V. Obručovs - Plutonija

— Tātad, — Truchanovs turpināja, — viņi nolēma mūs visus izsēdināt un atļaut ņemt līdzi tikai nepieciešamo apģērbu, nedaudz pārtikas un katra personīgo naudu, bet ne ekspedicijas kasi. Tā nu viss pārējais pakļaujams konfiskaciiai.

— Arī visas kolekcijas, visi ekspedicijas rezultāti? — Papočkins sašutis iesaucās.

— Jā, viss bez ierunām! Dienasgrāmatas mēs, protams, paslēpsim kabatās, bet fotogrāfijās, galvaskausus, ādas, herbāriju utt. vajadzēs atstāt. Viņi apsolās visu veselu un neskartu nogādāt Vīnē un pēc kara beigām atdot.

— Ja ceļā uz turieni viņus nenolaidīs dibenā franču vai krievu zemūdene vai mīna! — saniknotais Borovojs aizrādīia.

— Tas ir pilnīgi iespējams! — Truchanovs turpināja, — jo vairāk tāpēc, ka karā iestājusies Anglija.

— Vārdu sakot, ekspediciia pilnīgi aplaupīta, kā toreiz, kad mūs aptīrīja skudras, — Makšejevs rūgti iesmējās.

— Ir kaut kāda iespēja mūsu mantas atgūt, — Truchanovs sacīja. — No viņu sarunām es nojautu, ka tiem kaut kur tuvumā atrodas bāze, visticamākais Komandoru salās, no kurienes kreiseris mūs pārsteidza. Ieradušies Vladivostokā, mēs to paziņosim saviem kara kuģiem un bazi ieņems.

— Kad gan mēs turp nokļūsim!

— Tā katrā gadījumā ir vienīgā cerība. Bet tagad sāksim kravāties.

Visi izklīda pa kajitēm. Kreisera pavadībā «Polārā zvaigzne» pilnā gaitā devās uz Kamčatku, turēdama kursu uz Ustjkamčatsku, pirmo apdzīvoto vietu jūras krastā ziemeļos no Petropavlovskas. Nomāktie pasažieri ar saviem čemodāniem un saiņiem drīz sapulcējās klāiā, kur austrieši bagažu pavirši pārbaudīja, tajā nerakņādamies un neokškerēdami kabatas. Tāpēc Makšejevam pagāia garām briesmas pazaudēt, savu zeltu, ko viņš biia sabēris savā platajā zeltrača jostā, kas atgādināia garu un šauru maišeli. Uzkrāvis sev veselu pudu. inženieris biia kļuvis loti tūļīgs. Bet ar zeltu piepildītā desa, ko viņš biia apsējis ap viduci, biia paslēota zem žaketes, un austrieši tās valkātāja neveiklību neievēroia. Kolekciias un visas ekspedicijas mantas, kas jau biia sakravātas pārvadā iumam pa dzelzceļu, pēc saraksta nodeva austriešiem. Par to. kur ekspedicija patiesībā bijusi, viņi, protams, neko nestāstīja.

— Mēs apmeklējām Čukču zemi, pārziemojām Vrangela līcī, — Truchanovs paskaidroja virsniekam, kas pieņēma mantas. Tas līdzjūtīgi pamāja ar galvu un sacīia:

— Mans tēv bija polārā ekspedija, Franča Jozefa zeme, austriešu kornets Tegethofs, jūs, protams, lasījis?

— O, jā! — Truchanovs pasmaidīja.

Pret vakaru abi kuģi apstāiās pie garas zemes strēles Kamčatkas upes grīvā, aiz kuras atradās neliels zvejnieku ciemats. Pasažierus un to bagažu ātri novietoia trīs laivās un noveda krastā. Igolkins un kapteinis nekavēdamies devās uz ciematu sameklēt vedēiu. Pārējie palika krastā un skumii noraudzījās, kā laivas pacēla klājā un kā abi kuģi pagriezās un pilnā gaitā aizgāja jūrā. Jau krēslā, pirms ieradās cilvēki ar zirgu — vienīgo visā ciematā, — kuģi pazuda vakara miglā.

Mūsu ceļotājiem vajadzēja nodzīvot Ustjkamčatskā veselas desmit dienas, jo trūka satiksmes līdzekļu. Nedaudzie Kamčatkas upes krasta iedzīvotāji bija ļoti aizņemti zvejā, jo biia sākusies ziviu rudens pārvietošanās, un pamest šo darbu, kas sagādāja cilvēkiem un suņiem pārtiku visai ziemai, lai tik lielu sabiedrību batās (izdobtās laivās) pārvadātu pa upi augšup, neviens, protams, nevēlējās. Tikai Igolkins, kas steidzās uz Petropavlovsku pie sievas, paņēmis līdzi Ģenerāli, aizbrauca šo ceļu un aizveda arī vēstuli gubernatoram. Šai vēstulē Truchanovs ziņoja par «Polārās zvaigznes» konfiskāciju, ienaidnieka bazi Komandoru salās un lūdza palīdzību.

Augusta beigās Ustjkamčatskā piestāja japaņu zveias šoneris un par lielu atlīdzību apņēmās visus izsēdinātos nogādāt Japanā. Lai atbrīvotu vietu pasažieriem, viņiem vajadzēja atstāt dalu savējās kravas.

