Leonīds Brežņevs - Mazā zeme

Kara laikā es dienasgrāmatas nerakstīju. Taču 1418 versmainās dienas un naktis nav aizmirsušās. Bija epizodes, tikšanās un kau­jas, bija tādi brīži, kas man, tāpat kā visiem frontiniekiem, nekad neizzudīs no atmiņas.

Šodien man gribas pastāstīt par samērā nelielu kara sektoru, ko kareivji un jūrnieki bija nosau­kuši par Mazo zemi. Tā patiešām ir «maza» — nepilni trīsdesmit kvadrātkilometri. Un tā ir liela, kā var kļūt liela pat pēda zemes, ja tā slacīta pašaizliedzīgu varoņu asinīm. Lai lasītājs varētu novērtēt situāciju, teikšu, ka desanta dienās ik­viens, kas šķērsoja jūras līci un nokļuva Mazajā zemē, saņēma ordeni. Es neatceros tādu pārcelša­nās reizi, kad fašisti nebūtu nogalinājuši, noslī­cinājuši simtiem mūsu cilvēku. Un tomēr ienaid­niekam atņemtajā placdarmā pastāvīgi bija 12 līdz 15 tūkstoši padomju karavīru.

1943. gada 17. aprīlī man vajadzēja kārtējo reizi nokļūt Mazajā zemē. Šo datumu atceros labi, un, domāju, to neaizmirsīs neviens Mazās zemes cīnī­tājs: tajā dienā hitlerieši sāka operāciju «Nep­tūns». Jau pats nosaukums liecināja par viņu plāniem — ietriekt mūs jūrā. No izlūkdienesta datiem mēs to zinājām. Mēs zinājām, ka viņi gatavo ne­vis parastu, bet gan izšķīrēju uzbrukumu, ģenerāluzbrukumu.

Arī mana vieta bija tur, priekšējā līnijā, Novorosijskas priekšpilsētā, kas Cemesas līcī iesniedzas kā rags, šaurajā Mazās zemes placdarmā.

Tieši aprīlī mani iecēla par 18. armijas politdaļas priekšnieku. Ņemot vērā gaidāmās kaujas, to pārveidoja par desanta armiju, pastiprināja ar diviem strēlnieku korpusiem, divām divīzijām, vai­rākiem pulkiem un tanku brigādi, operatīvā ziņā tai pakļāva Melnās jūras flotes Novorosijskas jū­ras kara bāzi.

Karā nevari izraudzīties, kur karot, taču man jāatzīstas, ka šī iecelšana mani iepriecināja. 18. ar­miju visu laiku sūtīja uz grūtiem sektoriem, tai vajadzēja veltīt sevišķu uzmanību, un es tur, kā mēdz teikt, pavadīju dienas un naktis. Ar pavēl­nieku K. Leselidzi un Kara padomes locekli S. Koloņinu sen jau biju atradis kopīgu valodu. Tā ka pārcelšana no frontes politiskās pārvaldes uz šo armiju tikai apstiprināja faktisko stāvokli.

Pārcelšanos veicām tikai naktī. Kad es iera­dos Gelendžikas Pilsētas piestātnē jeb Osvodovas piestātnē, kā to vēl mēdza dēvēt, tur nebija ne­vienas brīvas vietas, drūzmējās dažādu tipu kuģi, kas jau bija uzņēmuši cilvēkus un kravas. Es uz­kāpu uz seinera «Riča». Tas bija vecs kuģis, uz visiem laikiem piesūcies ar zivju smaku, čīkstēja kāpnes, apskrambāti bija borti un margapmales, šķembu un ložu caururbts bija klājs. Jādomā, tas bija krietnu laiku nokalpojis jau pirms kara, un tam neklājās viegli arī tagad.

No jūras pūta dzestrs vējš, bija vēsi. Dienvidos vispār ir grūtāk paciest aukstumu nekā ziemeļos. Kāpēc — to es neņemos izskaidrot, bet tā tas ir. Seineris aši tika sakārtots ceļam. Dažādās vietās un dažādos līmeņos karavīri uzstādīja ložmetējus un prettanku šautenes. Katrs sev meklēja mājīgāku vietiņu, kas būtu aizsegta no jūras puses kaut vai ar plānu dēļu sienu. Drīz uz kuģa ieradās kara locis, un viss sāka kustēties.

Tas izskatījās kaut kā dīvaini, it kā visi barā dotos reidā. Taču tā bija pirmajās minūtēs. Katrs kuģis precīzi zināja savu vietu. «Riča» gāja pirmā, aiz tās, kā mēs teicām, pukšķināja motorlaivas — Nr.7 un Nr.9. Seineris tās paņēma tauvā, pārējie kuģi izstiepās karavānā 400 līdz 500 metru atstatumā cits no cita, un mēs uzņēmām kursu uz Mazo zemi. Mūs apsargāja «jūras mednieki».

