Ernsts . Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Sakiet, kas un kad uzcēla sfinksu? - jautāju gidam.

- Sfinksu uzcēla senie ēģiptieši pirms 4-5 tūkstošiem gadu, - pārliecināti atbildēja gids.

- Bet uz kurieni viņa skatās?

- Ser, jūs esat pirmais, kas uzdod tādu jautājumu. Es par to esmu interesējies pie vēsturniekiem. Ir daudz dažādu domu un leģendu. Bet tās leģendas ir ļoti līdzigas pasakai. Stāsta, ka sfinksa raugās uz to vietu, kur uz Zemes nolaidušies Dievi.

- un kur ir tā vieta, kur uz Zemes nolaidušies Dievi? Visa Zeme ir labi izpētīta, - es neatlaidos.

- Atvainojiet, ser, - gids apjuka, - es esmu ēģiptietis un ārpus Ēģiptes neesmu bijis. Mans darbs ir šeit, Kairā, pie piramidām.

- Labi! Sfinksa skatās uz austrumiem, vai ne?

-Jā!

Vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi

- Tātad vieta, kur uz Zemes nolaidās Dievi, atrodas uz aus­trumiem no šejienes?

- Saprotiet, ser, tā taču ir tikai leģenda, pasaka, - gids samul­sa. - Es, protams, ticu Allāham, bet varbūt nekādi Dievi uz Zemes nemaz nenolaidās?

- Protams, - es piekritu un domās sāku veidot līniju no sfinksas uz austrumiem, cenzdamies atsaukt atmiņā ģeogrāfiju. «Tā-ā,» es domāju, sasprindzinādams smadzenes, «uz austru­miem no sfinksas ir Nila, Sarkanā jūra, Arābijas pussala, Irāka, irāņa, Afganistāna un Tibeta… tālāk Ķina un Klusais okeāns, aiz tā Amerika. Kur gan ir tā vieta, kur Dievi varēja nolaisties uz Zemes? Varbūt Irākā? Tur ir Mezopotāmija un senā Babilona. Irāna ir reliģiskā fanātisma mājvieta, bet tas ir centrēts uz per­sonīgās varas saglabāšanu, un tam nav nekā kopiga ar istu izpratni par Dievu. Tibetā? Un kas tad ir Tibeta? Akmeņains augstkalnu tuksnesis, kas maz piemērots dzivošanai…»

- Ejam, šef, šausmigi karsts, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss.

-Tūliņ, tūliņ, - es norūcu un pie sevis nodomāju: «Prātā esmu jucis, vai? Prātoju par Dieviem, kas nolaidušies uz Zemes, cenšos noteikt vietu, kur tas noticis. Protams, ka es neko daudz neticu ateismam, kur institūtā dabūju četrinieku, bet tik un tā nopietns zinātnieks, un vēl jo vairāk ķirurgs, nedrīkst apelēt pie pasakām par Dieviem, kas kādreiz nolaidušies uz Zemes. Kaut kā pavisam nenopietni iznāk! Sāks vēl izsmiet!» Tomēr ši fan­tastiskā doma pamatigi iesēdās man galvā un atkal uzpeldēja pēc daudziem gadiem, kad dzirdēju leģendu par Dievu Pilsētu.

- Varbūt jūs varat atcerēties, - atkal pievērsos gidam, - un pateikt, kurā vietā, pēc leģendas, Dievi nolaidās uz Zemes?

- Ser, tā taču ir tikai pasaka! Nu kā es varu atcerēties! - gids pasmaidīja. - Lūk, sfinksa - tā gan nav pasaka. Tā ir jūsu priekšā.

Tobrid es nodomāju, ka tieši sfinksa un Ēģiptes piramidas ir ista pasaka, nomoda pasaka, kurai var pieskarties ar roku. Cilvēki ceļ mājas, lai tajās dzivotu. Cilvēki ceļ pilis, lai tajās rīko­tu svinīgas sanāksmes. Cilvēki ceļ pieminekļus un iemūžina sevi, dažreiz uzsēdinot savu atveidu uz zirga, lai, pateicoties ši dzīvnieka grācijai un lielumam, izskatītos solidāki un ievēro­jamāki. Bet cilvēki nekad neceļ piramidas, jo tajās taču nevar dzivot un rikot svinigas sanāksmes un vēl jo vairāk - cilvēki nekad nebūvēs sfinksu, kas taču nesimbolizē ne kārtējā revolu­cionāra, ne prezidenta varenibu. Cilvēki ir ļoti «piezemēti», pir­mām kārtām rūpējas par savām ērtibām un grib parādit, ka ir ievērojami.

Tad kāpēc tika uzceltas piramidas un sfinksa? Ar kādu mērķi? Visi plaši izplatītie skaidrojumi, ka piramidu celšanas mērķis bijis faraona kapeņu ierīkošana, neiztur nekādu kritiku, jo līdz šim vēl nevienā piramīdā nav atrasta neviena faraona mūmija, bet laupītāju noslēpumainās spējas iekļūt piramīdās ir apšaubāmas. (Jn ko simbolizē sfinksa? Nav skaidrs. Gribot negribot prātā nāk secinājums, ka dzive ir daudz sarežģītāka, nekā mēs domājam, ka leģendām par Dieviem un Dievu Dēliem tomēr ir kāds pamats. Mūsu acu priekšā taču stāv piramīdas un sfinksa, tās ir reālas… (Jn tās vēl arvien nav iespējams uzcelt ar mūsdienu tehnikas palīdzību.

