Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

- Nē taču, Jura! Es jau esmu izrādes cauri visām ekspedīci­ju piezīmēm. Tur nekā nav. Pats zini, ka esmu skrupulozs un visu pierakstu, - atbildēju.

- Pagaidi, nepārtrauc! Puiši, protams, bija piedzērušies, bet viņi teica, ka tu šo leģendu pa telepātiskiem kanāliem esot saņēmis no lamas. Vitjka sāka tēlot gaišreģi, roku pirkstus izpletis, sāka darboties virs galvām. Man, esot skaidrā, likās smieklīgi, es viņu mazliet apcēlu, bet Vitjka centās vēl vairāk, - Jurijs Ivanovičs iesmējās.

- Nu kādi vēl telepātiskie kanāli, Jura! Nav man tādu spēju. Kad iznāca pirmā grāmata par Himalajiem, šurp sāka braukt

daudz divaiņu un šizofrēniķu, no tādiem cilvēkiem es vispār bēgu pa gabalu.

- Viņi pie mums, tehniskajā daļā, arī piestaigā. Tev kaut ko telepatē no pirmā stāva uz trešo. Pie tevis jau garām sekretārēm tikt nav iespējams, - ar baudu piebilda Jurijs Ivanovičs.

- Vai tad pie jums lama bija atnācis, vai? - biju pārsteigts.

- Nu bija viens tāds, saģērbies kā gailis, bet basās kājās čības. Viņš tad ari, pirkstus izpletis, darbojās.

- Kā viņš bija ģērbies?

- Kleitā kā sievišķis, bet pats bija vīrietis.

- Kādā krāsā bija tā kleita?

- Oranža, mazgāta un pārmazgāta, bet netīra. Ar apmetni.

- Tas nav lama. Lamām tērps ir ķiršu krāsā. Droši vien kriš- naīts.

Krišnaīts tehniskajā daļā

- Nu ja, kaut kas tamlīdzīgs.

- (Jn ādas krāsa? - es painteresējos.

- Tāda pelēki zilgana.

- Kā to lai saprot?

- Pelēki-tumši, brūni-aveņu, varbūt…

- Tādas ādas cilvēkiem nav.

- Nu viņš tāds slims bija, visa seja vienās pinnēs. Vitjkam pat sagribējās tās izspiest.

- Baltais vai nēģeris?

- Baltais, bet pelēki zilgans…

- Bet… bet…

Domas aizklida sāņus, un es sāku prātot, ka varbūt man patiešām atsūtījuši informāciju par Dievu Pilsētu pa telepātisko kanālu - nevarēju taču šai leģendai atrast ne mutisku, ne rak­stisku avotu. Austrumu reliģijās pētīdams visus iespējamos psi­hiskos fenomenus, zināju ari par telepātiju un principā ticēju tai. Kā aprakstīts austrumu reliģiju avotos, atlanti šo fenomenu pār­valdīja pilnībā un pat karojot par galveno ieroci izmantoja pre­tinieka telepātisku iemidzināšanu. Bet mums, āriešiem, tas ir, piektajai rasei, ir ievērojami zemāks garigais potenciāls, tāpēc telepātiskās spējas ir visai ierobežotas un samērā vāji izpaužas tikai dažiem cilvēkiem. Un, ja akceptoram, tas ir, cilvēkam, kas uztver telepātisko domu signālu, nav augsta jutiguma pret šādu iedarbibu, tad telepātiskais efekts vispār līdzinās nullei.

Par sevi varu teikt tikai to, ka esmu nekam nederīgs, vājš akceptors, tas ir, mans domu signālu uztveres līmenis ir ļoti zems. Atceros, kā pirms diviem vai trim gadiem kādā lielā starp­tautiskā konferencē, kad mans referāts par atlantu un lemūriešu izskata zinātnisku izskaitļošanu radija paaugstinātu interesi, kuluāros pie manis pienāca vairāki gaišreģi, telepāti un tam- lidzīgi speciālisti un, viens otru pārtraukdami, sāka runāt kaut ko man pavisam nesaprotamu: «Viņu vajag testēt!»

- Ko nozimē - testēt? - es naivi pajautāju.

- Tūliņ uzzināsiet, - viņi kori atbildēja un viens pēc otra izple­ta pirkstus, izvalbija acis un nostājās eksotiskās pozās, acim­redzot sūtot uz mani enerģiju.

- Jūtat kaut ko? - viņi jautāja.

- Nē, - es atbildēju.

- Patiešām neko nejūtat?

-Nē.

īpaši centās kāda raganai līdzīga sieviete garā, sarkanā kleitā. Viņa tā locijās manā priekšā, ka man pat kļuva baisi. Pēc tam viņa izpleta pirkstus kā vēdekli un ar rokām sāka veidot pul­sējošas kustibas manā virzienā, droši vien sūtija enerģijas plūs­mas.

- Jūtat enerģiju? - viņa vaicāja.

- Nē.

- Pavisam neko nejūtat?

- Pavisam neko.

- Nu kā tad tā…

Pēc tam viņa pienāca man klāt, uzlika rokas ar izplestiem pirkstiem man virs galvas, mazliet pietupās un, raudzīdamās man acīs, šausmīgi iepleta acis, kustināja lūpas un izdvesa kaut ko līdzigu «bu, bu, bu…».

- Ko jūs jūtat? - viņa jautāja.

- Neko.

- Kā,neko?

- Nu… man bija interesanti un jautri, - es atklāti atbildēju.

-Mm… jā… Bet siltumu no rokām jutāt?

- Nē.

- Mm… jā…

Acīmredzot man piemīt augsta necaurlaidība attiecibā uz svešu psihisko enerģiju. Lai gan man jāatzist, ka laikā, kad mani māc stiprs un ilgi krājies nogurums, parādās zināms tāda veida jutīgums - lidz pat tam, ka man uz katra soļa rādās enerģētiskie vampiri. Bet jutigāki cilvēki, manuprāt, patiešām var kļūt par mērķi labas vai ļaunas psihiskās enerģijas iedarbibai.

Šās piezimes ilustrēšanai var kalpot gadijums, kas ari notika šās konferences laikā. Tā pati raganai lidzigā sieviete sarkanajā kleitā pēc neveiksmigā seansa ar mani acimredzot bija ne pa jokam sarūgtināta: nu kā tad tā, tā nopūlēties - un nekāda efek­ta! Kad mēs ar Vaļu Jakovļevu (viņa ir mūsu Himalaju ekspedi­cijās dalībniece) pagājām gabaliņu nostāk, sieviete sarkanajā kleitā, kā man pēc tam paskaidroja, «esot izšāvusi» ar acīm uz Vaļas otro čakru - cilvēka dzīvesspēka punktu. Drīz vien Vaļai sākās spēku izsikums, un viesnīcā viņa vispār saslima. Kad pēc uzstājīgiem Vaļas lūgumiem tika ataicināta «labā feja» (tajā kon­ferencē pulcējās pilns «pasaku personāžu» spektrs, sākot ar labajām fejām un beidzot ar ļaunajiem gariem), viņa konstatēja, ka Vaļai ši čakra ir «caursista». Nākamajā dienā Valentīnas spēki pamazām atjaunojās.

Tā, domādams par telepātiski pārraidītu informāciju sakarā ar Dievu Pilsētu, es nonācu pie secinājuma, ka tā diezin vai varētu būt. Taču jautājums, kāpēc šī informācija man tik cieši ir iesēdusies galvā, turpināja mani mocit.

- Jura, es domāju, ka nebija nekādas telepātiskas pārraides. Tajās lietās es esmu pavisam neaptēsts! - es pārliecināti teicu Jurijam Ivanovičam.

- Nu kā to lai saka, neaptēstais. Atceries, kā Petjka Garajevs ar savu aparātu izdarīja telepātisku ģenētiskās informācijas nodošanu. Ko tad lai saka par domu pārraidi! - šaubījās Jurijs Ivanovičs, droši vien atcerēdamies stāstus par diviem ģeniāliem krievu zinātniekiem - Pjotru Petroviču Garajevu un Georgiju Georgijeviču Tertišinu, kuri uzbūvēja aparātu ģenētiskās infor­mācijas pārraidīšanai no attāluma.

- Nē, Jura, pat ja informāciju par Dievu Pilsētu kāds ari būtu raidijis manā virzienā, efekts būtu «kā pret sienu». Esmu nejutigs. Pats zini, man nav nekādu joga spēju, esmu vienkāršs cilvēks, laucinieks, pat mūzikas skolu neesmu beidzis. Un arī mana profesija - ķirurģija - stāv pavisam tālu no ārpuszemes domām un īpaša jutīguma. Jura, kad griež aci, pa galvu nedrīkst jaukties nekādas domas, jānorobežojas no katras ārējās iedar­bības, visa uzmanība jāsakoncentrē uz operāciju. Es taču varē­tu izoperēt pat savu māti - tik uztrenēta man ir uzmanības kon­centrācija operācijas laikā. Kā tad mani var caursist no tāluma sūtīta doma! Saka, ka orgasma laikā cilvēks kļūst ļoti uzņēmigs pret svešu psihisko iedarbību, bet operējot man orgasms ne­rodas.

- Man arī, starp citu, no aparatūras remontēšanas nav nekā­da orgasma, bet, asinot instrumentus, gan uz to pusi ir, šef, - Jurijs Ivanovičs sāka smieties.

- Bet to gan es nezinu, kāpēc tā leģenda par Dievu Pilsētu tik pamatīgi iesēdusies man galvā.

Zeka stāsts

- Izstāstīšu tev vēl vienu lietu, - pēc pauzes teica Jurijs Ivanovičs. - Reiz pie mums tehniskajā daļā bija ieklīdis zeks un stāstīja ļoti interesantas lietas.