Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Kas pie jums tur isti notiek? Visādi salašņas pulcējas, vai?

- Labi, šef, nepiesienies! Pats operāciju zālē visu laiku cietumnieku dziesmas klausies. Kā aizeju uz turieni, tā viens un tas pats: «…tālu, tālu aizgāja no vajātājiem cilvēks pufaikā, vienkārši zeks…»

- Labi jau, labi. Tās dziesmas ir sirsnigas un tik primitīvi fanātiskas, ka mazina spriedzi operācijas laikā. Jura, reiz es operēju kādu ļoti augsti stāvošu cilvēku. Pirms operācijas ar vie­tējo anestēziju es viņam saku: «Jūs neuztraucieties! Klausieties mūziku! Visu uzmanību veltiet mūzikai, centieties nedomāt par brūci…» Bet pēc operācijas viņš man saka: «Bet es, Ernst Rif- gatovič, domāju, ka jūs operējat, skanot klasiskajai mūzikai!» Man pat kļuva kauns.

- Nu tad tā, - daudznozimigi turpināja Jurijs Ivanovičs, - tātad atnāk pie mums zeks. Pie tevis neuzdrīkstējās doties, bet bija uzzinājis, ka mēs esam draugi. Nu - un atnāca pie manis. Apsēdās un sāka stāstit. Mani puiši ir sirsnigi, pats zini. Sevišķi Vitjka un Miška. Sēž, asina instrumentus, bet, ja kāds kaut ko stāsta, strādā un klausās, radio nemaz nav vajadzīgs. Disciplīna pie manis ir kā nākas…

- Nu ko tad tas zeks stāstija?

- Tas zeks, bijušais, protams, stāstija, ka sēdējis tādā zonā, kur bijušas īpašas anomālijas.

- Kā to lai saprot - zonā anomālijas?

- Zona bija anomāliju zonā.

- Be-et…

- Tajā zonā, kas atradās anomāliju zonā, gadijās notikumi, kas neiekļaujas cilvēka iztēles robežās.

- Bet pats tas zeks bija normāls? - es pārtraucu.

- Jā, normāls. Pat inteliģents. Tāds vājš kā asaka. Teica, ka sēdējis nepelnīti, esot tikai stāvējis sardzē, - teica Jurijs Ivanovičs.

- Un ko viņš stastija?

- Stāv, saka, automātisti savos «PV»…

- Kas ir «PV»?

- Pusvilna, tas ir, cietuma apsardzes pusvilnas apģērbs.

- Be-et…

- Stāv viņi tātad savos «PV», bet visiem kamerā izskatās, ka līķautos, tikai ar automātiem. Neviens pat nav mēģinājis bēgt. Baidījušies nevis no automātiem, bet no liķautiem. Automātistus saukuši par miroņiem.

- Kaut kāds murgs…

-Murgs gan, bet masveida. Visiem zekiem zonā tā esot licies. Bet tas nav pats galvenais. Tur rēgojušies lidojošie šķīvīši… un piramīdas. Bijusi pat doma aizmukt no zonas ar šķivīti, aizlidot lidz piramidai un paslēpties. Bet viens no kameras biedriem visu laiku kontaktējies ar lidojošā šķīvīša pilotu. Un tas teicis…

- Kurš kuram teicis?

- Lidojošā šķivīša pilots zekam.

- Be-et…

- Mēs, teicis, esam cilvēki, kas pirms jums dzīvoja uz Zemes. Savulaik mūsu palika pavisam maz. Bet mēs uzcēlām piramīdas un ar tām ieguvām lielu spēku. Par dažām piramīdām jūsu cilvēki zina, par citām nezina. Mēs nolēmām nedzīvot blakus jums un ar piramidu palīdzību pārgājām citā, paralēlā pasaulē, kur tagad dzīvojam. Dažreiz mēs parādāmies jūsu pasaulē un novērojam jūs.

-Tātad par dažām piramidām mēs nezinām, tu saki…

- Tā teica zeks, tas ir, lidojošā šķīvīša pilots teica zekam.

- Be-et… Kur ir tā zona?

- Zeks teica, ka kaut kur Sibīrijā, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.

- Kur konkrēti?

- Neatceros. Laikam Sibirijas dienvidos…

- Vai tas nebija slavenās Kaškulaksas alas rajonā Hakasijā, par kuru stāsta daudz leģendu?

- Neatceros, nenoprasiju. Saproti, ienāca šoferi - Volodjka un Serjoga, pārtrauca, bet pēc tam mani izsauca uz operāciju zāli, mikroskopā bija izdegusi lampiņa. Kad atnācu atpakaļ, zeks jau bija prom.

- Vai par Ēģiptes sfinksu zeks, tas ir, lidojošā šķivīša pilots, neko neteica? - domīgi jautāju.

-Nē.

- (Jn kur tad galu galā skatās sfinksa? Vai tikai tā neskatās uz Dievu Pilsētu?

- Nezinu.

- Starp citu, Jura, kā zeķi par mums zina?