- Ejam, šef, tik karsts, ka smadzenes izcepsies, - saklausīju Jurija Ivanoviča balsi.

Mēs uzcēlām piramīdas

Vakarā ēģiptieši bija sadabūjuši divas pudeles viskija. Tā kā spirtotu dzērienu lietošana šajā valstī ir aizliegta, mēs ieslē­dzāmies viesnīcas numurā un bez uzkodām sākām tukšot mēriņus. Priekš mums, krieviem, tā bija normāla deva, bet reti dzerošie ēģiptieši ātri apreiba un sāka trokšņot savā valodā.

- Aizliegtais auglis ir salds, - pavīpsnāja Jurijs Ivanovičs, pamājot uz ēģiptiešu pusi un iedzerot malciņu.

- Bet ko viņi tā trokšņo, paskat, viens jau ķeras pie naža, - nesaprata Amirs Saļihovs.

Patiesi, viens ēģiptietis, piesarcis kā biete, ik pa bridim tvēra pēc naža, kas atradās uz galda, vicināja to gaisā un kaut ko skaļi kliedza.

Ēģiptietis

- Šef, paprasi, ko viņš tur vicinās ar to nazi, - teica Jurijs Ivanovičs.

Tikko es iejaucos sarunā, ēģiptieši pārgāja uz angļu valodu un dedzigi sāka skaidrot sava uzbudinājuma iemeslu. Izrādijās, ka viņi necieš Izraēlu.

- Nu kā tad tā, - viņi teica, - kapeikas lieluma valsts karoja ar mums. Tie ebreji grib sagrābt visu arābu pasauli un visus arābus padarit par vergiem. Nu nenotiks tas, nenotiks! Pat ja mūsu karaspēks netiks galā, kad Izraēla uzbruks atkal, mēs visi ņemsim rokās nažus un nogalināsim visus ebrejus.

Pēc šiem vārdiem viens no ēģiptiešiem atkal paņēma no galda nazi un izdarija gaisā dažas durošas kustibas, acimredzot rādidams, kā tas notiks.

- Šef, vai viss kārtibā? - satraukti jautāja Jurijs ivanovičs, kurš nesaprata ne arābu, ne angļu valodu.

- Viss kārtibā, Jura. Viņi ir sašutuši par ebrejiem.

- Starp mums tā kā nav neviena ebreja, - Jurija Ivanoviča acis iepletās patiesā izbrinā.

- Mēs esam vissenākā nācija uz Zemes, - tikpat satraukti turpināja viens no ēģiptiešiem, - mēs uzcēlām dižās piramidas, mēs uzcēlām dižo sfinksu. Piramidas un sfinksa stāsta par mūsu diženumu. Kas cits vēl uz Zemes spēja uzcelt piramidas? Neviens. Driz vien mūsu nācija atdzims, mēs nevaram nebūt pir­mie pasaulē, uz to mūs ved dižās piramidas.

Klausījos un domāju, cik ļoti gan viņi maldās. Zināju, ka arābu ciltis ienākušas Senās Ēģiptes teritorijā, runājot vēstures mērogos, salīdzinoši nesen, kad lielā Ēģiptes faraonu impērija jau sāka pagrimt. Bet cik viegli ir piedēvēt sev grandiozos senatnes sa­sniegumus! Dzivot blakus piramidām vēl nenozīmē tās uzcelt. Nu kaut vai zināt, kādēļ tās tika celtas. Tikai vēlāk, kad pēc pirmajām Himalaju ekspedīcijām biju kļuvis mazliet gudrāks, es, atceroties šo Ēģiptes skatu ar nažiem, sāku brīnīties, cik gan viegli cilvēkos rodas tāda iedomība, ka viņi spēj salidzināt sevi ar Dieviem. Bet piramidas stāv jau tūkstošiem gadu un ar visu savu izskatu klusējot pauž, ka pasaule un prāts ir daudz sarežģītāki, nekā cilvēki domā.

Pagāja vairāki gadi. Bija 1993. gads. Pēdējos divos gados mēs bieži bijām Meksikā, demonstrējām jaunās operācijas vistas akluma un citu tiklenes saslimšanu likvidēšanai. Parasti mēs brau­cam trijatā - es, ķirurģe Venera Gaļimova un elektrofiziologs Rafaels Jusupovs.

Venera (Jzbekovna Gaļimova ir mūsu centra direktora viet­niece, medicinas zinātņu doktore, profesore un superklases ķirurģe. Brinums, kāds spēks slēpjas šajā mazajā, skaistajā sie­vietē. Viņa izdara pašas sarežģītākās un pašas atbildīgākās operācijas. Daudzreiz esmu vērojis, kā operācijas laikā sevišķi saspringtos brižos viņas mugura kļūst mikla no sviedriem, un man viņas žēl, gribas pateikt, ka tas nu nav sievietes darbs - operēt.