Aleksandrs Volkovs: SMARAGDA PILSĒTAS BURVIS

Kamēr draugi sēdēja un skatījās uz visām pusēm, netālu no viņiem sakustējās zāle, un pļaviņā izlēca dzeltens meža kaķis. Asos zobus atņirdzis un ausis pieglaudis galvai, viņš dzinās pakaļ laupījumam. Dzelzs Malkas Cirtējs pietrūkās kājās un ieraudzīja bēgam pelēku lauku peli. Kaķis pacēla pār viņu nagaino ķepu, un pelīte, žēli iepīkstēdamās, aizvēra acis, bet Dzelzs Malkas Cirtējam iežēlojās neaizsargātā radījuma, un viņš nocirta meža kaķim galvu. Pelīte atvēra acis un ieraudzīja, ka ienaidnieks beigts. Viņa teica Dzelzs Malkas Cirtējam:

- Pateicos jums! Jūs izglābāt manu dzīvību.

- Nav vērts par to runāt, - iebilda Malkas Cirtējs, kuram īstenībā bija ļoti nepatīkami, ka vajadzējis nogalināt kaki. - Jūs zināt, man nav sirds, bet es vienmēr nelaimē pafīdzu vājākajam, kaut arī tā būtu vienkārša pele!

- Vienkārša pele! - sašutumā iepīkstējās pelīte. - Ko jūs ar to gribat teikt, kungs? Vai jūs arī zināt, ka es esmu Ramina, lauku peļu karaliene!

- Ak tiešām? - iesaucās pārsteigtais Malkas Cirtējs. -Tūkstošreiz atvainojos, jūsu augstība!

- Lai būtu kā būdams, glābdami manu dzīvību, jūs esat izpildījuši savu pienākumu, - teica karaliene, kļūdama pieļāvīgāka.

Šajā brīdī vairākas peles bez elpas izskrēja laukumiņā un ko spēdamas piesteidzās pie karalienes.

- Ai jūsu augstība! - cita citu pārtraukdamas, viņas sāka pīkstēt. - Mēs domājām, ka jūs esat pagalam, un gatavojāmies jūs apraudāt! Bet kas nogalināja ļaundari kaķi? - Un viņas tik zemu paklanījās mazajai karalienei, ka nostājās uz galvas, bet viņu pakaļkājiņas notirinājās gaisā.

- Viņu sacirta, lūk, šis dīvainais dzelzs cilvēks. Jums viņam jākalpo un jāizpilda viņa vēlēšanās, - cienīgi teica Ramina.

- Lai viņš pavēl! - kori iesaucās peles.

Bet tajā pašā mirklī viņas pa galvu pa kaklu metās bēgt ar pašu karalieni priekšgalā. Lieta tā, ka Totiņš atvēra acis un, redzēdams sevi peļu ielenktu, ar jūsmīgu riešanu metās bara vidū. Viņam jau Kanzasā bija liela peļu mednieka slava, un neviens kaķis nevarēja sacensties ar viņu veiklībā. Bet Dzelzs Malkas Cirtējs saķēra šuneli un uzsauca pelēm:

- Šurp! Šurp! Atpakaļ! Es viņu turu!

Peļu karaliene izbāza galvu no biezās zāles un bailīgi jautāja:

- Jūs esat pārliecināti, ka viņš neapēdīs mani un ma­nus galminiekus?

-Apmierinieties, jūsu augstība! Es viņu nelaidīšu vaļā!

Peles salasījās no jauna, un Totiņš pēc veltīgām pūlēm iekost Malkas Cirtēja dzelzs rokās nomierinājās. Lai sunītis atkal nebiedētu peles, viņu vajadzēja piesiet pie zemē iedzīta mieta.

Galvenā peļu galma dāma sāka runāt:

-Augstsirdīgais svešinieki Kā pavēlēsiet jums pateikties par karalienes izglābšanu?

- Es patiešām apmulstu… - iesāka Dzelzs Malkas Cirtējs, bet apķērīgais Biedēklis viņu strauji pārtrauca:

- Izglābiet mūsu draugu Lauvu! Viņš ir magoņu laukā.

- Lauva! - iekliedzās karaliene. - Viņš mūs visas apēdīs!

- Ai nē! - atbildēja Biedēklis. - Tas ir Gļēvais Lauva, viņš ir ļoti miermīlīgs, un bez tam viņš ir aizmidzis.

- Nu, pamēģināsim. Kā to izdarīt?

- Vai jūsu karalistē daudz peļu?

- Ak, veseli tūkstoši!

- Pavēliet tās visas sasaukt kopā, un lai katra atnes līdzi garu diegu.

Karaliene deva pavēli galminiekiem, un tie tik centīgi metās projām visos virzienos, ka ķepiņas vien nozibēja.

- Bet tu, draugs, - Biedēklis griezās pie Dzelzs Malkas Cirtēja, - iztaisi pamatīgus ratus, ar ko Lauvu izvest no magonēm.

