Aleksandrs Volkovs - SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Dzelzs Malkas Cirtējs gan apgūlās gultā, bet darīja to aiz veco laiku paraduma, kad viņš vēl bija no miesas un asinīm. Bet arī viņš visu nakti negulēja, arvien pagrozīdams galvu, rokas un kājas, lai pārliecinātos, ka tās nav sarūsējušas.

Lauva gan labprātāk būtu gulējis pagalmā uz paklātiem salmiem, bet to viņam neatļāva. Viņš ierausās gultā, savilkās kamolā kā runcis un sāka krākt tā, ka visa pils dārdēja. Viņa skaļajiem krācieniem pievienojās Totiņa sīkie krācieniņi, kurš šoreiz bija nolēmis apmesties kopā ar savu vareno draugu.

No rīta zaļā meiča nomazgāja un sasukāja Ellu un veda viņu uz Gudvina troņa zāli.

Telpā līdzās troņa zālei bija sapulcējušies galma kungi un dāmas greznos apģērbos. Gudvins nekad nebija pie viņiem iznācis, ne arī tos pieņēmis pie sevis. Tomēr jau gadiem ilgi viņi katru rītu pavadīja pilī jokodamies un tenkodami: to viņi dēvēja par galma klausību un ļoti lepojās ar to.

Galminieki paskatījās uz Ellu ar izbrīnu un, ieraudzījusi viņas sudraba kurpītes, paklanījās viņai līdz zemei.

- Feja… feja… Tā ir feja… - viņi sačukstējās.

Visdrosmīgākais galminieks tuvojās Ellai un, daudzkārt

klanīdamies, jautāja:

- Iedrošinos apjautāties, žēlīgā Fejas kundze, vai tiešām [ūs tapsiet pagodināta ar pieņemšanu pie Gudvina Šausmīgā?

- Jā, Gudvins vēlas mani redzēt, - Ella pazemīgi atbildēja.

Pūli pāršalca izbrīna saucieni. Šajā brīdī ieskanējās zvaniņš.

- Signāls! - teica zaļā meiča. - Gudvins prasa, lai jūs ieejat troņa zālē.

Kareivis atvēra durvis. Ella bikli iegāja un nokļuva brīnišķīgā vietā. Gudvina troņa zāle bija apaļa, ar augstiem, velvētiem griestiem; un visur - uz grīdas, griestiem, sienām zaigoja neskaitāmi dārgakmeņi.

Ella pavērās uz priekšu. Istabas vidū stāvēja smaragdos mirdzošs zaļa marmora tronis. Un uz šī troņa gulēja milzīga Dzīvā Galva, tikai galva, bez rumpja…

Galvai bija tik iespaidīgs izskats, ka Ella aiz bailēm sastinga.

Galvas seja bija gluda un spīdīga, ar tukliem vaigiem, milzīgu degunu, lielām, cieši sakniebtām lūpām. Kailais pauris laistījās kā izliekts spogulis. Galva šķita nedzīva: ne grumbas pierē, ne rievas pie lūpām, un visā sejā dzīvas šķita tikai acis. Ar neizprotamu veiklību tās sagrozījās orbītās un pavērsās pret griestiem. Kad acis grozījās, zāles klusumā bija dzirdama čīkstēšana, un tas Ellu pārsteidza.

Meitene bailēs raudzījās uz acu nesaprotamo kustību un bija tik samulsusi, ka aizmirsa paklanīties Galvai.

- Es esmu Gudvins Lielais un Šausmīgais! Kas tu esi un kāpēc mani traucē?

Ella ievēroja, ka Galvas mute nekustas un balss, ne visai skaļa un pat patīkama, dzirdama it kā no malas.

Meitene atguva drosmi un atbildēja:

- Es esmu Ella, maza un vāja. Es atnācu no tālienes un lūdzu jūsu palīdzību.

Acis atkal pagriezās orbītās un sastinga, raudzīdamās sāņus: likās, tās gribēja paskatīties uz Ellu, bet nevarēja.

Balss jautāja:

- Kur tu ņēmi sudraba kurpītes?

- Ļaunās burves Gingemas alā. Viņai uzkrita virsū mana mājiņa, nospieda viņu, un tagad jaukie Gremoņi ir brīvi…

- Gremoņi ir atbrīvoti? - balss atdzīvojās. - Un Gingemas vairs nav? Patīkama ziņa! - Dzīvās Galvas acis sagriezās un beidzot raudzījās uz Ellu. - Bet ko tu vēlies no manis?

- Nogādājiet mani dzimtenē, Kanzasā, pie tētiņa un māmiņas…

- Tu esi no Kanzasas? - balss pārtrauca, un tajā varēja saklausīt labsirdīgus, cilvēcīgus toņus. - Un kā tur tagad… - Bet balss pēkšņi apklusa, un Galvas acis novērsās no Ellas.

