Ernsts . Muldašovs: Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Braucām trijatā: es, Jurijs Ivanovičs un šoferis Dima - parasts Čerņikovskas (CJfas strādnieku rajons) puisis. Ielikām tiklus, bailēs no zvejas inspekcijas uzmanigi raudzidamies apkārt. Pēc tam sakūrām ugunskuru, uzcēlām telti, paņēmām pudeli šņabja un sēdāmies vakariņot.

- Nu tad par Krieviju un Krievijas karūsām, - uzsaucu tostu, izbaudīdams patikamo sajūtu, ka esmu atgriezies dzimtenē, pēc kuras patiesi skumstu ilgo ārzemju braucienu laikā.

Jurijs Ivanovičs ar baudu izdzēra glāzi, uzkoda gurķīti un šmakstinādams pavaicāja:

- Nu, šef, kā tad ir tajā Meksikā? Runā, ka sievišķi tur ir bries­mīgāki par karu. Toties ir piramīdas. Vai biji pie piramīdām?

- Biju, Jura, biju.

- Nu kādas tās ir? Vai lielākas nekā Ēģiptē? Mēs tehniskajā daļā strīdējāmies. Es viņiem saku, ka Ēģiptē ir lielākas, bet viņi - ka Meksikā. Kur tad ir lielākas, šef?

- Ēģiptē.

- Nu tad iedzersim par Meksikas piramidām. Atceries, kā Ēģiptē viens arābs piesūcās un vicinājās ar nazi. Nu muļķis taču! Ko tur, šef, ar glāzitēm māžoties, lejam kārtīgi, - teica Jurijs Ivanovičs, liedams šņabi lielajās glāzēs.

Iedzērām. Šoferis Dima ari.

- Eh, Dimka, - Jurijs Ivanovičs pamācoši teica, košļādams desu un piekozdams lociņus, - tumsonis tu esi, īsts tumsonis. Tu pat nevari iedomāties, cik daudz pasaulē ir brinumu! Re, kad mēs ar šefu bijām Ēģiptē, mēs vienu tādu brīnumu redzējām - piramida saucas. Milzīga - uhū…! Kas to uzcēlis - neviens nezi­na! Ēģiptieši lielās, ka viņi cēluši, bet patiesibā tā nemaz nav. Piramidas uzcēla Dievi, Dimka, Dievi! Re, šefs ari Meksikā piramidas skatija. Ari milzigas. Ari Dievi cēluši. Neesi tu, Dimka, bijis Ēģiptē, neesi…

- Varbūt es vēl aizbraukšu uz Ēģipedi…

- Ne jau uz Ēģipedi, bet uz Ēģipti, tumsoni gatavais. Ar «t» jāraksta, nevis ar «d». Ēģipte, vai saprati, nevis Ēģipede. Labāk ielej, tumsoni gatavais.

Iedzērām vēl.

- Jura, Dima! Es laikam iešu uz telti un pagulēšu. Tā kā velk uz miega pusi. Varbūt varēšu atkal pāriet no dienas uz nakti.

Ielīdu telti, apsitu odus un likos gulēt. Sākumā tā kā jau sāku

Pie ugunskura

laisties snaudā, bet pēc tam miegs pārgāja, un es sāku mocities, cenzdamies iemigt.

«Velns ar ārā,» domāju, «nu kā lai iemieg? Pat šņabis nepalidz. Domāšu par piramidām, ja jau sākām par tām runāt.»

(Jn tā pussnaudā es sāku domāt par piramidām. Pa galvu šaudījās fantastiskas domas, kuras es pussnaudā nekā nevarēju atdalīt no realitātes. Man rādijās, ka uz Zemes eksistē vēl kāda cita - paralēla dzive, un tajā viss notiek citādāk, nekas nav tā, kā pie mums. Tajā paralēlajā dzivē dzivo ļoti liela auguma cilvēki, pārvie­tojas ovālos lidaparātos un dažreiz ielido mūsu pasaulē, vēro mūs un izturas pret mums kā pret nesaprātīgiem bērniem. Pasaule, kurā viņi dzivo, ir nesaraujami saistīta ar Kosmosu un Zemes dzīlēm, bet viņi, šie milzīgie cilvēki, var ceļot pa turieni, aizejot zemzemē vai vienā mirkli izgaistot Kosmosa tālēs. Laiks tajā pasaulē rit pēc citiem likumiem, tur ir cita daba, cits klimats, un tikai piramīdas, tikai varenās piramidas atrodas vienlaicīgi abās - gan šajā, gan tajā, paralēlajā pasaulē. Tieši ar piramīdu palidzibu milzigie cilvēki ienāk mūsu pasaulē. Viņi tās ir uzcēluši stingrā atbilstībā Kosmosa likumiem un stingrā atbilstībā matemātikas likumiem izvietojuši uz Zemes. Viņiem nav svarīgi, kur atrodas piramīda - uz Zemes, zem ūdens vai zem zemes. Svarīgi ir, lai tā būtu. Šie milzīgie cilvēki uzcēluši piramīdas tik pamatigi, ka tās nekad nesagrūs ne šajā, ne paralēlajā pasaulē. Un, ja nu kāda sagrūtu, viņi uzcels jaunu - tieši tādu pašu. Šie milzigie cilvēki Zemes dzīlēs ir izveidojuši speciālus kanālus, kas piramīdu un citu senatnes monumentu tuvumā pietuvinās Zemes virsmai. Viņi nepievērš uzmanibu tam, ka parastie cilvēki mūsu pasaulē, pakļaudamies mūžīgajam Kosmosa aicinājumam, cenšas būvēt nelielas un nejēdzīgas piramidas - kapenes saviem valdniekiem, sapņodami pietuvināt savus valdniekus viņiem - varenas un senas paralēlās civilizācijas cilvēkiem. Viņus neinteresē, ka mūsu pasaules cilvēki piedēvē piramīdu celtniecibu sev…

- Fu! - Es pamodos. - Nu gan sapnis! Bet interesants…

- Jurij Ivanovič, kas ir sfinksa? - atskanēja šofera Dimas balss. Sapratu, ka viņi turpina sēdēt pie ugunskura un dzert šņabi.