Dzelzs Malkas Cirtējs ķērās pie darba un strādāja tik cītīgi, ka tad, kad parādījās pirmās peles ar gariem diegiem zobos, bija gatavi izturīgi rati ar apaļu koka ripu riteņiem.

Peles saskrēja no visām pusēm; viņu bija veseli tūkstoši, visāda lieluma un vecuma: te bija salasījušās gan mazas pelītes, gan vidējas peles, gan lielas, vecas peles. Kāda nevarīga peļu vecīte atkūlās laukumā ar lielām pūlēm un, palocījusies pret karalieni, tūlīt nogāzās ar kājām gaisā. Divas mazmeitiņas noguldīja vecmāmiņu uz dadžu lapas un centīgi apvēdināja ar zālītēm, lai vēsmiņa to atdabūtu pie samaņas.

Grūti bija iejūgt ratos tādu daudzumu peļu: pie priekšējās ass vajadzēja piesiet tūkstošiem diegu. Pie tam Malkas Cirtējs un Biedēklis steidzās, baidīdamies, ka Lauva nomirs magoņu laukā, un diegi viņu rokās samudžinājās. Dažas jaunās draiskulīgākās peles skraidīja no vienas vietas uz otru un vēl vairāk samudžināja aizjūgu. Beidzot visi diegi bija ar vienu galu piesieti pie ratiem, ar otru - pie peļu astēm, un nodibinājās kārtība.

Šajā brīdī Ella pamodās un ar izbrīnu noraudzījās dīvainajā ainā. Biedēklis dažos vārdos izstāstīja viņai visu notikušo un tad teica peļu karalienei:

- Jūsu augstība! Atļaujiet jums stādīt priekšā Ellu - Nositēja Namiņa feju.

Abas augstās personas pieklājīgi palocījās viena pret otru un uzsāka draudzīgu sarunu.

Sagatavošanās darbi beidzās.

Nebija viegli abiem draugiem uzvelt smago Lauvu uz ratiem. Bet viņi tomēr to pacēla, un peles ar Biedēkļa un Dzelzs Malkas Cirtēja palīdzību ātri izveda ratus no magoņu lauka.

Lauvu atveda laukumiņā, kur sēdēja Ella Totiņa apsardzībā. Meitene sirsnīgi pateicās pelēm par uzticīgā, pa šo laiku ļoti iemīļotā drauga izglābšanu.

Peles pārgrauza diegus, kas bija piesieti tām pie astēm, un steidzās uz savām mājām. Peļu karaliene pasniedza meitenei mazu sudraba svilpīti.

- Ja es jums atkal esmu vajadzīga, - viņa teica, - papūtiet šo svilpīti, un es ieradīšos jūsu rīcībā. Uz redzēšanos!

- Uz redzēšanos! - atbildēja Ella.

Bet šajā mirklī Totiņš norāvās no mieta, un Raminai nācās karalienes stāvoklim nepieklājīgā ātrumā glābties biezajā zālē.

*

Ceļinieki pacietīgi gaidīja, kamēr pamodīsies Gļēvais Lauva: viņš pārāk ilgi bija ieelpojis magoņu lauka indīgo gaisu. Bet Lauva bija stiprs un spēcīgs, un viltīgās magones nevarēja viņu nonāvēt. Viņš atvēra acis, vairākas reizes plati nožāvājās un mēģināja izstiepties, bet to viņam neļāva ratu šķērskoki.

- Kur es esmu? Vai esmu vēl dzīvs?

Draugus ieraudzījis, Lauva ārkārtīgi sapriecājās un novēlās no ratiem.

- Pastāstiet, kas noticis. Es no visa spēka skrēju pa magoņu lauku, bet ar katru soli manas ķetnas kļuva arvien smagākas, nogurums mani nogāza gar zemi, un tālāk es neko neatceros.

Biedēklis izstāstīja, kā peles izvedušas Lauvu no magoņu lauka.

Lauva nogrozīja galvu:

- Cik tas savādi! Es vienmēr esmu uzskatījis sevi par ļoti lielu un stipru. Un, lūk, puķes, tik niecīgas salīdzi­nājumā ar mani, tikko nenonāvēja mani, bet nožēlojamie, mazie radījumi peles, uz kurām es vienmēr raudzījos ar nicināšanu, mani izglāba! Un tas viss tāpēc, ka viņu daudz, ka viņas strādā vienprātīgi un kļūst stiprākas par mani - Lauvu, zvēru karali! Bet ko mēs darīsim, mani draugi?

- Turpināsim ceļu uz Smaragda pilsētu, - atbildēja Ella. - Trim karstākām vēlēšanām jāpiepildās, lai man atvērtos ceļš uz dzimteni!

Kad Lauva atspirga, visi atkal jautri devās ceļā pa mīksto, zaļo zālīti, drīz vien aizgāja līdz ceļam, kas bruģēts dzelteniem ķieģeļiem, un priecājās par to kā par mīļu, senu draugu.