V. Obručovs - Plutonija

Kad aukstums pastiprinājās, meitenei sala, bet piedāvāto apģērbu atraidīja. Iziedama no siltās jurtas ārā, viņa vīstījās vienīgi savā tērpā. Jurtas uzkopšanā, trauku mazgāšanā, eju atjaunošanā sniegā, malkas atnešanā viņa nepiedalījās. Vina apvaicājās Igolkinam, cik tam sievu, vai tās iet medībās, vai baltie burvji pieder lielai ordai] un neticīgi kratīja galvu, kad tai pastāstīja par eiropiešu dzīvi, par pilsētām, jūrām, kuģiem utt.

Viņas vienīgā nodarbība atstarpēs starp ēdienu un miegu bija drāzt bultu nūjiņas un izgriezt no mīksta koka rupjas mamutu, degunradžu, lāču un tīģeru figūriņas. Viņa pagatavoja veselu šo elku kolekciju, tos pielūdza un prasīja Igolkinam asinis tēliņu apziešanai. Bet ceļotāji medībās negāja. Tundrā neredzēja ne zvēru, ne putnu, un viņas vēlēšanos nevarēja apmierināt.

Janvarī sāka doties nelielās ekskursijās ar nartām, lai pieradinātu iejūgā suņus, kas jau bija uzbaroti, pieraduši pie agrākajiem saimniekiem un mita ledus galerijā pakalna piekājē, izņemot Ģenerāli, kurš bija palicis jurtā par sargu. Kad suņi aizjūgā pierada, ceļotāji sāka doties garākās ekskursijās tundrā līdz mežu malai pēc malkas, kuras krājumi beidzās. Šais braucienos devās piecatā ar trim nartām, vienu atstājot jurtā sargāt Katu.

Reiz janvara beigās par kārtējo sargu jurtā vajadzēja palikt Papočkinam. Katu arvien vērīgi sekoja aizbraucējiem meža virzienā un nevarēja tos sagaidīt atgriežamies. Viņa cerēja, ka tie sastaps kādu medījumu un atvedīs tai svaigu, asiņainu gaļu, pēc kuras viņa tā ilgojās. Bet viņa savās cerībās arvien vīlās, jo nekāds medījums negadījās.

Nosēdējis stundas divas pēc pārējo aizbraukšanas jurtā pie uguns, Papočkins aiz garlaicības aizsnaudās un droši vien bija nogulējis krietni ilgi. Kad viņš pamodās, Katu jurtā nebija. Viņš izskrēja ārā un ieraudzīja tālu dienvidos sniegbaltā līdzenuma vidū melnu punktu, kas arvien vairāk attālinājās. Gūstekne bija paņēmusi viņa slēpes, ar kurām bija iemācījusies braukt, un viņš bez slēpēm pa dziļo sniegu nevarēja tai sekot.Viņa bija paņēmusi arī savas drēbes, iesākto šķiņķa gabalu, kas bija karājies jurtā, lielo nazi un sērkociņu kārbiņu, ar kuriem bija iemācījusies rīkoties.

Pievakarē atgriezušies biedri uzzināja par Katu bēgšanu un ļoti noskaitās. Papočkinam par savu tūļību vajadzēja noklausīties ne mazumu pārmetumu. Taču bēglei sekot nebija ko iedomāties, viņa jau bija paguvusi aiziet pārāk tālu, un vajadzēja sarīkot veselu ekspediciju, lai dzītos pēc viņas, un tad arī būtu jārēķinās, ka bēgli nepanāk. Katu bija aizbēgusi vieglā tērpā un medībās bija pieradusi veikt līdz simts kilometru dienā. Ekspedicija ar nartām labi ja varēja veikt pusi šā attāluma. Doties atkarot meiteni tuviniekiem pret tās gribu nebija nekādas jēgas.

Par laimi pirms bēgšanas viņi bija paguvuši Katu vairākas reizes nofotografēt no visām pusēm, kā arī apmērīt pēc visiem antropoloģijas likumiem, noņemt tās sejas ģipša masku, tāpat roku un kāju nospiedumus.

Doties atceļā pa ledājiem, kad zemes virspusē būs iestājusies pietiekami gara diena un vasaras sākumā nokļūt līdz Nansena zemes dienvidu krastam varēja ne agrāk kā marta beigās vai pat apriļa sākumā. Līdz aizbraukšanai vēl atlika gandrīz divi mēneši. Šo laiku nolēma izlietot cilvēku un suņu treniņam ilgākās ekskursijās ar nartām. Pēdējās dienās mežu malienē viņi bija ievērojuši briežu, droši vien ziemeļbriežu, kā arī muskusa vēršu un vilku svaigās pēdas. Tāpēc, aizbraucot vienas vai divu dienu brauciena attālumā no jurtas, varēja cerēt uz medībām. Svaigu galu ļoti vajadzēja kā cilvēkiem, tā suņiem: žāvētais šķiņķis bija diezgan apnicis, kā arī tā krājumi Katu lielās ēdelības dēļ bija krietni sarukuši. Žāvētā gaļa bija jātaupa ceļam, bet līdz aizbraukšanai iztikai jāiegūst svaigi medījumi. Šajās ekskursijās devās pēc kārtas trijatā ar divām nartām un telti, bet trīs cilvēki un viens aizjūgs suņu palika jurta, atpūšoties no iepriekšējā brauciena.