Es biju nodomājis trijās brauciena stundās aprunāties ar papildinājuma karavīriem, gribēju labāk iepazīt cilvēkus. Kopīga pārruna neiznāca. Desantnieki jau bija ieņēmuši savas vietas uz klāja, un negribējās viņus saukt projām no tam. Nolēmu apstaigāt grupu pēc grupas. Dažiem uzdevu jautājumus, ar citiem lielākoties apmainījos replikām, dažviet apsēdos pie karavīriem, lai parunātos. Pārliecinājos, ka visumā tie bija kaujas rūdīti vīri, noskaņojums bija kaujiniecisks. Es labi zināju, ka ar kareivjiem jāaprunājas, bet es zināju arī ko citu: dažreiz par sarunām svarīgāka kareivjiem bija apziņa, ka politiskais darbinieks, politiskais vadītājs iet kopā ar viņiem, pārcieš tās pa­šas grūtības un briesmas, ko viņi. Tas bija jo svarīgāk, jo asāka veidojās kaujas situācija.

Tālu priekšā, virs Novorosijskas, zvēroja blāzma. Bija dzirdama dobja artilērijas dunoņa, pie tās jau bija pierasts. Diezgan tālu — pa kreisi no mums risinājās jūras kauja. Kā man vēlāk teica, tur bija sastapušies mūsējie un vācu torpēdkuteri. Es stāvēju uz komandtiltiņa labējā va­ļējā spārna blakus locim; šķiet, viņa uzvārds bija Sokolovs.

— Kareivji, — viņš stāstīja, — dodas desantā vienu reizi, bet kuteru jūrnieki — katru nakti. Un katra nakts ir kauja. Pierasts. Mēs, loči, jūtam īpašu atbildību par visiem. Būtībā bieži vien nākas vest kuģus, kā mēdz teikt, taustoties. Uz zemes sapieri izlūko mīnu lauku, iztaisa tajā ejas un droši ved aiz sevis citus cilvēkus. Turpretim mūsu ceļu vācieši visu laiku mīnē arvien no jauna — gan no lidmašīnām, gan no kuģiem. Kur vakar mierīgi izgāji cauri, tur šodien vari uzdurties mīnai.

Jo vairāk tuvojāmies Cemesas līcim, jo skaļāks kļuva kaujas troksnis. Naktī placdarmu bieži nebombardēja, bet šoreiz no jūras puses viļņiem vien gāzās virsū ienaidnieka bumbvedēji, to rūkoņu pārmāca sprādzienu dārdi, tāpēc likās, ka lidma­šīnas piezogas bez trokšņa. Tās pikēja un, tūlīt pagriezdamās, aizlidoja sāņus. Mūsu cilvēki sa­springa, kareivju sejas kļuva skarbākas, drīz vien arī uz mums pašiem krita gaisma.

Pārcelšanās laikā nakts tumsa vispār bija relatīvs jēdziens. No krasta spīdēja pretim vācu starmeši, virs galvas gandrīz nepārtraukti karājās «lukturi» — gaismas raķetes, ko meta no lidmašīnām. Kaut kur no labās puses izšāvās divi ienaidnieka torpēdkuteri, tos ar stipru uguni saņēma mūsu «jūras mednieki». Papildus visam fašistu aviācija bombardēja pieejas krastam.

Gan tālu no mums, gan tuvāk krita bumbas, uzsviezdamas gaisā milzīgas ūdens masas, un šis ūdens starmešu gaismā un trasējošo ložu daudzkrāsainajās ugunīs zaigoja visās varavīksnes krāsās. Kuru katru brīdi mēs gaidījām triecienu, un tomēr trieciens bija negaidīts. Es uzreiz pat nesapratu, kas notiek. Priekšā nodārdēja, uzšāvās liesmu stabs, bija tāds iespaids, it kā kuģis eksplodētu. Tā patiesībā arī bija: mūsu seineris bija atdūries pret mīnu. Mēs ar loci stāvējām blakus, sprādziens mūs kopā uzsvieda gaisā.

Sāpes es nejutu. Par bojāeju nedomāju, to zinu skaidri. Nāve visos tās veidos man vairs nebija nekas jauns, un, kaut gan normāls cilvēks pie tās pierast nevar, karš liek pastāvīgi paturēt prātā šādu iespēju arī sev. Reizēm raksta, ka cilvēks šādā brīdī atceras savus tuviniekus, ka domās viņš pārskata visu dzīvi un kaut ko kā galveno pagūst saprast pats par sevi. Iespējams, ka tā mēdz būt, bet man tobrīd pazibēja viena doma: kaut tikai nenokristu atpakaļ uz klāja.

Par laimi, iekritu ūdenī, diezgan tālu no seinera. Izniris ieraudzīju, ka tas jau grimst. Daļu cilvēku, tāpat kā mani, bija aizsviedis sprādziens, citi lēca pār bortu paši. Es kopš puikas gadiem peldēju labi, kā nekā augu pie Dņepras, un ūdenī turējos droši. Atguvis elpu, palūkojos apkārt un ierau­dzīju, ka abas motorlaivas, atlaidušas tauvas, lēni tuvojas mums ar savām dzenskrūvēm.