- Es esmu no Kanzasas, - meitene atkārtoja. - Kaut gan jūsu zeme ir lieliska, es tomēr to nemīlu, - viņa droši turpināja. - Te uz katra soļa tik daudz briesmu…

- Bet kas tev gadījās? - balss painteresējās.

-Ceļā man uzbruka Cilvēkēdājs. Viņš būtu mani apēdis, ja mani nebūtu izglābuši mani uzticamie draugi Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs. Bet pēc tam mums dzinās pakaļ zobenzobu tīģeri… Un tad mēs iekļuvām šausmīgā magoņu laukā… Ai, tā ir īsta miega valstība! Mēs ar Lauvu un Totiņu tajā aizmigām. Un, ja mums nepalīdzētu Biedēklis un Dzelzs Malkas Cirtējs, un vēl peles, mēs tur būtu gulējuši, kamēr nomirtu… Te pietiktu ko stāstīt veselu dienu. Un tagad es jūs lūdzu: izpildiet, lūdzu, manu draugu trīs viskarstākās vēlēšanās, un, kad jūs būsiet tās izpildījis, jums jānogādā mani mājās.

- Bet kāpēc man jānogādā tevi mājās?

- Tāpēc, ka tā ierakstīts Villinas burvību grāmatā…

- Ā, tā ir labā Dzeltenās zemes burve, esmu par viņu dzirdējis, - teica balss. - Viņas pareģojumi ne vienmēr piepildās.

- Un vēl tāpēc, - Ella turpināja, - ka stiprajiem jāpalīdz vājākajiem. Jūs esat liels gudrais un burvis, bet es nevarīga, maza meitenīte…

-Tu biji pietiekoši stipra, lai nonāvētu jauno burvi, - iebilda Galva.

- To izdarīja Villinas burvība, - meitene vienkārši atbildēja. - Tas nav mans nopelns.

- Lūk, mans padoms, - teica Dzīvā Galva, un tās acis sāka grozīties tik neparasti ātri, ka Ella izbailēs iekliedzās.

- Es neko nedaru par velti. Ja gribi izmantot manu burvju mākslu, lai atgrieztos mājās, tev jāizdara tas, ko es tev pavēlēšu.

Galvas acis vairākas reizes nomirkšķināja. Par spīti izbailēm, Ella ar interesi vēroja acis un gaidīja, ko tās darīs tālāk. Acu kustības nepavisam neatbilda Galvas vārdiem un viņas balss toņiem, un meitenei likās, ka acis dzīvo patstāvīgu dzīvi.

Galva gaidīja atbildi.

- Bet kas man jādara? - Ella jautāja izbrīnījusies.

- Atbrīvo Violeto zemi no ļaunās burves Bastindas varas, - atbildēja Galva.

- Bet es taču nevaru! - Ella izbailēs iesaucās.

-Tu darīji galu Gremoņu verdzībai un prati iegūt Gingemas sudraba burvju kurpītes. Manā zemē ir palikusi vēl viena ļauna burve, un tās varā mocās nabaga biklie Mirkšķoņi, Violetās zemes iedzīvotāji. Arī tiem jādod brīvība…

- Bet kā to izdarīt? - jautāja Ella. - Es taču nevaru nosist burvi Bastindu!

- Hm, hm… - balss uz mirkli sastostījās. - Tas man vienalga. Viņu var iesēdināt būrī, var izdzīt no Violetās zemes, var… Nu, galu galā, - balss noskaitās, - tur tu pati redzēsi, ko var izdarīt! Svarīgi ir tikai izglābt Mirkšķomr. no viņas valdīšanas, bet, ja spriež pēc tā, ko tu stāstīji p.u sevi un saviem draugiem, jūs to varat un jums tas jāizdai.i Tā saka Gudvins Lielais un Šausmīgais, un viņa vārds ii likums!

Meitene sāka raudāt.

- Jūs prasāt no mums neiespējamo!

- Katra balva ir jānopelna, - Galva sausi noteica. - Lūk, mans pēdējais vārds: tu atgriezīsies Kanzasā pie tēv.i un mātes, kad būsi atbrīvojusi Mirkšķoņus. Iegaumē, ka Bastinda ir varena un ļauna burve, šausmīgi varena un ļauna, un viņai jāatņem burvju spēks. Ej un nenāc pie manis atpakaļ, kamēr neesi izpildījusi savu uzdevumu.

Sadrūmusi Ella atstāja troņa zāli un atgriezās pie draugiem, kas satraukti viņu gaidīja.

- Nav cerību! - meitene asarām acīs stāstīja. - Gudvins man pavēlēja atņemt ļaunajai Bastindai burvju spēku, bet es nekad to nevarēšu izdarīt!

Visi noskuma, bet neviens nevarēja Ellu nomierināt. Viņa aizgāja uz savu istabu un raudāja, kamēr aizmiga.

Nākamajā rītā zaļbārdainais Kareivis ieradās pie Biedēkļa.