- Zeķi cietumā bija izlasījuši tavu grāmatu. Gribējuši pat visi ieiet somati stāvoklī, lai ieslodzījuma laiks paiet ātrāk, - Jurijs Ivanovičs atbildēja.

- Skaidrs.

Tobrid man nepavisam negribējās domāt par to, cik šis stāsts ir fantastisks. Visiem, ari zekiem, ir tiesības teikt visu, ko vēlas. Uzpūtīga augstprātība ir pētnieka vissliktākais sabiedrotais. Šis zeks mani pat radīja cieņu: atbrauca taču no kaut kurienes, lai pastāstitu.

Manas domas juceklīgi drūzmējās ap leģendu par Dievu Pilsētu, ap sen jau apnikušo jautājumu - kāpēc ši leģenda ir tik cieši iesēdusies manā galvā? Zeka stāsts mani nez kāpēc pa- darija nervozu, un aprobežotības sajūta bija klāt kā saukta. Tad es nolēmu visu «salikt pa plauktiņiem».

Es sapratu, ka bez apzināta īstenības novērtējuma ir vēl zināšanas, kas slēpjas zemapziņā un lidz zināmam laikam vispār neliek sevi manīt, ir dziļi paslēptas. Bet kaut kad, pēc kaut kādas augstākas pavēles, tās sāk izpausties un satraukt prātu. Nekā citādi es neprotu izskaidrot pēkšņo domu par Dievu Pilsētas pastāvēšanu. Un patiesi - kāpēc mums jātic rakstītiem avotiem, seniem manuskriptiem un autoritatīvu cilvēku viedokļiem, ja mēs neticam paši sev? Katrs no mums taču ir esamības daļiņa tāpat kā visi citi. Katram no mums ir Dvēsele un Gars, kas ir savienoti ar mūsu galveno Dzimteni - To Pasauli. Visiem mums ir vienāds mūžīgo zemapziņas zināšanu intuitīvās izpausmes potenciāls. Domāju, ka ikviens cilvēks savas dzīves laikā ir jutis daudzas satraucošas, sapnim līdzigas dziļas sajūtas un domas, bet acim­redzot ne katrs ir pievērsis tām uzmanibu, un, protams, tikai daži ir šīs zemapziņas domas pieņēmuši par savas darbibas vadītājām.

- Jura, es domāju, ka doma par Dievu Pilsētas eksistenci ir atnākusi pie manis zemapziņā, - bildu pēc krietna klusuma briža. - Ko darit, meklēt vai nemeklēt? Tas viss ir pavisam nenoteikti, bez tam - viena vienīga mistika…

- Jāmeklē, šef, jāmeklē! Tas zeks, redz, kad viņa kameras biedram doma radās, nesēdēja rokas klēpī salicis. Tikko dabūja izziņu par atbrīvošanu, tūliņ atbrauca pie mums. Aktivs… Mācies no viņa…

Aizsmēķējām. Es turpināju prātot.

«Ja pieņemam, ka Dievu pilsēta patiesi eksistē,» es domāju, «tad izvirzās pavisam loģisks jautājums: kāda tā ir?»

Sasprindzināju smadzenes, cik spēju, un nonācu pie seci­nājuma, ka Dievu Pilsēta nevar sastāvēt no namiem. Drīzāk jau zem šī nosaukuma slēpjas kāds senatnes monumentu ansam­blis, kas celts nebūt ne skaistumam vai sevis cildināšanai, bet gan ar mērķi vadīt enerģijas, par kurām zinātnē vēl tik maz kas ir zināms un kuras jogi sauc par tantriskajiem spēkiem. Bet kas tie var būt par senatnes monumentiem, kas ietilpst Dievu Pilsētā? Visdrīzāk tās ir piramidas. Tieši piramīdu saknes slēpjas dziļi senatnē, un to lomu mēs vēl maz izprotam, lai gan ir jau izteiktas hipotēzes par piramīdu iedarbibu uz smalko jeb, ezo- teriskajā valodā runājot, «dievišķo» enerģiju. Bet varbūt Dievu Pilsētā ir citi neparasti veidojumi… varbūt tieši tur atrodas leģendārās «zelta plates», uz kurām rakstītas tā saucamās

Paralēlās pasaules

«patiesās zināšanas»… varbūt tieši Dievu Pilsēta ir vieta pārejai paralēlā pasaulē…

- Jura, nevar izslēgt, ka tavam zekam kaut kur ir taisniba, sakot, ka piramidas ir vieta pārejai paralēlās pasaulēs, - es teicu, cenšoties kaut drusciņ sistematizēt domas, kas jaucās man pa galvu bez jebkādas sistēmas. - Paralēlajām pasaulēm es ticu. Par to esmu daudz lasījis Kozireva un Timaševa darbos. Bet, godīgi sakot, es tā arī nesaprotu, nevaru stādīties priekšā paralēlo pasauli.

- Tas zeks, - noskurinājās Jurijs Ivanovičs, - uz mani atstāja nopietnu iespaidu. Nefantazē, var just, ka stāsta to, ko izjutis, tin arī sava jēga tur bija - gribējās no cietuma aizbēgt uz paralēlo pasauli…