Vadims Rudņevs - Pjotra Venjaminoviča pamošanās

' Bet mākslas darbā autora reakciju uz atsevišķām varoņa izdarībām nosaka autora vispārējā attieksme pret varoni kopumā; visas atsevišķās varoņa būtības izpausmes ir svarīgas tikai tik lielā mērā, cik kā atsevišķi momenti tās raksturo šo būtību kopumā.

Sim stāstam, ko gribu jums pastāstīt, ir divas nenoliedzamas priekšrocības: tam ir sākums un arī beigas. Es saprotu, ka ar tādu spriedumu jau esmu pietiekami sakompro- mitējies. Var teikt (un es piebildīšu: gluži pareizi!), ka graša vērts ir autors, kurš sāk ar slavas dziesmu sava darba labajām ipašībām. Es jau iepriekš pievienojos šiem iebildumiem. Bet sagaidu arī citus un paredzu, ka visu laiku, kamēr vien spalva būs manās rokās, es nebeigšu izgāzt žulti pret tiem. Man jau tagad sāk drebēt rokas un aukstums pārņem pakausi, kolīdz iedomājos viņu [aunos izsaucienus. Kā tad tā, viņi brēks, jau pirmajās opusa rindās autors pasludina sevi par kaitīgu un jau sen izskaustu novirzienu piekritēju! Kā viņam iav kauna publiski atzīties šajā grēkā! Tāds negods, mūsu gadsimtā, kad.

Es negrabu ielaisties nevajadzīgā polemikā. Teikšu tikai to, ka ilgi, ļoti ilgi esmu vērojis pasauli caur maģisku kristālu, kas iegūts no tiem modē nākušajiem prātojumiem, kuri pārsteidz ar harmonisku koncepciju un ar kuriem tik neprātīgi aizraujas mūsu jaunākās paaudzes. Ilgu laiku mani ir valdzinājuši tie patiesi izcilie domātāji (arī tie, ko man bijis gods pazīt personiski), kuri piesārņojuši mūsu prātus un saindējuši sirdis. Un reiz es teicu pats sev: laiks pārvilkt ram krustu, laiks pamosties no šā reiboņa. Un es pamodos un piecēlos. Un man vēl ne reizi nav vajadzējis to nožēlot.

Daudz vēlāk, pēc daudziem gadiem, es bieži sev vaicāju: kāpēc tas viss — šī loģiskā ārišķība, šī estētika, kura robežojas ar ārprātu — tā ielauzusies mūsu prātos? Un katru reizi es no jauna pārliecinos, ka ir ^aivi un bezatbildīgi tikai tā, garāmejot mēģināt saprast to, ko nav varējušas saprast veselas paaudzes. Un ja tiešām tas viss man ir tik svarīgs, nevajadzētu kratīties vaļā un nicīgi vīpsnāt, bet nu jau it kā no malas ar cieņu iedziļināties tajā dzīvē, ko esi vadījis daudzus gadu desmitus.

Tieši tad, kad es biju nonācis pie šāda secinājuma, man prātā iešāvās laimīga doma — uzrakstīt par šo notikumu, kuram esmu tik daudz pateicības parādā.

Ilgi laiku man nebija iespējas ar visu sirdi nodoties savai iecerei, jo traucēja gan mājas darbi, gan dienesta pienākumi. Bet tagad, kad esmu atradis pietiekami daudz laika, lai iesāktu un pabeigtu savu stāstu, es esmu ārkārtīgi noraizējies par savu nodomu un, nespēdams ķerties pie lietas, mīņājos uz vietas, kļūstu patmīlīgs un līdz ar to atklāju savu īsto dabu.

Sis atgadījums, par kuru gribu pastāstīt, notika (un es uz to pastāvu). gada 23, oktobrī. Vēlreiz gribu uzsvērt: var gadīties, ka manā stāstā būs ne mazums konkrētu datumu. Es zvēru, ka tie visi un arī katra nedēļas diena ir visrūpīgākā veidā pārbaudīti, bet nepieciešamības gadījumā varu iesniegt dokumentus, kas šos datumus apstiprinās. Protams, man var jautāt, kāpēc vajadzīga tāda precizitāte. Tāpēc, godātie kungi, tāpēc.

Bet visam savs laiks.

Todien, 23. oktobrī, apmēram pēc desmitiem vakarā pie manām durvīm piezvanīja kāds cilvēks. Viņu sauca par Pjotru Ven- jaminovjču. Viņš bija garš un kalsns, ar tumšbrūniem matiem, kurus parasti sasukāja atpakaļ. Taču tie vienmēr izjuka, un Pjotrs Venjaminovičs izskatījās, it kā būtu nedaudz uztraucies vai saslimis.

