Dzintra Jansone - Vienas dzīves ir par maz… 1. daļa

© Dzintra Regina Jansone, 2021

ISBN 978-5-0055-3663-1

Grāmata izveidota intelektuālajā izdevniecības sistēmā Ridero

Dzērves kliedz. Jau kuro dienu dzērves kliedz.

Tikai iekšējs nemiers. Nemiers…

Šis būs viena padomju laikā dzimuša un auguša cilvēkbērna dzīvesstāsts. Stāsts par mākslinieci. Par meitenīti, kura pati sevi izvilka no nekurienes – bez neviena tuva cilvēka – bez jebkāda atbalsta – un par to, kā visu mūžu viņa mēģināja noturēties saules pusē. Vienmēr – ceļā uz Sauli.

Šķiet, ka vēl joprojām viņa mēģina noturēties, neatlaist vaļā rokas, kuras sen jau kā pagurušas, tikai – nu jau, ne tikai, lai noturētos saules pusē, bet vispār lai noturētos šajā saulē.

Vel joprojām – šajā saulē.

Viņas dzīve bija kā Sizifam akmeni veļot, tiklīdz nonāca līdz kalna galotnei un likās, ka viss tūlīt būs labi, tā akmens sāka velties atpakaļ bezdibenī, sašķaidot savā ceļā visu. Visu saniegto.

Un viņa sāka rakstīt. Rakstīt, lai izprastu. Rakstīt, lai saprastu sevi. Rakstīja, laboja – laboja rakstīja… nelietoja datumus – tas ir mans laiks – viņa sacīja – tam nav ne dienu ne datumu. Tas satāvēja no emocijām, maziem laimes brīžiem un nelaimes pieskārieniem – kas savērti vienā diedziņā, kā zemenes smildziņā un noliktas žāvēties.

Un vēl mazliet ievadam: Savas garīgās dzīves sākumā, atrodos savas fiziskās dzīves beigās… Tikai tagad varētu sākt dzīvot.

Tāda ir iekšējā sajūta.

Viss mūžs bija vajadzīgs, lai savāktu sevi kopā, lai saliktu savu dvēseli kā no gabaliņiem, kuri, liekas, ka bija izmētāta pa visu pasauli. Saplosīta kā tāds lupatu deķis un izmētāti kur pagadās.

Kā to visu savākt kopā?

Rakstu tā, it kā pārstāstītu reiz lasītu grāmatu vai redzētu filmu. Tas viss reiz ir bijis.

It kā ar mani….It kā, ne ar mani. Skatos uz savu dzīvi kā no malas. It kā sēžot uz zariņa un šūpojot kājas kā bērnībā – tikai liekās, ka tagad uz mākoņa malas, kaut kur augstu debesīs, un noskatos, kā tur lejā pasaule vārās.

Tas viss pilda un pārpilda dvēseli, liekas, ja neļaušu domām un jūtām izpausties – tās nosmacēs. Garām aizpeld pazīstamas sejas… skan pazīstamas balsis… daudzu vairs nav. Kā tā? Tik nesen vēl bija – kad kopā tika sapņots par lielo dzīvi, par to, kas mēs būsim un ko darīsim… kādus lielus darbus veiksim. Kur gan tas viss palicis?

Pieteicu sevi šajā pasaulē neviena negribēta un negaidīta.

Man liekas, ka Dievam bija daudz kaut kas palicis pāri no citiem, viņš to sakasīja vienā kaudzītē, sameta vienā ādiņā un palaida pasaulē. Tā biju es. Slimīgs, bezpalīdzīgs, nevienam nevajadzīgs – kaut kas.

Tā, bērnībā, babiņa sakasīja abrā mīklas paliekas un sanāca sakasnītis. Tāds – ne kukulis, ne puskukulis. Sakasnītis, mazs maizes gabaliņš – kā es. Bez tēva un mātes padoma vai atbalsta, mēģināju izprast visu to, ko sauca par dzīvi, ar visiem tās diktētajiem likumiem un noteikumiem. Agri sapratu, ka šai dzīvei ir saules un ēnas puses. Mēģināju noturēties saules pusē, bet ēnas sekoja tepat vien līdzās un blakus un neatkāpās ne soli… Vēl, joprojām, mēģinu noturēties. Saulē.

Šīs savas domu, pārdomu lapiņas sāku pierakstīt sen. Jau tad, kad vēl nebija dzimusi mana meita, jau tad, kad dzīve sāka mest mezglus… Lai gan, gribas pajautāt pašai sev – kad tā man ir bijusi gluda? Pamazām, sāku vākt kopā noklīdušās pārdomu lapiņas un mēģināju tās apkopot.

