Vladimirs Obručevs - Saņņikova Zeme

Izdevniecība «Zinātne»

Rīgā — 1970

Tulkojis Arturs Lielais

Mākslinieks Georgs Krutojs

Publicēts saskaņā ar Latvijas PSR ZA Redakciju un izdevumu padomes lēmumu

Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Gandrīz puse Arktikas, tas ir, zemeslodes apgabala ap ziemeļpolu, piekļaujas tieši Padomju Savienības teritorijas ziemeļu krastiem. Pretstatā Antarktīdai — lielajam kontinentam, kas ietver dienvidpolu — Arktiku lielāko tiesu aizņerņ jūra.

Ziemeļu Ledus okeānā pie Eiropas, Āzijas un Ziemeļamerikas kontinentiem izkaisīts ļoti daudz lielu un mazu salu, tās nav sastopamas vienīgi okeāna centralajā daļā, pola apkaimē.

Arktikā valda bargs klimats, tālab šīs salas augu gadu sedz biezi ledi un sniegi, un tikai dažas no tām īsajā polārajā vasarā atbrīvojas no saltajām važām. Lielāko daļu jūras ap salām klāj nekustīgs blīvledus, bet pārējos ūdeņus — biezi daudzgadīgi klīdledi, kas, straumju un vēja dzīti, dreifē dažādos virzienos.

Pr spīti grūtajiem navigācijas apstākļiem un bargajam klimatam drošsirdīgi jūras braucēji ielauzās Arktikā, pakāpeniski atklādami un izpētīdami polārās salas, un dažreiz apmetās šeit uz dzīvi. Daži drosminieki pat mēģināja kuģos (brīvā kuģojumā vai dreifējot kopā ar klīstošajiem lediem) nokļūt tajos Ziemeļu Ledus okeāna rajonos, kur nekad nemēdz būt no lediem brīvu ūdeņu, un izdarīt šeit pētījumus: izmērīt okeāna dziļumu, ūdens temperatūru dažādos slāņos, izpētīt ūdens sastāvu, dzīvniekus un augus, jūras dibena grunts sastāvu, straumju virzienus u. tml.

Jaunu salu atklāšana Arktikā turpinājās līdz pat pēdējam laikam: tā, piemēram, vēl 1881. gadā uz ziemeļiem no Jaunsibīrijas arhipelāga polārpētnieki atklāja trīs mazas saliņas — Žanetes, Henrietes un Beneta salas, 1913. gadā uz ziemeļiem no Taimiras pussalas — lielo Severnaja Zemļas arhipelāgu, vēl vēlāk — mazas saliņas Karas jūrā. Tomēr nevar apgalvot, ka visas Arktikas salas jau zināmas, jo okeāna dreifējošo ledu apgabalā vēl var slēpties salas, kuras nav iespējams sasniegt ar kuģiem, bet ceļš pa klīstošajiem lediem līdz tām ir ļoti grūts. Lidmašīnas paver jaunas iespējas izlūkot no gaisa tos Arktikas rajonus, kuri nebija aizsniedzami pa ūdeni un pa lediem.

Līdz šim laikam vēl nav atminēts divu salu noslēpums, kaut leģenda par to pastāvēšanu klīst jau kādus simt piecdesmit gadus. Drošsirdīgie mednieki un mamutu ilkņu vācēji, kas apmeklējuši Sibīrijas ziemeļaustrumu krastiem tuvākās salas, tāpat arī daži polārpētnieki skaidrās dienās, kādas ziemeļos tik reti gadās, no augstākām vietām iztālēm redzējuši nezināmās salas, tomēr nokļūt līdz tām nav varējuši. Tās ir Saņņikova Zeme ziemeļos no Jaunsibīrijas arhipelāga un Andrejeva Zeme ziemeļos no Kolimas upes grīvas; pirmā nosaukta mednieka Jakova Saņņikova, otrā — seržanta Andrejeva vārdā; abi viņi pirmo reizi ieraudzījuši pieminētās salas tālu pie apvāršņa lediem klātajā okeānā.

Romānā stāstīts par mēģinājumu atrast un izpētīt vienu no salām — Saņņikova Zemi. Romāns nosaukts par zinātniski fantastisku tāpēc, ka autors attēlo šīs salas dabu un iedzīvotājus tā, kā to iedomājies saskaņā ar zināmiem teorētiskiem pieņēmumiem.

Lasītājs iegūs priekšstatu par dažām Arktikas salām, par ceļojumiem pāri lediem, par nezināmās zemes dabu un iedzīvotājiem — kādi tie varētu būt, ja šī zeme eksistētu un tur pastāvētu tādi apstākļi, kādus tos iedomājies autors. Grāmatas pēcvārdā lasītājs atradīs atbildi uz dažiem jautājumiem, kas skar hipotēzi par Saņņikova Zemes pastāvēšanu, un īsumā iepazīsies ar tiem padomju zinātnieku jaunākajiem atklājumiem Arktikā, kuri zināmā mērā noskaidro Saņņikova Zemes noslēpumu.

