V. Obručovs - Plutonija

Šī hipotēzē izriet no tā fizikas likuma, ka pie augstām temperatūrām, kādām noteikti jābūt zemes dzīlēs, visiem ķermeņiem jābūt gāzveidīgiem, neraugoties uz lielo spiedienu.

Jums zināms, ka pastāv tā dēvētā gāzu kritiskā temperatūra, pie kuras tās nesaraujas un nepārvēršas šķidrumā ne zem kāda spiediena. Nav šaubu, ka zemes centrā šī kritiskā temperatūra daudzkārt pārsniegta. Tāpēc pašam kodolam jāsastāv pat no tā sauktajām vienatoma gāzēm, kas jau zaudējušas savas raksturīgās ķīmiskās īpašības, jo augstās temperatūras iedarbībā to molekulas jau sadalījušās atomos. Šo kodolu apņem virskritiskā stāvoklī pārkarsētu gāzu kārta, ko savukārt apņem parasto gāzu kārta.

Tālāk seko šķidrā josla — vielas izkusušā stāvoklī, tad bieza šķidruma josla, kas līdzīga lavai vai darvai, un vēl viena josla, — pāreja no šķidruma cietā vielā, tā dēvētajā latenti plastiskajā stāvoklī, ko pēc konsistences var pielīdzināt kurpnieku piķim.

Beidzot virspusē sastopam cietu garozu. Visas minētās kārtas, protams, krasi neatdalās cita no citas, bet ir saistītas ar pakāpeniskām pārejām, tāpēc, zemei kustoties, šīs joslas nevar sajaukties, iespaidot paisumu un bēgumu vai zemes ass pārvietošanos. Par zemes garozas biezumu pastāv domstarpības. Zviedru ģeofiziķis Areniuss domā, ka gāzveidīgais kodols aizņem 95 % zemes diametra, ugunīgi šķidrās kārtas 4 %, bet cietā garoza tikai 1 %, tas ir, apmēram sešdesmit četri kilometri bieza.

Citi tomēr atzīst, ka garoza ir daudz biezāka — astoņdesmit, simts un pat tūkstoš kilometru. Tomēr plānāka — ne vairāk kā sešdesmit, simts kilometru bieza garoza labāk atbilst vulkanisma, kalnu izcelšanās, ģeotermiskajām un citām parādībām.

Jūs redzat, ka šī hipotēzē atdzīvinājusi Leslija un citu mācības, tiesa, bez iekšējām planētām un ārējām atverēm, attaisnojusi pat Sīmesa uzskatu par koncentriskajām sfērām. Tomēr par zemes dzīļu apdzīvotību, pastāvot tik augstai temperatūrai, kas sadala pat gāzu atomus, protams, nevarēja būt ne runas.

— Un tomēr tās ir apdzīvotas! — Kaštanovs iesaucās. — Un, rīkojot uz turieni ekspediciju, jūs taču cerējāt uz to apdzīvotību?

— Pilnīgi pareizi. Un tagad es pāriešu pie savas hipotēzēs iztirzājuma, — Truchanovs atbildēja. — Es jau sen esmu Cepricas hipotēzēs piekritējs un izdarīju novērojumus un aprēķinus tās tālākai attīstīšanai un pamatojumam. Novērojumi skāra pievilkšanas spēka aplēsumus, ģeomagnetiskās parādības un zemestrīču izplatīšanos.

Kā zināms, zemestrīču viļņi izplatās ne vien pa zemes cieto garozu, bet arī trešā ceļā cauri zemes dzīlēm. Tāpēc, ja zemestrīce izceļas pie mūsu antipoliem, jutīgi instrumenti uztver divu grūdienu sērijas — sākumā tās, kas iet īsāko ceļu, pa zemes diametru, bet pēc tam tās, kas izplatās zemes garozā, pa zemeslodes periferiju. Satricinājumu izplatīšanās ātrums atkarīgs no vides blīvuma un vienveidības, un no šī ātruma var secināt vides sastāvu.

Un, lūk, vesela virkne novērojumu dažādās zemeslodes seismografiskajās stacijās un sevišķi manā observatorijā Munku-Sardikā, kur es uzstādīju jaunus, ārkārtīgi precīzus un jutīgus instrumentus dziļas šachtas dibenā kalnu grēdas piekājē, atklāja faktus, kas nesaskan ar Cepricas hipotēzi. Izrādījās, ka zemes kodolam jāsastāv nevis no stipri saspiestām, bet, gluži otrādi, no retinātām gāzēm, kas nedaudz blīvākas par mūsu gaisu un aizņem apmēram trīs ceturtdaļas zemes diametra. Citiem vārdiem — šim gāzveidīgajam kodolam jābūt ap astoņi tūkstoši kilometru caurmērā, tā ka šķidrajām un cietajām kārtām katrā pusē nepaliek vairāk kā divi tūkstoši četri simti kilometru. Bet gāzveidīgā kodola vidū vajadzēja pielaist cieta vai gandrīz cieta ķermeņa — iekšējas, diametrā ne vairāk kā pieci simti kilometru lielas planētas — eksistenci.