Pēc izskata Pjotram Venjaminovičam varēja dot gadus trīsdesmit, Viņa acīs vienmēr bija vērojama zināma dualitāte; lai gan tās koncentrēti lūkojās taisni uz priekšu, tajās nenoliedzami bija saskatāms kāds nemiers, un likās, ka Pjotrs Venjaminovičs mūžīgi par kaut ko šaubās un šīs šaubas viņu nomāc. Sarunu biedram varēja rasties iespaids, ka viņa skatiens visu laiku lūdz palīdzību, taču dara to neuzbāzīgi, delikāti un nesūrojas, ja prasīto nesaņem.

Pjotram Venjaminovičam mugurā bija viegls pelēkas vai pat zaļgani pelēkas krāsas putekļu mētelis. Nokarājušos bikšu dēļ viņa stāvs izskatījās mazliet lempīgs; Pjotram Venjaminovičam šis trūkums, protams, bija zināms, taču neko labot viņš nevarēja. Reizumis gan, nejuzdamies ērti, viņš mēģināja bikses kaut kā saraustīt vai pieglu- dināt, bet darīja to tā, lai citi viņa pūliņus nepamanītu.

Rokās viņam parasti nebija nekā. Bet, ja Pjotrs Venjaminovičs dīki sēdēja pie galda, viņam patika ilgstoši grozīt pirkstos kādu nevajadzīgu priekšmetu. Jāsaka, ka Pjotrs Venjaminovičs vispār bija ļoti izklaidīgs cilvēks un tāpēc dažkārt atstāja nožēlojamu iespaidu.

Izklaidības dēļ reiz viņš iesēdās citā vilcienā un aizbrauca uz gluži citu pilsētu, kura turklāt atradās pilnīgi pretējā virzienā no tās pilsētas, uz kuru Pjotrs Venjaminovičs gribēja doties. Bet, ieradies svešajā pilsētā, viņš uz ilgu laiku palika tur dzīvot un gandrīz visu šo laiku nekur neizbrauca.

Sajā pilsētā, kurā viņš nonāca nejauši, ar Pjotru Venjaminoviču tad arī atgadījās tas, par ko es gribu pastāstīt, bet ko nekādi nevaru iesākt nepietiekamās literārās pieredzes dēļ.

Lai gan izglītība man devusi kādu nojautu par priekšmetu daiļumu un esmu beidzis pat Vēstures un filoloģijas nodaļu Tērbatas universitātē, tomēr jāsaka, ka nekādi nevaru saukties par literātu, un, ja tagad, teiksim, tīri beletristiskos nolūkos esmu ķēries pie spalvas, tas noticis tikai tā-, pēc, ka mani interesējošā matērija nav varējusi kļūt par filozofijas vai filoloģijas pētījumu priekšmetu. Bet jau tagad, ar pirmajām lappusēm man ir skaidrs, kādu atbildību esmu uzņēmies, kādu nastu sev uzvēlis.

Trīs cilvēces kultūras jomas — zinātne, māksla un dzīve — apvienojas tikai personībā, kura ar tām sevi papildina. Taču šī sakarība var kļūt mehāniska un ārīga. Personības elementu iekšējo saistību nodrošina tikai vienota atbildība. Par visu, ko esmu pārdzīvojis un sapratis mākslā, man ar darbiem ir jāatbild savā dzīvē, lai viss pārdzīvotais un saprastais nepaliktu bez sekām.

Es atļāvos gandrīz vārds vārdā atkārtot mūsu lielā domātāja izteicienu. Tas atskanējis pirms daudziem gadiem. Atskatīdamies uz jau nodzīvoto laiku, es arvien biežāk konstatēju, ka visdziļākās domas mēs esam izteikuši jaunībā, ka vissvarīgākie secinājumi izteikti mūsu ceļa pašā sākumā. Visa turpmākā dzīve tikai attīsta jaunības drošos meklējumus.

Bet nu turpināšu. Tātad piektdien, 23. oktobrī, es sēdēju savā kabinetā ar Kanta grāmatu rokās. Manas domas bija atbrīvojušās no visa pasaulīgā un nīcīgā, un man nenāca ne prātā, kādu pārsteigumu ir saga-* tavojis liktenis. Labi atceros, kāda grāmata bija man rokās. Tie bija 1785. gadā izdotie «Tikumu metafizikas pamati».

Tieši tad, kad es lasīju par to, ka pašam gādāt par savu laimi ir pienākums, bet neapmierinātība ar savu stāvokli, kurai nāk klāt neskaitāmas rūpes un neapmierinātas vajadzības, var viegli kļūt par lielu kārdinājumu to nepildīt, pie durvīm atskanēja zvans.