Vadims Rudņevs - Pjotra Venjaminoviča pamošanās

bet kas tad tas!? Es taču rakstīju, tas ir, es gribēju gluži ko citu … un pēc tam. viņa taču … kā gan. paklau!. Kas šodien par datumu? Vai jūs neesat jucis? P. V.: Bet jūs? Es: Jā! Es! Jā, jā. Tas tiesa.. Nemociet mani vairāk, Pjotr Venjaminovič, sakiet, ko tas viss nozīmē. Vai tiešām.

Ilga pauze.

Es: Pjotr Venjaminovič, vai jūs vēl šeit?

P. V.: Es esmu šeit, Nikolaj Ļvovič.

Es: Un jūs visam tam ticat?

P. V.: Kas cits man atliek. Bet jūs?

Es: Nevaru noticēt. Es nevaru noticēt. Ja tas ir tā, tad mēs abi vienkārši, tātad mēs abi gluži vienkārši esam tikai ziepju burbuli! Bet vienlaikus mēs, gluži otrādi, nebūt neesam ziepju burbuli, jo ziepju burbulis, izlidodams no cauruma, tas ir, es gribēju teikt, atrāvies no salmiņa. ilgi, ilgi lidinās, laistīdamies saulē. visās varavīksnes krāsās. Tāds ir ziepju burbulis. Bet dažkārt tas sašķist jau pašā sākumā, ari tā gadās. Vai jūs klausāties?

P. V.: Klausos.

Es: Tas sašķist pašā sākumā, un vai tad tas. eksistē? Vai var uzskatīt, ka tas ir bijis? Teikšu tā, kad es bērnībā pūtu ziepju burbuļus, lūk, tā, pūšu vēl un vēl, līdz tas jau ir pavisam liels, bet man gribas, lai tas būtu vēl lielāks un vēl lielāks, bet te pēkšņi atskan troksnis. Tas plīst! Un vai varat iedomāties, kā pa lūpām?.

P. V.: Nevaru iedomāties.

Es: Kāpēc?

P. V.: Es nekad neesmu pūtis burbuļus.

Es: Kā tad tā, bet bērnībā?

P. V.: Kādā bērnībā?

Es: Nu, protams. Tad gan tas jums nav saprotams!.

P. V.: Protams. Kur nu man!.

Es: Bet kāpēc jūs dusmojaties?

P. V.: Vai tad jūs domājat, ka bez bērnības ir patīkami?

Es: Jā, protams. Bet no otras puses. Ko tur var darīt. Arī daudziem normāliem cilvēkiem nav bijis bērnības, pareizāk gan būtu teikt, ka tā ir bijusi, taču ziniet, bads un citas nelaimes, karš un posts.

P. V.: Bet Gaidars jau 16 gadu vecumā komandēja pulku.

Es: Ko-o?

P. V.: Es teicu: Gaidars jau 16 gadu vecumā komandēja pulku, bet Poležajevs nomira hospitālī.

Es: A-ā! Nu, nu.

P. V.: Bet Ļermontovs 27 gadu vecumā krita divkaujā.

Es: Nu jā, nu jā.

P. V.: Bet Dostojevski apēda vilki.

Es: Bet Olgu Pavlovnu parāva nelabais. Paklau, Pjotr Venjaminovič, kad jūs viņu redzējāt pēdējo reizi?

P. V.: Pirms kādas stundas. Es viņu pavadīju uz vilcienu un pēc tam tūlīt nācu pie jums.

Es: Kā? Vai tad viņa ir šeit? Kāpēc jūs man neko neteicāt? Un uzdodaties par draugu..

P. V.: Jā, viņa ir jau ceļā, droši vien jau aizbraukusi lidz Bologojei.

Es: Kad jūs gājāt skolā, kāda atzime jums bija ģeogrāfijā?

P. V.: Skolā… Bet kāda tā ir? Skola. Scholē. Sholastika. Nē, Nikolaj Ļvovič, es neesmu gājis skolā. Pietiks muļķoties! Jūs taču paši ļoti labi.

Es: Nē, stop, rimstieties! Daudz runāt nevajag.

P. V.: Kāpēc, vai jūs baidāties?

Es: Tāpēc! Tāpēc es ari baidos!.

P. V.: Kāpēc?

Es: Tāpēc, tieši tāpēc. No jums var sagaidīt visu ko. Un vispār, paejiet nost, no jums nāk vistas smaka!

P. V.: Vistas smaka?

Es: Jā, jā. Zinām jau, zinām, atkal vecā dziesma — skolā neesam gājuši, Karam- zinu neesam lasījuši. Runājot atklāti, godātais kungs, kādā lietā jūs esat atnācis pie manis?

P. V.: Personiskā lietā.

Es: Un kas tā būtu?

P. V.: Es gribētu, lai mēs abi parūpētos par Olgas Pavlovnas likteni.

Es: Redz, kas jūs par cēlu cilvēku! Vai neiebilstat, ka es jūs tā labi apskatu? Nē, kas gan būtu to iedomājies! Par Olgas Pavlovnas likteni. Nu, labi, bet ko es varu darīt? Uzrakstīt vēl desmit sējumus? Ar prologu un epilogu? Varbūt jums labāk patiktu komēdija? Varbūt oda? Spējā jūsmā samulst prāts, lausks spārdās, koki lokās?

P. V.: Lūdzu, nevajag.

Es: Bet kāpēc arī jūs nevarat pamēģināt. Dod, aukle, papīru un spalvu, bet pati ej pie miera. starp citu, ir jau stipri vēls. vai nē? A-ā-o-h, sāk snaudiens mākt, jā, jā!.

P. V.: Es tiešām neesmu gulējis trīs dienas.

Es: Dīvaini gan, ko tad jūs darījāt visu šo laiku? Vai mušas ķerstījāt?

P. V.: Es braucu uz konferenci.

Es: Skaidrs! Lasījāt referātu!

P. V.: Ko jūs! Kur nu es! Es klausījos.

Es: Ko tad jūs klausījāties?

P. V.: Teiksim, referātu par romānu autoru domāšanu.

Es: Par romānu autoru domāšanu. Tā gan.' Kā redzu, pārsteigumu maiss vēl vaļā. Gaidu turpinājumu!

P. V.: Par ko lai turpinu? Es viņu redzēju.

Es: KO?!.

P. V.: Nu. viņu.

Es: Vai tad VIŅU var redzēt?

P. V.: Redzu, ka jūs mani neesat sapratis.

Es: Ko jūs! Es nu gan jūs sapratu! Es ironizēju. Ja jūs būtu gājis skolā, teiksim, ģimnāzijā, vai mācījies Platona akadēmijā, droši vien jums nebūtu sveši šā stilistikas paņēmiena pamatprincipi. Bet kā tad Viņam klājas?

P. V.: Viņš atmetis ar roku savam liktenim.

Es: Ak tā? Nu, un ko tagad? Bet ja es atmetīšu ar roku savam liktenim? Atmetīšu ar roku jums? Kas tad būs? Vai visai pasaulei par to būtu jāuzzina?

P. V.: Nē, es saprotu, bet redzat, viņš. viņš taču … kā lai jums to pasaka.

Es: Ko tur runāt, beigts cilvēks!

P. V.: Nu, kāpēc jūs tā runājat?

Es: Ja tā runāju, tad zinu, ko daru. Sieviete mirst dzemdībās, bet bērns paliek dzīvs. Nu un tad? Vai, teiksim, vardei notrūkst aste.

P. V.: Ķirzakai?

Es: Redziet nu! Bet gribējāt iestāstīt, ka skolā gājis neesat. Protams, ķirzakai. Vardēm kustas kājas, bet ķirzakām — aste. Vismaz cilvēki tā stāsta. Es pats redzējis neesmu. Neesmu redzējis arī skrejošu gaili, kuram nogriezta galva. Droši vien tas ir (oti jocīgs skats. Paklau, es nogriezīšu jums galvu, bet jūs tepat paskraidiet. Vai esat ar mieru?

Dzirdams, kā atveras virtuves skapīša durvis.

Es: Pavisam nopietni. Pasauli taču vajag pārgrozīt, nevis tikai izskaidrot, vai nē? Pamēģināsim! Es jums nogriezīšu galvu, bet jūs mazliet paskraidiet. Tikai ilgi gan neskraidiet! Bet vislabāk būtu, ja jūs paķertu savu galvu līdzi un aizmuktu kaut kur tālāk. Godiniet to kādā citā vietā. Bet es palasīšu Kantu. Rudens, lūk. jau. atnācis.

P. V.: Un ziloņi aizlidojuši uz Āfriku.

Es: Kas jums ko uzjautrināties? Vai jūs esat iedomājies, ka paliksit pie manis visu nakti? Jā? Vai jums labpatiktos pateikt, kur jūs iesit?

P. V.: Man ir istaba. Pārdaugavā.

Es: Un šašlika krāsniņa?

P. V.: Un šašlika krāsniņa. Uzaicinu pie sevis ciemos!

Es: Sirsnīgi pateicos, nākamreiz!

P. V.: Kā jums tīk!

Mana balss: Kā jūs domājat, Pjotr Venjamtnovič, ko mums tagad darīt?

Pjotra Venjammoviča balss: Es nezinu. Jūs varētu piecelties no grīdas.

Es: Tas tiesa. Citādi es tā visu iaiKu uz grīdas vien. Garlaicīgu

P. V.: Tieši tā, garlaicīgi. Kālab gan tā sēdēt? Sēdēt bez darba?

Es: Varbūt aiziesim uz kino?

P. V.: Vai paspēsim?!

Es: Varbūt televizoru.

P. V.: Jā! Protams, tā ir laba doma! Simt gadu neesmu skatījies televizoru.

Es: Nu, tad jau lieliski. Ziniet, dažkārt ir labi tā, pie kamīna,

P. V.: Pie kamīna?

Es: Pie kamīna, pie utjHT' M-

Dzirdams slēdža troksnis.

(Nobeigums sekos)-nav