Ernsts . Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Nou, es tev saku, - Jurijs Ivanovičs beidzot pateica.

Mēs piegājām pie Heopsa piramidas. Milzīgie akmens bluķi precīzi gulēja viens uz otra, uzmanību pirmām kārtām piesaistī­ja konstrukcijas monumentālisms un vienkāršība.

«Kas gan tās ir cēlis? Vai tiešām cilvēki?» es pie sevis domāju,

Stipra piramīda

atkal aizskarot un izjūtot savu aprobežotību. Šī aprobežotības sajūta bija tik skaidra un nepatīkama, ka mana uzmaniba ak- centējās tieši uz to. Toreiz es nesapratu, ka piramīdas pilda uz Zemes ļoti daudzveidīgas funkcijas un viena no tām ir kontaktu nodrošināšana starp Zemes un Visuma saprātu.

- Amir, Jura, es nez kādēļ jūtos kā pavisam aprobežots radijums, - es teicu.

Draugi izbrīnā paskatījās uz mani, bet neko neteica.

Jurijs Ivanovičs paplikšķināja pa piramīdu, pieklauvēja ar pirkstu, padomāja un teica:

- Stipra… stipra piramida.

Tai bridi, neraugoties uz spēcīgo aprobežotības sajūtu, likās, ka esmu laimīgs jau tādēļ vien, ka stāvu blakus varenajai piramīdai, ka man, lauku zēnam, ir izdevies pabūt blakus tai un izjust tās majestātisko ietekmi. Jutos ievērojams, liels… un tai pat laikā aprobežots. Likās, ka piramida raugās uz mani un rakņājas pa smadzenēm.

Piespiedu sevi aizdzīt sentimentālās domas un pajautāju:

- Ko tu teici, Jurij Ivanovič?

- Stipra piramida, saku, ļoti stipra.

- Bet kā tu to vari noteikt? Tāpat kā instrumentu tēraudu?

- Nezinu, bet jūtu, ka tā ir stipra.

Toreiz es diez vai aizdomājos, ka akmens bloki, no kuriem celta piramīda, tika nesti uz šejieni no desmitiem kilometru liela attāluma, ka mūsdienu tehnika tos nespēj pārvietot un nolikt vienu uz otra tā, lai starp tiem nevarētu iebāzt pat naža asmeni. Par to es vienkārši nedomāju, mani bija pārņēmusi nez no kurienes radusies aprobežotības sajūta. Toreiz es, protams, nebiju lasījis Helēnas Blavatskas «Slepeno doktrīnu» un nezināju, ka viņas redzējumā piramīdas tika celtas pirms 75-80 tūk­stošiem gadu, kad Platona salā Atlantijas okeānā dzīvoja atlanti, kuri ar savu psihisko enerģiju spēja radit antigravitācijas efektu.

No vispārpieejamās literatūras es zināju, ka Ēģiptes piramīdas celtas pirms 4-5 tūkstošiem gadu, ka tās cēluši ēģiptieši, kuri toreiz pat nepazina riteni. Skaidrs, ka sirds dzi|umos es brinijos, kā gan pusmežonigie vergi nežēlīgu priesteru uzraudzibā varēja paveikt šo titānisko un reizē augsti intelektuālo darbu, bet tūdaļ padzinu šo ķecerīgo domu, svēti ticēdams, ka tas, kas rakstīts padomju literatūrā, ir patiesība.

- Kā tu domā, vai piramida ir stipra kā konstrukcija vai stiprs ir akmens, no kā tā celta? - Jurijam Ivanovičam vaicāja Amirs Saļihovs.

- Akmens visur ir vienāds. Viņa ir izturīgi uzcelta, neticami izturīgi! Mani pārsteidz tehniskā doma! Nu, piemēram, divi vienādi instrumenti. Tie var izskatīties pilnīgi vienādi, bet viens izgatavots talantīgi, otrs - ne. To nevar izmērit, nevar aprēķināt, to var tikai sajust. (Jn arī šeit es jūtu, ka piramīda ir uztaisīta ģeniāli, tā ir izturīga, celta priekš gadu simtiem, - atbildēja Jurijs Ivanovičs un atkal ar pirkstu paklauvēja pie piramīdas.

Beidzot mūsu pavadoņi - ēģiptiešu oftalmologi - bija vieno­jušies, un gids veda mūs Heopsa piramidas iekšienē uz faraona kapeni. Eja, pa kuru gājām, bija labi ja metra augstumā, un

Faraona kapene

vajadzēja ne tikai stipri pieliekties, bet ari saliekties ceļos. Bija ļoti neērti, gribējās noslīdēt ceļos un rāpot, bet bija žēl bikšu. Trisdesmit grādu slipa eja veda augšup un šķita bezgalīgi gara.

- Vai patiešām senie ēģiptieši bija tik maza auguma? - man aiz muguras norūca Jurijs Ivanovičs.

Beidzot parādijās zāle, kurā ieraudzijām faraona kapenes. Tās bija tukšas. Mēs stāvējām piramīdas iekšienē un vēlējāmies tikai vienu - ātrāk tikt prom no turienes.

- Ja nu pēkšņi nodziest gaisma? - negaidīti teica Jurijs Ivanovičs, rādot uz blāvajām lampiņām, kas bija piekārtas pie zāles un ejas griestiem. - Viņiem te, Ēģiptē, ar gaismu ir slikti, te nodziest, te atkal iedegas. Bet mēs nepaņēmām lukturīšus.