- Sfinksa ir tāds dzivnieks. Liels. No akmens.

- Statuja, vai?

- Nu nē taču, tumsoni gatavais. Tā nav statuja. Tā ir sfinksa.

- Bet… bet… bet kāda tad ir tā sfinksa?

- Sfinksa ir kā suns, kas guļ, bet tai ir kaķa ķepas un cilvēka galva - līdzīga ciema sievai, bet ausis ir ziloņa, - svarīgi skaidro­ja Jurijs Ivanovičs. - Iedod piesmēķēt!

Atskanēja specifiska skaņa, kas norādīja, ka Jurijs Ivanovičs ar baudu izpūš savas iecienītas cigaretes «Vega» dūmu.

- Sfinksa ir ļoti liela, tik liela, - Jurijs Ivanovičs turpināja, - ka tu, Dimka, tik lielu zvēru vispār neesi redzējis. Piemet ugunij malku, redzi, ka sāk jau dzist. Jauns, bet neko neredzi!

- Vai tā sfinksa ir tik liela kā zilonis? - Dima jautāja.

- Eh, Dimka! Zilonis būs tikai viņas naga lielumā. Saprati, cik liela?

- B-bet… vai tā sfinksa ir dziva?

- Eh, tumsoni tu gatavais, Dimka! Sfinksa ir no akmens, es taču tev stāstu, ka no akmens. Varbūt kādreiz ari bija dziva, bet pārakmeņojās.

- B-bet…

Saruna uz bridi pārtrūka, tad Jurijs Ivanovičs teica:

- Izsmēķi, Dimka, ir jāmet ugunskurā, nevis jāmētā apkārt kā pēdējam draņķim.

- Bet, Jurij Ivanovič, kas vispār ir - tā sfinksa?

- Tas nav tavam prātiņam domāts, Dimka, nav. Tev, re, tikai stūri grozīt. Pat ugunskuru neproti iekurt, kā nākas. Sfinksa - tā ir pasaka, Dimka, pasaka. Re, šefs stāvēja, raudzījās tai acis un jautāja, uz kurieni tā skatās.

- Kam jautāja, sfinksai?

- Nē taču, ēģiptiešiem, tumsoni gatavais.

- (Jn uz kurieni tā skatās?

- Uz turieni, kur nevienam nav atļauts skatities. Tev, Dimka, nav atļauts, bet sfinksai ir. Tur ir tāda zeme, ko sauc par Sam- balu. Tur dzivo Dievi. Tur ari sfinksa skatās. Bet tev, Dimka, nav atļauts tur skatities, izcepsies.

Klausījos šajā dzērāju sarunā un smējos. Atkal atcerējos ēģiptiešu gidu, kad gribēju noskaidrot, uz kurieni sfinksa skatās. Kaut kāda iemesla dēļ tas man šķita interesanti. Varbūt tādēļ, ka esmu oftalmologs un jēdziens «skatiens» man ir profesionāli tuvs. Varbūt vieta, kur Dievi nolaidušies uz Zemes, patiešām eksistē! Varbūt tā nemaz nav pasaka! Varbūt Jurijam Ivanovičam ir taisnība, stāstot par Šambalu! Varbūt tur ir skaista, neparasta pilsēta, kuru uzcēluši Dievi!

Mani mocīja cilvēka dabiskā ziņkāre. Gribējās ticēt brīnu­miem, gribējās doties turp, kur skatās sfinksa… Naktī cilvēks vienmēr ir romantiskāks nekā dienā, kad valda realitāte.

- Es piedauzīju pie piramidas ar mazo pirkstiņu, - atskanēja Jurija Ivanoviča balss, - un jutu, ka tā ir izturīga.

- Tik izturiga kā akmens?

- izturīgāka.

- Kā dzelzs?

- Vēl izturīgāka.

- Un sfinksai ari pieskāries, Jurij Ivanovič?

- Pieskāros.

- Un kā sfinksa? - Dima nevarēja nomierināties.

- Arī izturiga.

- Jurij Ivanovič, kas ir izturīgāka - sfinksa vai piramīda?

- Abas ir izturīgas.

Jutu, ka piramida un sfinksa arvien vairāk sāk nodarbināt manu prātu. To bija grūti izskaidrot ar parastu ziņkārību, jo medicīnā arī ir ļoti daudz interesantu un ļoti aizraujošu miklu. Ši interese, kas bija sākusies Ēģiptē un turpinājās Meksikā, bija iesēdusi galvā kā īpatnēja dominante. (Jn pats galvenais visā šajā lietā bija jautājums - uz kurieni gan skatās sfinksa?