V. Obručovs - Plutonija

Mūsu Zeme pastāv jau daudz miljonu gadu, kuru gaitā dzīvība uz tās virsmas piedzīvojusi lielas pārmaiņas. Pirmo jūru siltajā ūdenī attīstījušies olbaltumvielu sabiezējumi, kas, mazpamazām sarežģījoties, pārvērtās dažādos augu un dzīvnieku organismos un neskaitāmu paaudžu laikā sasniedza tagadējo stāvokli.
Šīs organiskās dzīvības formu pārmaiņas var izsekot, pētot zemes garozas dziļākajos slāņos saglabājušās atliekas pārakmeņojumu veidā, kas mums palīdz izveidot diezgan pilnīgu priekšstatu, kādi augi un dzīvnieki mituši uz Zemes virsmas pagājušajos laikos, tā dēvētajos ģeoloģiskajos periodos, kuri ir pavisam vienpadsmit kopš tā laika, kad izveidojusies organiskā dzīvība. Un, jo ilgāks laika sprīdis šķir attiecīgo periodu mo tagadnes, jo lielāka ir starpība starp toreiz raksturīgajām organiskās dzīvības formām un tagadējām.
Šīs bijušās dzīvības formas, to īpatnības, dzīves apstākļus, pārmaiņu iemeslus, vienu izmiršanu, citu rašanos un pilnveidošanos pēta zinātnes nozare, ko sauc par paleontoloģiju. To māca dažās augstākajās skolās. Tomēr ikvienam cilvēkam interesanti gūt kaut vispārēju priekšstatu par dzīvības veidiem un eksistences apstākļiem pagātnē. Šo uzdevumu esmu arī mēģinājis atrisināt savā grāmatā, kas uzrakstīta zinātniski fantastiska romana veidā. Varēja jau arī aprakstīt, kā plienakmeņos atrod augu nospiedumus un no atsevišķām lapām izveido vesela koka vai krūma priekšstatu; kā no akmens atbrīvo jūras bezmugurkaulnieku korāļus, dažādas gliemežnīcas un citas atliekas, notīra un noteic to nosaukumus; kā ļoti uzmanīgi izrok mugurkauldzīvnieku kaulus un sastāda no tiem veselus skeletus, pēc kuriem spriež par šo būtņu agrāko ārējo izskatu. Taču šādi apraksti būtu ļoti plaši un garlaicīgi. Tie vajadzīgi tikai studentiem, nākošajiem paleontologiem, bet plašajām lasītāju aprindām dzīvu priekšstatu par agrākajām dzīvības formām nedotu. Tāpēc es izvēlējos romana veidu. Bet kā ievest lasītājus šajā sen izzudušo būtņu pasaulē un vidē, kādā tās dzīvojušas?
Es pazīstu tikai divus romānus, kuros veikti līdzīgi mēģinājumi. Viens no tiem ir Zila Verna romāns «Ceļojums uz Zemes centru». Šai romānā zinātnieki pa kāda Islandes vulkānā krāteri nolaižas zemes dzīlēs un atrod pazemes tukšumus, ko apdzīvo dīvainas būtnes un izzuduši dzīvnieki, kas tomēr aprakstīti neskaidri. Atpakaļ — virspusē zinātnieki izpeld caur cita vulkānā krāteri uz plosta pa verdošu ūdeni un beidzot pa izkusušu lavu. Tas viss ir pārāk neticami. Vulkānu krāteri nav tukšas caurules, kas iesniedzas lielos dziļumos; tos piepilda atdzisusi lava, un pa verdošu ūdeni, bet jo vairāk pa izkusušu lavu ar plostu braukt nevar. Šī romana ģeoloģiskās kļūdas mani ierosināja 1915. gadā sarakstīt «Plutoniju». Līdz tam es jaunajiem lasītājiem vēl neko nebiju rakstījis un pat nedomāju to darīt.
Otrais ir Konan Doila romāns, kurā ceļotāji Dienvidamerikā atklāj augstu, ļoti grūti aizsniedzamu plato, kas atgriezta no visa apkārtējā apvidus un ko apdzīvo pirmatnējie cilvēki, lieli cilvēkveidīgi pērtiķi un daži citās Zemes dalās izzuduši dzīvnieki. Augstienē uzkāpušajiem pētniekiem atgadās dažādi piedzīvojumi. Tomēr arī šajā romānā ir daudz neticama, tas iepazīstina lasītājus vienīgi ar tagadnei tuvu pasauli un atstāja uz mani tik vāju iespaidu, ka esmu aizmirsis tā nosaukumu, lai gan izlasīju šo darbu divas reizes un ne visai sen — daudz vēlāk par Zila Verna romānu.
Labam zinātniski fantastiskam romanam jābūt ticamam, jārada lasītājā pārliecība, ka visi aprakstītie notikumi zināmos apstākļos tiešām iespējami, ka tajos nav nekā pārdabiska, brīnumaina. Ja romānā sablīvēti dažādi brīnumi, tad tas vairs nav romāns, bet pasaka bērniem.
Jau romana «Plutonija» pirmie izdevumi pierādīja, ka tas izpilda ticamības noteikumus. Es saņēmu no lasītājiem ne mazums vēstuļu, kurās tie gluži nopietni jautā, kāpēc nerīko uz Plutoniju jaunu ekspediciju, kas izpētītu pazemes pasauli, citi piedāvājās par nākošo ekspediciju dalībniekiem, trešie interesējās par romānā attēloto varoņu tālāko likteni. Tāpēc «Plutonijas» pēdējā izdevuma pēcvārdā autoram nācās paskaidrot, ka, lai iepazīstinātu lasītājus ar dažu pagājušo laikmetu dzīvniekiem un augiem tādā veidā, it kā tie vēl eksistētu kaut kur Zemes dzīlēs arī patlaban, vajadzēja pieņemt par patiesību iepriekšējā gadsimta sākumā ierosināto un zinātnieku toreiz nopietni iztirzāto hipotēzi. Tā sīki izklāstīta priekšpēdējā nodaļā («Zinātniskā saruna»), kurā ekspedicijas organizētājs aizstāv hipotēzēs pareizību. Patiesībā zinātne to jau sen noraidījusi.
Autors cer, ka arī šis «Plutonijas» izdevums līdzīgi iepriekšējiem ierosinās jaunos lasītājus tuvāk iepazīties ar ģeoloģiju un nodarboties ar šo interesanto zinātni, kas izskaidro mūsu planētas sastāvu un uzbūvi, stāsta, kādi augi un dzīvnieki mituši uz tās agrākajos laikmetos, kā tie pārveidojušies un cits citu nomainījuši, kamēr no dzīvnieku vidus izvirzījusies domājoša būtne — cilvēks, kas kļuvis par Zemes valdnieku.