Tur, varenās piramīdas dzīlēs, mani bija pārņēmusi tikai viena - neizprotamas trauksmes sajūta. Sapratu, ka pat tad, ja gaisma tiešām nodzisis, mēs vienalga tiksim laukā, kaut vai taustoties. Bet trauksme un reizē dziļš sašutums bija kā iedvests, un tam nebija reāla pamata. Toreiz es pat nevarēju iedomāties, ka pēc dažiem gadiem sākšu nopietni pētit piramidas un iedzi­ļināšos smalko enerģiju fizikā. Toreiz es biju pārliecināts, ka visa mana dzive būs saistita tikai ar ķirurģiju, bet piramidas es uztvēru kā grandiozu eksotiku. Man pat prātā nevarēja ienākt, ka transplantācijas materiāls alloplants, kuru mēs jau plaši lieto­jām ķirurģijā un vērojām, kā tā vietā aug jauni cilvēka audi, pa­starpināti loģiskā ceļā ir saistīts ar piramīdām, tāpat kā daudz kas cits šajā pasaulē.

Lejup pa eju virzities bija vieglāk. Driz vien mēs izkļuvām laukā šajā Dieva pasaulitē.

- (Jh, cik labi, - Jurijs Ivanovičs godigi atzinās.

Pēc tam mūs aizveda pie sfinksas. Automātiski atkārtodami uzmācigajiem suvenīru tirgotājiem «nou», mēs nostājāmies sfinksas priekšā.

Milzīgā sfinksa gulēja ar lepni un augstprātīgi paceltu galvu. Ēģiptieši stāstīja, ka saucot sfinksu par tuksneša sargu. Bija pretīgi klausīties, kā franču kareivji šāvuši uz sfinksu no lielga­bala un sašķaidījuši daļu deguna.

Atceros, ka mani piesaistija sfinksas skatiens. Es stāvēju un skatijos tai acīs. Man šķita, ka tā nevienu neievēro un skatās kaut kur tālumā. Šajā skatienā varēja lasīt ne vien augstprātību un lepnumu, bet arī nenosakāmas skumjas, tiekšanos uz turieni, kur bija vērsts tās skatiens.

- Amir, uz kurieni viņa skatās? - es pievērsos Saļihovam.

- Nezinu. Bet skatās kā dziva. Tāda sajūta, ka viņa nekad nenodos to, kas viņu ir radijis. Uzticama un monumentāla.

Sfinksas skatiens

Ar Amiru Saļihovu mēs sadraudzējāmies studentu laikos, un pēc tam visu laiku esam kopā - gan pārgājienos, gan darbā. Pat operējam vienā telpā. Amirs nāk no mazas Clrālu sādžiņas, izsūtīto kulaku dēls. Viņš ir neparasti piemērots lauku darbiem, var auļot uz zirga bez segliem, var uzcirst māju. Lielisks zvejnieks un med­nieks. Būdams viens no redzamākajiem Krievijas oftalmolo- giem, Saļihovs ir atzīts arī ārzemēs. Viņa miļākā zeme ir Brazīlija, kur viņš reiz bija iemanijies pazvejot piraijas un pamedit krokodilus. Bet Amira galvenā rakstura īpašība ir tā, ka viņam gan dzīvē, gan draudzībā var neierobežoti uzticēties. Šis cilvēks zināja sirdsapziņas cenu un nekad to neaptraipīs. Kad mūsu zinātniskais virziens tika sagrauts, viņš bija viens no pir­majiem, kas devās kopā ar mani sākt visu no nulles, nedomājot ne par karjeru, ne samaksu. Amirs nekad nenodos, tas ir skaidrs kā diena. Tieši tādēļ viņa domas par sfinksu man šķita intere­santas.

Amirs Jusupovičs Saļihovs

- Amir, kāpēc tu teici, ka sfinksa nekad nenodos to, kas viņu ir radījis?

- Nezinu, man ir tāda sajūta. Tā radās šeit, sfinksas priekšā.

- Un kas, tavuprāt, ir radījis sfinksu?

- Nu, ēģiptieši gan tie nav, - Amirs atbildēja.

Aprobežotības sajūta, kas bija pārņēmusi mani blakus

Sfinksa - gadsimtu mīkla

Heopsa piramīdai, nedaudz mazinājās. Sāku prātot. Manī radās ārkārtiga ziņkāre, ko var salīdzināt tikai ar dzivnieka pētniecisko instinktu, tiekoties ar kaut ko neizpētītu un neizjustu. Viss sfinksas veidols izstaroja lielu noslēpumu. Centos, kā to bieži vien daru medicinā, izanalizēt situāciju un izvirzit kaut kādus pieņēmumus, bet prātā nekas nenāca, un jau apnikusi aprobežotības sajūta atkal saasinājās un sāka jau kļūt kaitinoša. Toreiz es, protams, nezināju, ka Lielā lesvaiditā Helēna Blavatska nespēja izskaidrot, kā radusies sfinksa, un nosauca to par «Gadsimtu Lielo Noslēpumu». Es pat nevarēju iedomāties, ka dažus gadus vēlāk sākšu pētit cilvēces Genofondu, tas ir, iekon­servētus cilvēkus somati stāvoklī, kas sēž dziļi pazemē, un ka viena no iespējamām cilvēces Genofonda lokalizācijas vietām būs pazemes tukšumi, kas atklāti, skenējot telpu zem sfinksas un Ēģiptes piramīdām.