Ernsts . Muldašovs - Dievu Pilsētas meklejumos-Seno cilvēku traģiskais vēstījums

Toreiz es nesapratu, ka cilvēks - tas nav tikai fiziskais ķer­menis, kam dota apziņa, ka cilvēka galvenā būtība ir viņa iekšē­jais un mūžīgais Es, ko sauc par Garu, kas dzivo savā zemapzi­ņas pasaulē un neapzināti kontaktējas ar citiem iekšējiem un mūžigiem Es. (Jn ir vienalga, vai tie ir dzīvu vai mirušu cilvēku Es. Likumi, kas valda šajā zemapziņas pasaulē, nav tādi, kā uz Zemes, - tur nav vietas materiālām vērtībām un cilvēka centie­niem iegūt lietas, tur galvenais ir Labais, Milestība un Ļaunais, bet katra iekšējā un mūžīgā Es varenību un spēku nosaka Zinā­šanas, kas uzkrājas un, kas ir ļoti svarigi, tiek intensivi izmanto­tas šīs zemapziņas pasaules pilnveidošanai.

Tagad, kad rakstu šis rindas, ir 2000. gads. Kopš tā laika (1993. gada), man šķiet, esmu kļuvis nedaudz gudrāks, bet ne ļoti. Vismaz es jau saprotu, ka cilvēka zemapziņas dzīve, kas veido vienotu veselumu ar Tās Pasaules viļņu dzives formu, patiesi eksistē. Pretējā gadījumā nebūtu iespējams izskaidrot daudzus medicīniskus, fiziskus un filozofiskus paradoksus, ar kuriem man nācās sastapties zinātnisko pētijumu laikā. Šī zemapziņas dzīve rit it kā neatkarīgi no cilvēka iekšējā Es, kam piemit visu aptverošā un mums tik pierastā apziņa. Bet cilvēka iekšējais un mūžīgais Es darbojas klusībā, atgādinot par sevi ar intuitīvu čukstu vai neizprotamiem centieniem, sākumā traucējot cilvēkam, bet pēc tam aizraujot to un vedot jaunā, bieži vien pavisam negaiditā virzienā.

Ari toreiz, 1993. gadā, kad gulēju teltī, intuitīvi čuksti un neiz­protamas tieksmes sāka mani virzit man miklainā un negaiditā dzīves rakursā, kas bija saistīts ar sfinksu, piramidām un Dievu Pilsētas meklējumiem.

Atjēdzos un sāku iekļausities sarunā pie ugunskura.

- Jurij Ivanovič, - teica Dima, - lūk, tu esi liels cilvēks, strādā Centrā par galveno inženieri. Esi bijis Japānā un Ēģiptē! Saki, kā tur, pie viņiem, angļu valodā būs «paldies»?

- Eh, tumsoni gatavais! To ari tu nezini! Sen/c ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.

- Bet… bet… Bet kā pie viņiem būs «lūdzu», Jurij Nikolajevič?

Iestājās klusums. Jurijs Ivanovičs bija aizmirsis vārdu plīz.

- Ari senk ju, - Jurijs Ivanovičs pēkšņi atteica.

- Vai tad pie viņiem «paldies» un «lūdzu» ir viens un tas pats?! - Dima bija pārsteigts.

- Pie viņiem viens un tas pats, - daudznozimigi noteica Jurijs Ivanovičs.

Sāku smieties un izvēlos no telts ar saucienu: «P/i'z taču, plīz\»

Abi pārsteigti skatijās uz mani, bet pēc tam, sapratuši, kas par lietu, ari sāka smieties.

- Ko tad tu, Jurij Ivanovič, angliski zini tikai vienu pašu vārdu? - šoferis Dima iepleta acis.

No rita, izņemot tiklus, konstatējām, ka viens ir aizpeldējis kopā ar zāļaino saliņu, pie kuras es to vakar piesēju.

- Nu muļķis kas muļķis, - satriekts novilku, - neiedomājos, ka saliņa ir peldoša.

Atkal mani pārņēma savas aprobežotības sajūta.

«Es it kā nemaz neesmu tik aprobežots, - kāpēc gan mani moka ši sajūta? Vai tiešām tāpēc, ka neveiksmigi iemetu tiklu?» domāju, pārkāries laivas malai un ar rokām rakņādamies pa ūdenszālēm, meklējot pazudušo tiklu. Toreiz es vēl nesapratu, ka vajag priecāties, kad pēkšņi pārņem aprobežotibas sajūta, jo tas nozimē, ka tavs iekšējais Es nav apmierināts ar tavu istenības uztveri un sāk darboties, lai ievirzītu tevi jaunā zinātniskās dar­bības lokā, kas iesākumā liksies nejēdzīgs un dīvains, bet tam būs dziļa jēga, kas realizēsies tikai pēc daudziem gadiem. Toreiz es pat

Nozvejotās karūsas

iedomāties nevarēju, ka mans iekšējais Es piespiedis mani nopietni pievērsties neparastu acu pētījumiem, kas uzgleznotas uz Nepālas un Tibetas tempļiem, un aizvedis uz Himalajiem un Tibetu noslēpumainu alu meklējumos, kurās ir iekonservēti cilvēki, tāpat arī… leģendārās Dievu Pilsētas meklējumos. Tas pašos pamatos mainis manu filozofisko dzives uztveri, izpaudīsies ari manas medicīniskās domāšanas maiņā un novedis pie tik pārsteidzošiem ķirurģiskiem sasniegumiem kā acs transplantācija.

Bet tajā 1993. gada vasarā, kad es lamādamies jaucos pa ūdenszālēm, meklēdams aizpeldējušo tiklu, jutu tikai trulu apro­bežotību, kas padarīja mani nervozu.

Tiklu es galu galā tomēr atradu, tin tajā bija visvairāk karū­su. Viss loms bija ļoti labs.

Šņabis bija beidzies. Bet Jurijs Ivanovičs deva mājienus, ka, neskatoties uz lielo karstumu, iedzert tomēr gribas. Mājupceļā iebraucām ciemā, nopirkām pudeli lēta šņabja un bez uzkodām izdzērām pāris glāžu.

- Šef, bet uz kurieni tomēr skatās sfinksa? - jautāja Jurijs Ivanovičs, pēc otrās glāzes ostidams piedurkni.

- Dievs viņu zina, Jura! Es nezinu. Tas ir ļoti miklaini. Tur kaut kas ir, Jura!

Aizbraucām mājās, sadalījām zivis. Pudelē vēl bija šņabis.

- Veči, dzeriet laukā, nav ko atstāt, - ieteica Dima, rādīdams uz pudeli.

- Karsts taču…

- Bet jūs taču esat stipri veči, kā piramidas, - svarigi noteica Dima.

Izdzērām. Dima nez no kurienes izvilka gabalu maizes, ko mums uzkost.

- Senk ju, - atbildēja Jurijs Ivanovičs.

Pienāca 1996. gads. Izdevās noorganizēt pirmo ekspedīciju uz Himalajiem. Bet pēc tam - 1997. gadā - otro ekspedīciju. Tās izrādījās informatīvi ļoti piesātinātas. Šo divu ekspedīciju laikā pilnīgi mainījās mana psiholoģiskā dzīves uztvere. Nevaru teikt, ka esmu kļuvis gudrāks un solidāks zinātniskajā ziņā, bet es sāku raudzīties uz dzīvi ne tikai no stingru zinātnisko postulātu viedokļa, bet sāku lielu nozīmi pievērst intuicijai, par kuru kāds indiešu svami teica, ka tā ir patiesa par visiem simts procen­tiem. Es pat iemācijos zināmā mērā tai uzticēties, lai gan kā zinātniekam tas man bija ļoti grūti. Bet es pat iedomāties nevarēju, ka vienā ļoti svarigā jautājumā intuīcija ar mani izstrādās interesantu joku.

Kur gan es dzirdēju šo leģendu?

Jautājums attiecās uz Dievu Pilsētu. Gatavojoties kārtējai - 1998. gada ekspedīcijai, es noņēmos ar meklējumu plānu izstrādāšanu. Atceros, ka ļoti svārstījos, izvēloties galveno ekspedīcijas virzienu, - meklēt Himalajos «dzivo» un «mirušo» ūdeni vai doties uz Tibetu un pa leģendas pēdām meklēt Dievu Pilsētu. Otrais variants man likās interesantāks. Kur īsti es esmu redzējis šis leģendas aprakstu vai dzirdējis par to? Nevaru žēloties par savu atmiņu, bet galvā valdīja kaut kāds sajukums un traucēja koncentrēties. Skaidri atcerējos tikai, ka par šo leģendu bija teikts pavisam isi, apmēram tā:

«Kaut kur Tibetā ir paslēpusies Dievu Pilsēta.»

Es pat gribēju atmest ar roku šis leģendas avota meklēju­miem un meklēt Dievu Pilsētu tāpat, bet kaut kas mani atturēja. Ari paradums zinātnē strādāt ar dokumentiem lika sevi manīt.

«Kā īsts avantūrists,» domāju pie sevis, «taisos ekspedicijā, esmu aizrāvis draugus, bet Dievu Pilsētas leģendas avotu nevaru atcerēties. Kauns un negods…»

Sāku skaisties. Dažu dienu laikā izņēmu cauri visus ekspedi- ciju pierakstus - un neko neatradu. Pārskatīju visas pieejamās grāmatas - nekā nav. Izjautāju visus ekspedīciju dalībniekus un cilvēkus, kam bija kāda saistiba ar ekspedīcijām, - visi atbildē­ja, ka leģendu dzirdējuši no manis.

- Nu kas tas ir, - biju sašutis. - Es taču pats to leģendu nevarēju izdomāt!

Pastāstīju visu Jurijam Ivanovičam Vasiļjevam.

- Šef, es atceros, kā tehniskajā daļā atzimēja inženiera Miškas dzimšanas dienu. Esmu atmetis, kā tu zini, un nedzēru. Puiši to leģendu apsprieda. Tu taču par to bieži stāstīji. Runāja, ka to tev atsūtījis kāds lama, - sāka stāstit Jurijs Ivanovičs.