāpnieks, un man jau daudzus gadus vajag mānīties, slēpties un visādi muļķot ļaudis. Bet ziniet, tā nav viegla nodarbošanās - mulsināt ļaudis. Un diemžēl tas vienmēr nāk gaismā. Lūk, jūs mani atmaskojāt, un, taisnību sakot, - viņš nopūtās, - es par to priecājos! Es, protams, kļūdījos, ielaizdams jūs šeit visus kopā un vēl ar šo nolādēto šuneli…

- Nu-nu-nu, uzmanīgāk! - atņirgdams zobus, teica Totiņš.

- Lūdzu piedošanu, - Gudvins paklanijās, - es negribēju jūs apvainot… Jā, kur es paliku? Aha, atcerējos, es ielaidu jūs visus kopā tāpēc, ka izbijos no Lidojošiem Mērkaķiem…

- Bet es nekā nesaprotu, - Ella teica. - Kā tad es toreiz jūs redzēju Dzīvās Galvas izskatā?

- Tas ir ļoti vienkārši! - Gudvins atbildēja. - Nāciet man līdzi, un tad jūs sapratīsiet.

Pa slepenām durtiņām viņš ieveda tos noliktavā aiz troņa zāles. Tur viņi ieraudzīja Dzīvo Galvu, Jūras Vāravu, Zvēru, fantastiskus putnus un zivis. Tie visi bija taisīti no papīra, kartona, papīra masas un meistariski izkrāsoti.

- Lūk, veidi, kādos var parādīties Gudvins Lielais un Šausmīgais, - smiedamies paskaidroja atmaskotais burvis. - Kā redzat, izvēle diezgan laba un darītu godu katram cirkam!

Lauva pienāca tuvāk Galvai un dusmīgi iecirta tai ar ķepu. Galva kūleņiem aizripoja pa grīdu, nikni bolīdama acis. Izbiedētais Lauva rūkdams atlēca atpakaļ.

- Visgrūtākais, - nopūzdamies stāstīja Gudvins, - ir vadīt acis! No aizsega es tās raustīju aiz diedziņiem, bet acis nekad neskatījās tur, kur vajadzēja. Tu varbūt to ievēroji, mans bērns?

- Tas mani pārsteidza, - Ella atbildēja, - bet es biju tā izbijusies, ka nesapratu, ko tas nozīmē.

- Uz izbailēm es arī visvairāk paļāvos, - Gudvins atzinās. - Ja arī manas pārvērtības ne ikreiz bija īsti izde­vušās, apmeklētāju izbīlis tiem neļāva trūkumus saskatīt.

- Bet Ugunīgā Bumba? - Lauva iesaucās.

- Nu, no jums es visvairāk baidījos un tāpēc uztaisīju bumbu no vates, piesūcināju ar spirtu un aizdedzināju. Labi dega, vai ne?

Lauva nicīgi novērsās no Lielā Krāpnieka.

- Kā jums nav kauna muļķot ļaudis? - Biedēklis noprasīja.

- Sākumā bija kauns, bet pēc tam pieradu, - Gudvins atbildēja. - Iesim uz troņa zāli, es jums izstāstīšu savu dzīves stāstu.

Gudvins nosēdināja viesus mīkstos krēslos (bet Lauva izstiepās uz lielā dīvāna) un iesāka:

-Mani sauc Džemss Gudvins. Esmu dzimis Kanzasā…

- Kā?! - Ella izbrīnījās. - Jūs esat no Kanzasas?

-Jā, mans bērns! - Gudvins nopūtās. - Mēs esam no viena novada. Es atstāju Kanzasu pirms daudziem daudziem gadiem. Tava ierašanās mani aizkustināja un satrauca, bet es baidījos no atmaskošanas un sūtīju tevi pret ļauno Bastindu. - Nokaunējies viņš nokāra galvu. - Kaut gan es cerēju, ka sudraba kurpītes tevi aizsargās, un, kā redzi, neesmu kļūdījies… Bet atgriezīsimies pie mana dzīves stāsta. Jaunībā es biju aktieris, tēloju karaļus un varoņus. Pārliecinājies, ka šī nodarbošanās dod maz naudas, es kļuvu balonists…

- Kas? - Ella nesaprata.

- Ba-lo-nists. Es pacēlos gaisā balonā, tas ir, gaisa bumbā, kas pildīta ar vieglu gāzi. To es darīju, lai, braukādams pa tirgiem, uzjautrinātu cilvēkus. Savu balonu es vienmēr piesēju virvē. Vienreiz virve pārtrūka, manu balonu sagrāba viesulis, un tas aizdrāzās nezināmā tālē. Es lidoju visu diennakti, pārlidoju Lielo tuksnesi un Milzu kalnus un nolaidos Burvju zemē, ko tagad sauc par Gudvina zemi. No visām malām saskrēja ļaudis, un, redzēdami, ka es nolaižos no debesīm, noturēja mani par Lielo Burvi. Es nemēģināju šiem lētticīgajiem ļautiņiem iegalvot pretējo. Tieši otrādi, es atcerējos karaļu un varoņu lomas un notēloju burvja lomu diezgan labi pirmajai reizei (starp citu, tur nebija kritiķu!). Es pasludināju sevi par zemes valdnieku, un iedzīvotāji man labprāt padevās. Viņi gaidīja no manis aizstāvību pret ļaunajām burvēm, kas reizēm apmeklēja zemi. Pirmais, ko darīju, - es liku uzcelt Smaragda pilsētu.