Marta beigās ceļotāji nolēma doties atpakaļceļā pāri ledājiem. Meteoroloģisko būdiņu atstāja neskartu. Tajā, kā arī noliktavā, zem pakalna aizlodētā kastītē ielika īsas ziņas par Plutoniju atklājējas ekspedicijas sastāvu un galvenos rezultātus par braucienu uz dienvidiem. Lai pirmatnējie cilvēki, kuru apmeklējumu pakalnē varēja sagaidīt, iestājoties vasarai, kastītes neaiznestu un būdiņu nenopostītu, uz plauktiņa novietoja daļu Katu izgriezto elku, bet uz būdiņas grīdas kā upurētus priekšmetus sakrāva uzkrājušos kaulus, tukšās konservu kārbas un līdzīgu drazu. Visu to izdomāja Igolkins, kas ar mežoņiem bija iepazinies tuvāk nekā zinātnieks Borovojs.

Ar kolekcijām, pārtiku un ekspedicijas mantām smagi piekrautās nartas aizbrauca pa sniegbalto tundru uz ledāju piekāji.

Šis atceļš pa Nansena Zemi ieilga veselu mēnesi: ledus chaosa pārvarēšana, ilgais uzbrauciens Krievu kalnu grēdā un nobraukšana pa glečera ledājiem, iecirtīgie pretvēji, pārslogotās nartas, nepietiekamais suņu skaits kavēja braucienu un prasīja sasprindzināt visus spēkus. Kustību novilcināja ari bieži sniegputeņi, tomēr tie deva cilvēkiem un suņiem liekas atpūtas stundas. Aiz ledāja chaosa jau sākās dienas un nakts maiņa, ko ceļotāji sen nebija novērojuši. No ceļā atstātajām noliktavām dažas neizdevās atrast, bet Truchanova ragā atrada jaunu «Polārās zvaigznes» iekārtotu noliktavu ar pārtikas krājumiem veselam gadam, kā arī zīmīti, kas vēstīja, ka kuģis apstājies pārziemot desmit kilometru uz austrumiem no zemes raga. No raga virsotnes kuģis tālumā bija saredzams, un pusceļā no tā notika priecīga sastapšanās. Pat Truchanovs bija izbraucis ar nartu, ko vilka jaunie, brauciena laikā uz «Polārās zvaigznes» dzimušie suņi. Apsveikumiem un taujājumiem nebija gala. Uzzinājis, ka viņa pieņēmumi par Zemes iekšieni spīdoši attaisnojušies, Truchanovs gavilēja.

Dažas dienas pēc ekspedīcijas atgriešanās uz «Polārās zvaigznes» sāka plosīties šiem platuma grādiem parastais spēcīgais sniegputenis, kas pārtrauca visas pastaigas un darbu svaigā gaisā. Kavēja laiku kopējā kajītē, daloties iesnaidos par pārziemošanu starp ledājiem un ceļojumu pa Plutoniju. Truchanovs visos sīkumos sevišķi interesējās, kā noritējusi nokāpšana pazemes pasaulē, ko bija pavadījušas dažādas ekspedicijai neizprotamas parādības.

— Bet vai jūs zināt, Nikolaj Inokentjevič, — sacīja Kaštanovs, — ka jūsu vēstule, ko mēs atvērām tai dienā, kad tundrā, kas nomainīja ledājus, ieraudzījām mamutus, mums gan noskaidroja, kur esam nokļuvuši, bet tomēr neapmierināja. Mēs vēlējāmies zināt, ar ko pamatots jūsu pieņēmums, ka zemeslodei ir tukšs vidus, pieņēmums, kas tik lieliski attaisnojās.

— Ja jūs gribat zināt, — Truchanovs atbildēja, — tad šī ideja nav mana un nav arī jauna. To izteikuši pirms vairāk nekā simts gadiem daži Rietumeiropas zinātnieki, un es uz tās uzdūros, pārlasīdams vecus žurnālus, ieinteresējos un ķēros pie pārbaudes, kas mani pārliecināja par tās pareizību.

— Vai jūs nepastāstīsiet arī mums, kādi bija jūsu pārbaudījumi?

— Labprāt. Ja vēlaties, sniegšu jums šovakar sīku ziņojumu.

Vakarā kopējā kajitē notika interesanta saruna.

īsumā paskaidrojis seno tautu uzskatus par plakanu zemi pirmatnējā okeānā un Aristoteļa mācību par zemes lodveidīgo formu, Truchanovs sīkāk uzkavējās pie jauno laiku atzinumiem.