— Kā jūs varējāt noteikt šī neredzētā ķermeņa caurmēru? — Borovojs ieinteresējās.

— Ļoti vienkārši. Šis ķermenis atgadījās ceļā tikai to zemestrīču grūdieniem, kuras norisa tieši manas observatorijas antipodos — Klusajā okeānā austrumos no Jaunzēlandes. Ja zemestrīce notika pašā Jaunzēlandē vai Patagonijā, tad tās izplatīšanās tiešajā ceļā cieta ķermeņa nebija. Vesela virkne novērojumu ļāva aplēst šī ķermeņa maksimalos apmērus, protams, tikai līdz tuvinātai noteiktībai.

Tātad novērojumi rādīja, ka zemes iekšienē ir liela telpa, ko aizņem blīvumā no mūsu gaisa maz atšķirīgas gāzes, bet to centrā atrodas iekšējā planēta ar ne vairāk kā 500 km lielu diametru. Visumā šie novērojumi saskanēja ar daudz vecāku zinātnieku hipotēzēm, nevis ar Cepricas pieņēmumiem. Tomēr šādā gadījumā rodas šaubas par visu aprēķinu pareizību smago vielu sadalē zemes garozā. Zemes vidējais blīvums, kā zināms, ir 5,5, bet kalnu iežu blīvums garozas virskārtā tikai 2,5–3,5 un pat mazāk, ja ievēro okeānu ūdeņu lielās masas. Tāpēc zinātnieki atzīst, ka virzienā uz centru jāgulsnējas vielām ar arvien lielāku blīvumu, kas kodola centrā sasniedz 10–11 Bet, ja zemes iekšienē lielu platību tomēr aizņem gāzes ar gaisa blīvumu, starp kurām atrodas maza planēta, tad jāpieņem pavisam citāds blīvuma sadalījums zemes garozā, kas apņem tukšumu ar gāzēm. Es pieņemu, ka garozas vieglā, virsējā daļa ir ap 77 kilometri bieza, smagā, iekšējā daļa ar lielu smago.metālu sastāvu — 2300 kilometri un gāzu iekšējais dobums — 4000 kilometri (ieskaitot arī planētu). Kopā tas līdzinās 6377 kilometriem — zemes radiusam. Ja smagās daļas vidējo blīvumu pieņem 7,8, tad visas zemes blīvums arī būs 5,5, kas atbilst ģeofiziku aprēķiniem.

Uz tāfeles, kas atradās kopējā kajitē, Truchanovs klausītājiem uzrakstīja visus zemes sastāva joslu tilpuma un svara aprēķinus, lai pierādītu savu iecerēto masas sadali. Pieņēmis Cepricas hipotēzi šādā izmainīta veidā, Truchanovs iztirzāja jautājumu, kā radusies atvere, kas savieno zemes virspusi ar iekšējo dobumu, pa kuru no dobuma vajadzētu izplūst saspiestām un karstām gāzēm. Aizrādījis, ka no kosmiskā izplatījuma uz zemi bieži krīt kaut kādi debess ķermeņi, tā sauktie meteoriti, Truchanovs izteica pieņēmumu, ka kaut kad uz zemes nokritis milzu meteorits, kas pārsitis zemes garozu 2377 kilometru biezumā un palicis iekšpusē, pārvērzdamies par planētu Plutonu. Pierādījumam par šāda kritiena iespējamību viņš norādīja uz milzīgo ieplaku Arizonas štatā, Ziemeļamerikā, sauktu par meteorita krāteri, kas atgādināja liela meteorita kaut kad izsistu bedri, spriežot pēc ieplakā atrastajām šķembām. Bet šim meteorītam neizdevās garozu ielauzt, tas atlēca un droši vien iekrita Klusajā okeānā, kamēr Plutons pārlauza garozu un palika iekšpusē.

— Kad šī katastrofa notika? — klausītāji vaicāja.

— Ne vēlāk par juras periodu, spriežot pēc tā, ka iekšējā dobuma ekspedicijas aizsniegtajā visattālākajā daļā atrasti juras laikmeta faunas un floras pārstāvji, kas pārvietojās šai dobumā no zemes virsmas pēc atveres izveidošanās, gāzu izplūšanas un iekšējā dobuma atdzišanas. Bet vēlāk tādā pašā ceļā turp pakāpeniski pārvietojās krīta, terciārā un kvartarā perioda fauna un flora, iepriekšējo laikmetu atnācējus [15] Lasītāji, kurus interesē Truchanova referātā pilnīgāks atreferējums, var to atrast Bērnu literatūras izdevniecības Maskavā 1941. g. izdotā «Plutonijas» izdevuma 347.—369. lappusē. pamazām atspiežot dobuma dziļumos.