Šis trīs nedēļas ilgais brauciens nebiia patīkams. Citi bija novietoiušies klājā, citi kravas telpās starp zivju mucām. Eda japaņu ēdienus — zivis, rīsu un tēju, izbaudīja spēcīgu šūpošanos, miglas, lietu un puteņus. Pie Kūriju salām viņi vētras laikā tikko nepiedzīvoja katastrofu uz zemūdens klintīm. Terpeņija līcī iapaņi gribēja visus izsēdināt ar ieganstu, ka iapaņu Sachalina ir tā pati Japana, un piekrita vest tālāk tikai pret papildu samaksu.

Vakanajā, Hokoido salas ziemeļu galā, ziemeļos vistālākajā Japanas salā, izmocītie pasažieri paši atstāia šoneri, jo tālāk — Hakodatas ostā varēja ātrāk un ērtāk nokļūt ar vilcienu.

No Hakodatas — salas dienvidu galā un gandrīz uz viena platuma grada ar Vladivostoku — satiksme ar pēdējo bija diezgan bieža un regulārā. Pēc garākas aptauias un formalitātēm, ko izraisīja apstāklis, ka arī Japana bija pievienoiusies karotājām valstīm Antantes pusē, pasta tvaikonis aizveda visu sabiedrību uz Vladivostoku.

Cik liels bija ceļotāju pārsteigums, kad tie, tuvodamies piestātnei, starp kuģiem ieraudzīja «Polāro zvaigzni», kuras klājā sēdēja sargs. Viņi ātri ievāca izziņas, un izrādījās, ka Kamčatkas gubernators, saņēmis Truchanova vēstuli, bet nespēdams rīkoties ar pietiekami lieliem kuģiem, lai uzbruktu austriešu kreiserim, bija ziņojis uz Vladivostoku. No turienes nosūtītais ātrgājējs kreiseris atrada Komandoru salās gan «Polāro zvaigzni», bet austrietis bija paguvis laikā nozust.

Ostas komandants, kas sniedza šīs ziņas, tūlīt arī sagrāva mūsu ceļotāju cerības atgūt savas kolekcijas. Austrieši «Polāro zvaigzni» bija galīgi aptīrījuši — kolekcijas, ierīces, pārtikas krājumi, pat kajišu iekārta un vērtīgākās mašīnas daļas bija aizvestas, tā ka kuģi bija nācies atvest tauvā. Bez remonta ar to vairs nevarēja braukt, un Truchanovs piekrita jūras resora priekšlikumam nodot kuģi pa kara laiku sakaru dienestam.

Nomāktie ceļotāji iesēdās Sibirijas ekspresī un devās uz dzimteni. Pārrunājuši radušos stāvokli, viņi nolēma, ka līdz kara beigām, ko visi vēl cerēja sagaidīt visai drīz, un līdz kolekciju un fotouzņēmumu atgūšanai par ekspediciju uz Plutoniju jāklusē. Ja nerēķina savus apgalvojumus, tad ar ko viņi varēja pierādīt, ka Plutonija ar saviem brīnumiem tiešām pastāv un ka tajā var nokļūt? Katrs saprātīgs cilvēks atzītu viņu stāstu par kailu fantaziju, bet stāstītājus par meļiem vai vājprātīgiem.

Bet karš ieilga, tam sekoja revolūcija un citi notikumi … Pagāja desmit gadu, ekspedicijas dalībnieki izklīda; citi krita frontēs, citi nomira. Nav zināms, kur atrodas kolekcijas un dokumenti. Truchanovs, kas atgriezies savā observatorijā Munku-Sardikā un dzīvo tur kā vientulis, vairs necer tos atgūt.

Autora rokās nejauši nokļuva kāda miruša ekspedicijas dalībnieka dienasgrāmata un zīmējumi. Pēc šiem materialiem arī sarakstīta šī grāmata.

Izlasījuši šo aprakstu par neparasto ceļojumu zemes dzīlēs un sešu drosmīgo pētnieku piedzīvojumiem un viņu novērojumiem pazemes pasaulē, daži jaunie lasītāji secina, ka viss autora attēlotais ir īstenība.

Autors jau saņēmis ne mazumu «Plutonijas» lasītāju vēstuļu, kurās tie pilnīgi nopietni jautā, kāpēc nerīko jaunas ekspedīcijas pētīt šo pazemes pasauli, kāpēc nav otrreiz atrasta un izpētīta atvere Arktikas ledājos, kura ved zemes dziļumos. Viņus interesē ari ekspedicijas ierosinātāja Truchanova un tās dalībnieku tālākais liktenis.

Tāpēc autoram «Plutonijas» jaunā izdevuma pēcvārdā jāpaskaidro, ka ceļojums uz Plutoniju nekad nav noticis un nevar notikt, jo nekur Arktikas robežās un vispār uz zemes nav tādas atveres, pa kuru cilvēki varētu nolaisties zemes dzīlēs. Kaut gan vulkānu krāteri veido kanalus, kas dziļāk vai seklāk iesniedzas zemes garozā, taču darbīgos vulkānos tos piepilda izkususi lava vai karstas, smacīgas gāzes, bet atdzisušos vulkānos pieblīvē sacietējusi lava.