Šeit teiktais viss būs patiesība. Mēģināšu atcerēties tos cilvēkus, kuri man palīdzēja un iemācīja saskatīt sauli un dzīves gaišās puses, tāpat kā tos, kuri mani gribēja iemīt zemē, kā zāli, kā nezāli, bet es – kā jau nezāle – spītīgi cēlu un cēlu augšā savu nomocīto un piesmieto galvu. Reizēm pavīd doma, vai tik kāds nelabais netika piedevis manai spītībai vēl lielāku spēku, kā ugunskuram – piemetot kāt jaunus zarus! Man ir teikuši: daudziem dzīve ir bijusi daudz smagāka. Jā, noteikti. Daudziem dzīve ir bijusi kā pasaka. Noteikti, ka tā arī. Bet mana dzīve ir bijusi tāda, kāda tā ir bijusi man – mana dzīve!

Apkārt pelēks miers un klusums. Tikai iekšējs uztraukums nedod miera. Kāpēc tā dauzās sirds? Kāpēc prāts negrib rimt?.

…Dzērves kliedz. Jau kuru dienu dzērves kliedz….Atvadas…. Dzīve pagāja, kā viena vēja plūsma. Bija?…Nebija? Skrandas, kaut kādas atmiņu paliekas… tās lido gaisā, domās. Lido garām… Kaut kas paliek atmiņā, kaut ko pārāk ātri aizpūš garām… Reizēm virpulis atnes atpakaļ kādu atmiņu kripatu un iemet sejā, tad domas atkal jūk un jūk, kā atvarā samestas lapas, laiku pa laikam atnesot kaut ko no sen bijušas pasaules… no sen dzīvotas dzīves. Manas dzīves. Vai patiešām – manas dzīves?

Reizēm pati vairs nevaru saprast, kur sapnis, kur īstenība, reizēm viss sajucis tādā kā miglā, kur viss saplūdis kopā. Šīs būs atmiņas par iekārtu, kura sakropļoja viena cilvēkbērna dzīvi, tāpat, kā daudzu citu dzīves, to cilvēku, kuri bija spiesti dzīvot tajā laikā un bez izvēles. Kuriem neļāva augt un attīstīties kopā ar visu pasauli. Piespieda eksistēt, dziedāt svešas dziesmas un mīlēt svešus dievus… Bet arī to es apzināšos tikai daudzus, daudzus gadus vēlāk.

Mūsu garīgi izvarotā un sakropļotā paaudze…

Mīti par paradīzi…par bezrūpīgo bērnību, kurā gribētu, bet nevar atgriezties pat tie, kuriem šī bezrūpība ir bijusi…

Kāds bija mans mīts?

Bērnība. Nekādas laimes vai viegluma sajūtas… Tikai atmiņu saplosītas lapiņas no tā laika, kad maza biju – līdzīgi kļavu lapām rudenī – tās krīt un krīt, sarkanas, dzeltenas un, dīvaini, pavisam bez krāsas… Satrakojies vējš – laiku pa laikam, atnes kādu lapiņu, ar ierakstītu atmiņu tajā, un iemet dvēselē…

Ko es atceros no savas bērnības?

Ļoti maz ko. Gandrīz neko. Dažas nojausmas tajās krītošajās kļavu lapās…. Pirmajos dzīves gados tiku iemesta laukos, tālajā Abrenes pusē. «Grēdiņās», babiņas mājās. Tagad domāju, cik dīvaini, pat manas dzimtenes vairs nav. Abrenes novada vairs nav Latvijas kartē. Tagad tas pieder svešai tautai. Kāds iztirgoja manas tautas zemi?

Piedzimu gan es Rīgā. Uz turieni manu māti aizdzina apstākļi. Tas vienīgais apstāklis gan biju es, lai vectēvs dusmās nenosistu savu meitu ar visu «bandu bērnu». Es, tas bandu bērns. Cik gan daudz nācās ciest apsmiekla skolā tās strīpiņas dēļ. Strīpiņa bija dzimšanas apliecībā, tēva vietā un tā mani pavadīja visu turpmāko mūžu. Tos pašus pirmos sākuma gadus neatceros. Atmiņas sāk aust tikai no Siguldas laikiem, kad māte, atkal dzīves un draba meklējumos, nonāca šajā jaukajā, mazajā pilsētiņā.