Zinātniskās biedrības svinīgās sēdes pirmā daļa tuvojās nobeigumam. Ekspedīcijas locekļi, kuri bija meklējuši bez vēsts pazudušo baronu Tollu un viņa ceļabiedrus, sniedza ziņojumus. Katedrā pie sienas, ko greznoja biedrības dižciltīgo labvēļu un priekšsēdētāju ģīmetnes, patlaban runāja flotes virsnieks, kurš bija atgriezies no drosmīgā brauciena ar velboti pāri polārajai jūrai no Jaunsibīrijas arhipelāga uz Beneta salu, kur barons Tolls bija izcēlies krastā un pazudis bez vēsts. Uz referenta vīrišķīgās, skarbo polāro vētru aprautās sejas krita lampas zaļā abažūra pusēna, apgaismots bija vienīgi ziņojuma rokraksts uz katedras un flotes formas tērps ar zeltītajām pogām un ordeņiem.

Katedras priekšā aiz gara galda, ko sedza zaļa vadmala, sēdēja biedrības padomes locekļi — visi ievērojami zinātnieki un slaveni ceļotāji, kas mita ziemeļu galvaspilsētā. Pašā vidū sēdēja biedrības priekšsēdētājs. Likās, ka viņš, aizvēris acis, snauž, referenta vienmuļās balss ieaijāts. Nelielā zāle bija pārpildīta.

Referents jau bija attēlojis glābšanas ekspedīcijas gaitu un grūto ceļu no kontinenta piekrastes līdz Jaunsibīrijas salām, kad uz nartām uzliktā smagā velbote bija jāvelk pāri polāro ledu torosiem, aprakstījis vasaru Kotelnija salas krastā, kad vajadzēja gaidīt, kamēr jūra atbrīvosies no ledus, cīņu ar lediem pie salas krastiem un drosmīgo braucienu ar velboti pa jūru uz Beneta salu. Viņš stāstīja par šo drūmo, skarbo salu, ko visu gadu klāj biezi ledi, aprakstīja Tolla mājiņu un viņa atstātās mantas, kā arī citēja dokumentu ar salas aprakstu, kas beidzās šādiem vārdiem: «Šodien dodamies uz dienvidiem; pārtikas mums ir piecpadsmit vai divdesmit dienām. Visi veseli.»

— Tātad, — referents, pacēlis galvu, stingrā balsī sacīja, — tūkstoš deviņi simti otrā gada divdesmit sestajā oktobrī barons Tolls, astronoms Zēbergs un mednieki — jakuts Vasilijs Gorohovs un tunguss Nikolajs Djakonovs — atstājuši Beneta salu un devušies pa ledu uz dienvidiem, uz Jaunsibīrijas salām. Tomēr viņi nav tās sasnieguši — mēs tur neatklājām nekādas cilvēku pēdas. Kur gan palikuši drošsirdīgie ceļotāji? Nav nekādu šaubu, ka viņi gājuši bojā grūtajā gājienā. Oktobra beigās šajos platuma grādos saule vairs neparādās pie apvāršņa un tikai ap pusdienas laiku tumsu uz divām trim stundām nomaina mijkrēslis. Sals sasniedz četrdesmit grādu, bieži plosās purgas — niknas sniega vētras. Tomēr jūru vēl neklāj cieša ledus sega, un klīdledos visur paveras lasmeņi. Acīm redzot, ceļotāji sniega vētrā uzgājuši uz lāsmeņa, kas tikko pārvilcies ar jaunu, plānu ledu, un ielūzuši. Varbūt viņi gājuši bojā no bada, aukstuma vai zaudēdami spēkus cīņā ar torosiem, — suņu viņiem nebija, un vīri paši vilka nartas, kurās bija iekrauti kajaki un visas citas mantas. Vai arī, beidzot, mēģinādami polārajā naktī vieglajos kajakos pārirties pāri neaizsalušajai jūrai, ceļotāji, uznākot vētrai, noslīkuši. Lai būtu kā būdams, viņi atraduši mūžīgu dusu polārās jūras viļņos, bet par Saņņikova Zemi, ko Tolls tik ilgi un veltīgi meklējis, var teikt, ka tā nepastāv.

Referents nokāpa no katedras. Ziņojuma pēdējie vārdi bija radījuši klausītājiem drūmu noskaņu. Pēkšņi beidzamajās rindās kāds skaļi iesaucās: